"Trīs "grozi" kalpo krīžu novēršanai"

"Die Welt"

– 2000.07.31.

Pirms 25 gadiem tika parakstīts Helsinku Nobeiguma dokuments. Šodienas 55 organizācijas dalībvalstis strīdas par cilvēktiesībām.

Eiropas Drošības un sadarbības konference (EDSK), kas 1990. gadā ar Parīzes hartu tika pārveidota par organizāciju zem ANO jumta ar sēdekli Vīnē un 1994. gadā pārdēvēta par Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, savu galveno uzdevumu saskata Krievijas iesaistīšanā Eiropas politikā un drošības tīkla izveidošanā valstīm, kuras tagad ir kļuvušas neatkarīgas, bet atrodas varas vakuumā.

Šodien EDSO ir 55 dalībvalstis. Tās visas ir apsolījušas respektēt Helsinku "trīs grozus": atteikties no vardarbības, respektēt robežu neaizskaramību, neiejaukties valstu iekšējās lietās, ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības (pirmais grozs); sadarboties ekonomikas, tehnikas un ekoloģijas jomās (otrais grozs); realizēt pilsoņu tiesības un cilvēktiesības.

EDSO uz krīžu reģioniem sūta izlūkošanas misijas, lai brīdinātu par konfliktiem, tos aizkavētu vai arī – kā pēc kara Balkānos - piedalītos to seku pārvarēšanā. EDSO par labu nāk tas, ka tā bauda gan ASV, gan Krievijas uzticību. Organizācijas misijās nodarbinātie 4400 līdzstrādnieki vienmēr sastopas ar grūtībām, kad runa ir par EDSO principu īstenošanu, piemēram, brīvām vēlēšanām, minoritāšu aizsardzību vai tiesiskas valsts izveidošanu.

Lai gan kopš 1999. gada janvāra bijušajā Kazahijas galvaspilsētā Alma-Atā darbojas EDSO reģionālais birojs, politiskās ietekmes iespējas uz prezidenta Nursultana Nazarbajeva režīmu ir niecīgas. Pēc manipulācijām vēlēšanās viņa prezidenta pilnvaru laiks sniedzas līdz 2006. gadam. Viņš ir parlamentam licis apstiprināt viņa valdošo politisko lomu un tagad arī vēl nesodāmību — abus uz visu dzīves laiku. Kazahstāna ir bagāta ar izrakteņiem, taču tas EDSO neatvieglo pārliecināt turienes režīmu par liberalizācijas priekšrocībām.

EDSO ir obligāts līdzsvars starp visiem trīs groziem. Nevar būt ne runas par cilvēktiesību jautājuma atstāšanu novārtā. Taču EDSO darbs sāk līdzināties staigāšanai pa naža asmeni tad, kad tā intensificē kontaktus ar opozīcijā esošajām grupām un apspiesto presi. Prezidents Nazarbajevs kādā intervijā jau apsvēra, kā atbrīvoties no EDSO kontrolieriem.

Citādi ir nabadzībā nonākušajā Kirgizstanā, kas ir atkarīga no Rietumu palīdzības un, iespējams, arī tāpēc, — demokrātiskajā attīstībā tā no visām piecām Vidusāzijas republikām ir tikusi vistālāk. Taču tās rīcībā nav bruņoto spēku, lai represīvi piespiestu ievērot EDSO principus.

Grūtības EDSO neattur atbildīgās valdības brīdināt no iespējamajām to politikas sekām. Ja, tāpat kā Kazahstānā, bagātība ieplūdīs tikai dažu korumpēto klanu kabatās, bet lielākais iedzīvotāju vairākums dzīvos nabadzībā, ja rīkosies tāpat kā Kirgizstānā prezidents Askars Akajevs, kurš ar apšaubāmu pamatojumu ir licis apcietināt opozīcijas politiķi Fēliksu Kulovu un mēģina viņu izslēgt no prezidenta vēlēšanām oktobrī, tad EDSO novērotāji neizslēdz arī sociālo nemieru iespējamību. Un, ja, tāpat kā Kirgizstānā un Tadžikistānā, vēl pievienosies ekonomiskā lejupslīde, etniskā un reliģiskā spriedze, kā arī strīdi par robežām, EDSO bažas par iespējamo reģionālo konfliktu var izrādīties pamatotas.

Par pārbaudītu līdzekli konfliktu novēršanai EDSO uzskata piecu Vidusāzijas valstu sadarbības atjaunošanu. Iesākums jau ir, ja, piemēram, ciešāk apvienotos "Šanhajas forums", pie kura pieder Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna (novērotājas statusā), un ja regulāri tiktu diskutēts par robežu jautājumiem, reliģisko ekstrēmismu un etniskajām problēmām. Arī Vidusāzijas ekonomiskās sabiedrības radīšanai būtu konfliktus aizkavējoša ietekme.

Johens Hens