Tolaik nopelts, tagad – godāts

Kad norunātajā laikā ierados pie Starptautiskā jaunā kino centra direktora Augusta Sukuta, viņu, spoža starmeša izgaismotu, filmēja operators Gunārs Bandēns un izvaicāja kinovēsturnieks Agris Redovičs. Šī situācija tad nu vedināja mūsu sarunu sākt ar jautājumu:

Augusts Sukuts, prezentējot starptautiskā kinoforuma “Arsenāls” interneta mājas lapu www.arsenals.lv Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Ja vēl nesen, kinoforuma “Arsenāls” laikā, tevi intervēja ik mīļu dienu – radiofonā, televīzijā un laikrakstos slavēja un cildināja par šāda festivāla rīkošanu un dēvēja par “Arsenāla” tēvu – , to varētu saprast, jo šie kinosvētki patiešām bija vērienīgi, bet vai ažiotāža turpinās joprojām un interviju sniegšana būs kļuvusi par tava ikdienas darba sastāvdaļu?

– Nu nē, šoreiz ir tāds īpašs gadījums. Agris pašlaik veido filmu par Latvijas Televīzijas piecdesmitgadi, man savukārt šāda filma tapa sakarā ar TV 25.gadskārtu, tāpēc ir iespēja daudz ko salīdzināt, par to arī runājām, ne vairs par “Arsenālu”.

– Ja nu tomēr vēl atgriežamies pie šā kinoforuma, kāds ir kopsavilkums?

– Šārudens programmā parādījām pusotru simtu filmu no 42 valstīm. Uzņemti ciemiņi no 37 valstīm, skatītāju skaits – ap 42 tūkstošiem. Esmu gandarīts, ka šim forumam ir labas atskaņas: lūk, kas redzams uz žurnāla “Screen International” oktobra numura vāka, nupat vakar saņēmu – fotogrāfija un klāt pamatīga informācija. Kinopasaule jau pazīst “Arsenālu” – uz Āziju, Latīņameriku un citām zemes malām ņemam līdzi mūsu foruma katalogus, tie ir tāda kā mūsu pase un garantē mūsu prestižu. Parādām, ko esam izdarījuši, gūstam atsaucību un cieņu.

–Tā kā nākamais “Arsenāls” būs tikai pēc diviem gadiem, vari atvilkt elpu?

– Nē, ar skubu jāgatavojas trim nopietniem mūsu centra rīkotajiem festivāliem 2005.gadā. Martā būs 4. Starptautiskais bērnu filmu festivāls, tādus rīkojam ik gadu. Maijā – 2. Starptautiskais fantāzijas filmu festivāls, tādi Rīgā būs arī turpmāk ik pēc diviem gadiem. Un oktobrī – nu jau 6. Ziemeļvalstu filmu festivāls. Jāsarūpē filmu programmas, jābraukā pa pasauli, lai atlasītu labāko. Bet īpašas pūles prasa finanšu kārtošana, kino jau ir dārgs prieks. Īpašumtiesību lietas, transports, visbeidzot, pašu festivālu norise. Cenšamies iekļauties iespējami nelielos budžetos, mums palīdz Rīgas dome un Kultūrkapitāla fonds, tomēr sponsoru meklēšana ir liela mūsu darba daļa. Par fantāzijas filmu festivālu un Ziemeļvalstu filmām sapratne ir lielāka, taču dabūt 7–8 tūkstošus dolāru bērnu filmu festivālam ir vesela problēma, dīvaini, vai ne?

– Cik liela ir tava komanda?

– Astoņi cilvēki.

Par sevi

– Visās intervijās tevi allaž iztaujā par “Arsenālu” un citām darba lietām. Nevēlos nolaisties līdz dzeltenās preses stilistikai, tomēr labprāt uzklausītu tavu dzīvesstāstu, cik nu pats esi ar mieru to klāstīt.

Augusts Sukuts: “Ļoti cienu Gruzijas vīnus.” Foto no šāgada kinoforuma “Arsenāls” rīkotāju materiāliem

– Esmu dzimis Rīgā, bet ieņemts pie Japāņu jūras… Mana māte bija pabeigusi universitāti ar izcilību, viņa bija ķīmiķe. Būdama Naftas ķīmijas institūta stažiere, viņa 30.gadu beigās Krievijā tika arestēta un notiesāta par “noziegumu” – latviete. Kolimā zāģēja mežā kokus, par turieni saka: gadā divpadsmit mēnešus tur ir ziema, pārējā – vasara. Iepazinās ar manu tēvu, viņa “noziegums” – bijis poļu virsnieks. Pēc desmit gadu katorgas māti atbrīvoja, 1946.gada decembrī viņa atbrauca uz Rīgu, 1947.gada maijā te piedzimu es. Pabeidzis 49.vidusskolu, izvēlējos ķīmiķa profesiju, mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, mana specializācija bija maize un vīns. Ļoti cienu Gruzijas vīnus, Gruziju un gruzīnus…

Te nu varētu sekot krietni plašs iestarpinājums par to, kāds izskatās Augusta Sukuta darba kabinets pašā Vecrīgas sirdī, mājā, kas savulaik bijusi gandrīz grausts un atjaunota ar poļu firmas “PKZ” spēkiem. Pa romantiski šaurām kāpnēm līdz augšstāvam katru dienu izkāpelēt var tikai cilvēki ar jaunu, stipru sirdi, lai nu Augustam un viņa komandai laba veselība. Bet viņa kabinets – tā ir dīvaini daudzstūraina telpa gan ar taisnām, gan slīpām griestu plaknēm un sašķelta vairākos sektoros, te ir rakstāmgalds un grāmatplaukts, ir dators, stūrī septiņi mīksti sēdekļi, apspriežu laikā tur acīmredzot sēž Augusta komanda, un vēl – vienā telpas malā sakrauta liela kaudze ar baltām kastēm, Gruzijas vīnu un konjaku, importfirmas “Mobil Plus” dāvanu “Arsenālam”… Augusta skaidrojums par to, kā un kāpēc šāgada forumā likts uzsvars uz gruzīnu filmām un kāpēc viņš katru gadu vismaz vienu reizi braucot uz Gruziju, šoreiz atstāts “aiz kadra”, lai paliktu vieta viņa dzīvesstāsta turpinājumam.

– No 1966.gada sāku savu ķīmiķa karjeru Polimēru mehānikas institūtā – biju laborants, tad tehniķis, tad inženieris un vecākais inženieris, bet 1969.gadā aizgāju uz Rīgas kinostudiju. Sāku visu no nulles – es, inženieris, kļuvu par kinodekorāciju celtnieku, tad lēju asfaltu filmai “Pie bagātās kundzes”. Skatījos, kā taisa kino, apguvu gaismas. Kinoizglītību saņēmu Augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā. Atgriezos, kļuvu par apvienības “Telefilma-Rīga” montāžas režisora asistentu, tad – par režisora asistentu un visbeidzot par dokumentālfilmu režisoru.

...un savām filmām

Manā pirmajā filmā “Mierinājums” par baletsolistiem Martu Bilalovu un Artūru Ēķi bija skaista mūzika – Jevgeņija Lisicina pārlika ērģelēm Lista “Mierinājumu”. Baznīca – tas nav labi, man teica toreizējais Televīzijas priekšnieks Visvaldis Albins, bet nekas, lai paliek. Toties tika pavēlēts pārfilmēt titrus, komponistu vajagot saukt ungāru vārdā par Ferencu, es paliku pie sava – Lists vienmēr parakstījies kā austrietis – Francis. Filmu apturēja. Ar manu otro filmu – par tēlnieci Valentīnu Zeili – gāja vēl bēdīgāk. Vispirms tika izgriezta gara epizode par viņas portretētu cilvēku, kurš pēkšņi emigrēja. Tad vēl emigrēja operators… Visbeidzot uz Franciju aizbrauca un tādējādi par “atkritēju” tika nodēvēta pati tēlniece. Ja no divdesmit minūšu filmas izgriež astoņas minūtes, tad es to saucu par filmas izkastrēšanu.

– Bet tev ir arī citas, nesabojātas un nesamocītas filmas.

– Ir pat apbalvojums festivālā “Cilvēks un jūra”, toties manas nepatikšanas turpinājās ar televīzijas jubilejas filmu “Ceļš uz svētkiem”. Man bija tā laime filmēt Gerdu Riekstiņu, Valdi Čukuru, jaunus, skaistus cilvēkus, tīrus savās jūtās. Iepazinu viņus ne garāmskrejot, bet nopietni. Redzēju, kā tolaiku televīzijas dzīve salauž cilvēkus citu pēc cita, kā cilvēku dvēseles tiek izpostītas. Un vēl tieši tolaik izpostīja arī Zaķusalu, lai būvētu jauno Televīzijas kompleksu. Manai filmai bija minora noskaņa, tā nu nedrīkstēja būt… Un punktu visam pielika mana iecere filmai par Gunāru Čipēnu. Ar izcilo zinātnieku daudz un ilgi runāju, man izdevās atrast filmas atslēgu. Manu scenāriju nepieņēma, galvenais redaktors to manā acu priekšā saburzīja un iemeta papīrgrozā. Pēc trim dienām mani izsauc pie priekšniecības. Ieeju Jāzepa Barkāna kabinetā, redzu – ap galdu sēž cilvēku divpadsmit. Režisoram Zigurdam Zariņam ir rokā mans scenārijs, no miskastes izvilktas un cik necik pagludinātas lapiņas. Lasa par cilvēku, kurš tērpts operas frakā un iet ar vijoli rokā. Tad paņem kaut kādas nutrijas, ieiet Ķīmijas fakultātē… Neviens neko nesaprata, jo tas jau bija tikai sākums, intriga. Tālāk būtu skaidrība par zinātnieku ķīmiķi un viņa tēvu, būtu skaidrība par vijoli un nutrijām. Bet vīri nosprieda, ka tie ir murgi. Bija priekšlikums mani detarificēt par režisora asistentu. Jāzeps Barkāns mēģināja situāciju mīkstināt, atļāva man pašam uzrakstīt atlūgumu, tā nu uz Rīgas kinostudiju varēju doties ar nesabojātu darba grāmatiņu.

Asu kritiku, neizpratni un nopēlumus Augusts Sukuts savās režisora gaitās izpelnījies arī kinostudijā. Viņš ar rūgtu ironiju stāsta, kā pārgudrelis Imants Andersons, tolaik partijas ideoloģiska dižvīra amatā būdams, “analizējis” filmu “Vieta zem saules” un teicis, ka tādām filmām nu gan nav vietas uz zemes. Par laimi, runas turpinājumā orators sapinies un saputrojies, aktierfilmu veidotājiem ieteikdams mīlestības epizodes savienot ar ražošanas epizodēm rūpnīcā. Klātesošie sapratuši, ka tāda vīra runāto var neņemt par pilnu…

“Arsenāls” – pateicoties sapratējiem

Un vēl Augusts stāsta, kā Anatolijs Gorbunovs, tikpat augstā partijas krēslā Andersonu nomainījis, deva atļauju “Arsenāla” idejai, kad toreizējais Ministru padomes viedoklis jau bija skaidri noraidošs. Stāstījums gluži kā detektīvsižets…
– Pie Centrālkomitejas sekretāra jau nemaz tik viegli nevarēja tikt klāt, bet sekretāriem ir sekretāres, ar kuru palīdzību dabūju audienci. Gāju kopā ar savu domubiedru Māri Gaili. Apsēžamies, klāstām savu ideju, kā paplašināt toreizējās padomju kino dienas ietvarus, kā sarīkot tādus lielus un pamatīgus kinomākslas propagandas svētkus, kurus nezin kāpēc nevēlas Leonards Bartkevičs Ministru padomē. Bartkevičs tolaik bija liela figūra, mēs ar Gaili nebijām nekas, tā arī es vēl šodien nesaprotu, kāpēc Gorbunovs uzticējās mums, nevis aizliedzējam. No Gorbunova kabineta iznācām ar papīru rokā, ka svētkus drīkstam rīkot. Devāmies uz Maskavu pie augstākās kino priekšniecības. Vajadzēja trīs dienas gaidīt, līdz PSRS Kinematogrāfistu savienības vadītāja Elema Kļimova kabinetā nonāca pa pastu no Rīgas atsūtītais svētku aizliegums, tam blakus likām Gorbunova parakstīto papīru. Partijas viedoklis ir svarīgāks, teica Kļimovs un pamirkšķināja mums ar aci. Tad paņēma Bartkeviča vēstuli un ielaida papīrmalšanas ierīcē. Mums ar Gaili turpat klātesot! Sapratām – festivāls būs. 440 tūkstošus rubļu šo svētku sarīkošanai mums aizdeva zvejnieku kolhoza “9.maijs” priekšsēdētājs Gunārs Saltais, un atkal – es nemāku paskaidrot, kāpēc viņš tā uzticējās. Vēl 100 tūkstošus aizņēmāmies no Meliorācijas institūta. Pēc festivāla šo parādu, protams, atdevām.

Tā nu savulaik par režijas pārdrošībām peltais Augusts Sukuts iemantojis pelnītus cildinājumus par lielisku kinosvētku iedibināšanu un ilggadēju organizēšanu. Vai tas nozīmē pilnīgu pārkvalificēšanos uz administratīvu darbu? Nē.

– Kopā ar gruzīniem veidošu filmu. Uzņemšana paredzēta Gruzijā.

Tas, ko par savu ieceri pastāstīja Augusts, lai šoreiz paliek neizpausts. Gan nākotne rādīs arī šo Latvijas un Gruzijas draudzīgo sakaru turpinājumu.

Vents Kainaizis