Pa latviešu dainu taku Krievzemē

31.oktobrī ir Krišjāņa Barona 169.dzimšanas diena. 29.oktobrī Rīgā notiks tradicionālā zinātniskā konference Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē, svētki Folkloras krātuvē un citi pasākumi. Jau 8. un 9.oktobrī svētki ienāca tālajā Muhouderevkā, kur zem viena jumta iemājojis muzejs krievu filozofam un dzejniekam Nikolajam Stankevičam un latviešu folkloristam Krišjānim Baronam, kurš 25 gadus strādāja par mājkalpotāju Nikolaja jaunākā brāļa Ivana Stankeviča ģimenē.

Liepas Barona alejā krāsojas rudens zeltā un vedina uz apcerīgām domām

Vispirms kā mājskolotājs, tad kā ģimenes draugs un palīgs Krišjānis Barons muižnieka Ivana Stankeviča ģimenē strādāja no 1867. līdz 1893.gadam un tieši te sāka savu lielo dainu kārtošanas darbu. Diemžēl revolūciju un karu gados tur, Krievzemē, tika aizputinātas ne tikai Krišjāņa Barona, bet arī Stankeviču dzimtas pēdas. Tās meklējot, krievu un latviešu literāti kļuvuši draugi un sabiedrotie. Jau vismaz divus gadu desmitus. Šoreiz tikām aicināti uz tradicionālo dzejas festivālu “Uderevkas rudens” un sarunu par muzeju uzdevumiem 21.gadsimtā. Literatūras zinātniece Saulcerīte Viese, Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa un viņas palīgi Dita Barona un Andris Ērglis te ciemojās jau atkārtoti, es – pirmoreiz. Braucām ar krietnu “dāvanu maisu”, lai varētu atjaunināt un bagātināt Krišjāņa Barona muzeja ekspozīciju.

Svētki Aleksejevkā

Aleksejevka veidojusies kā tirgotāju un amatnieku apmetne. Gaiša un kopta pilsēta. Cauri tek tā pati Klusā Priede (Тихая Сосна) , kuras krastā savulaik atradās Uderevkas muiža, Stankeviču dzimtas ligzda. Tagad rajona centrs ar vairākām skolām, tehnikumiem un pedagoģisko koledžu, atdzimušu baznīcu un bagātīgu muzeju. Lielu popularitāti bauda laikraksts “Zarja”, kas kopīgs Aleksejevkai un kaimiņrajonam. Vienīgā pilnīgi neatkarīgā avīze Belgorodas apgabalā, jo iztiekot bez sponsoriem. Avīzes galvenais redaktors Anatolijs Krjaženkovs ir arī dedzīgs novadpētnieks, vairāku grāmatu autors. Ilgus gadus viņa interešu lokā ir Nikolaja Stankeviča personība, tāpēc Anatolijs ar lielu atsaucību piebiedrojās entuziastiem, kas meklēja liecības par ievērojamā latviešu folklorista saistību ar Stankeviču dzimtu.
Mēs tikām uzņemti kā dzejas svētku goda viesi un kopā ar vietējiem dzejniekiem un literātiem tikāmies ar skolu jaunatni, stāstījām par Krišjāņa Barona mūža darbu. Mūsu tautasdziesmas labāk saprotamas darīja Andra dziedājums un kokles spēle.

Krišjānis Barons tajā laikā

Mūsu kopīgā vēsture

Latviešu literatūras un folkloras pētnieki Krišjāņa Barona pēdas kādreizējā Voroņežas guberņā sāka meklēt pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad tuvojās Dainu tēva 150 gadu jubileja. Latvijas Rakstnieku savienība, ko toreiz vadīja Gunārs Priede, aizsūtīja Voroņežas valsts arhīvam vēstuli ar lūgumu palīdzēt atrast kādas dokumentālas liecības par Krišjāņa Barona uzturēšanos šajā novadā. Atbilde bija īsa: tādu dokumentu arhīva rīcībā nav. Tomēr vēstule nebija atstāta bez ievērības. Tā nonāca pie plaši pazīstamā novadpētnieka, filoloģijas doktora Oļega Lasunska. Rūpīgi iedziļinoties arhīva materiālos, dažus pieturas punktus Barona darba lietā tomēr izdevās atrast. Viņa aicināti, Voroņežā ieradās Saulcerīte Viese un darbīgais kultūras dzīves dokumentētājs, fotomākslinieks Juris Krieviņš. Kopā viņi devās uz tālo Muhouderevku (pa sliktiem ceļiem mēness gaismā, jo pa dienu mašīnu nebija iespējams dabūt), lai pēc trūcīgajiem aprakstiem mēģinātu sameklēt Uderevkas muižas atrašanās vietu. Kas nebija atrodams vēstures dokumentos, bija saglabājies ļaužu atmiņā. Ko neatcerējās “tante Daša”, labi zināja stāstīt “tante Maša”, un vecā muižas vieta tika atrasta. Pēc kādreizējā ābeļdārza, kas bija pagalam aizaudzis, un liepu alejām, kas kara laikā tikušas izcirstas, bet pēc tam atkal ataugušas.
Šī ilgus gadus pilnīgi aizmirstā vieta tagad kļuvusi pazīstama ar Krišjāņa Barona vārdu. Vietā, kur krustojas liepu alejas, pa kurām viņš kādreiz staigājis kopā ar saviem audzēkņiem, 1985.gadā tika uzstādīts pamatīgs Latvijas laukakmens. Tajā iekalts uzraksts krievu valodā, kas vēstī par ievērojamā latviešu folklorista darba gadiem Uderevkas muižā. Kā raksta Stankeviču dzimtas pētnieki, “muiža atradās augstā krīta kraujā un visapkārt atklājās tik brīnumains skaistums, ka elpa aizrāvās. Lejā kā sudraba zeltkalis locījās Klusā Priede un līdz pašam apvārsnim atklājās gleznainas ainavas: ozolu birzis, ezeri, tīrumi.”
Kā te izskatās tagad? No muižas nav palicis ne akmens uz akmens. Arī plašus tīrumus neredz, kaut gan šī ir auglīgā melnzemes josla. Bet tāpat aizraujas elpa, skatot gleznainās ainavas līdz tālajam apvārsnim. Un Klusā Priede joprojām veļ savus ūdeņus uz Donu, līkumojot cauri pļavām un baltajiem krīta krastiem. Šajā rudenī krīta atsegumi gan neizskatās koši balti, jo vasara esot bijusi ļoti slapja un ar lietus ūdeņiem uz tiem uzskalojies zāles zaļums. Liepas Barona alejā krāsojas rudens zeltā un vedina uz apcerīgām domām: “Karš un rupja vara iznīcināja šo skaistumu, bet dzīvības spēks dzina jaunus asnus, pie katras nocirstās liepas celma liekot izaugt pa divām un trim jaunām liepiņām...”

Anatolijs Krjaženkovs pie Krišjāņa Barona akmeņa

Kādi bija Krišjāņa Barona pienākumi

Par mājskolotāja darbu mūsu literatūrzinātnē ir dažādi priekšstati, un arī apcerēs par Baronu tas dažkārt tiek reducēts pat uz aukles un sulaiņa pienākumu pildīšanu. Acīmredzot tiek jaukti divi mājskolotāju tipi. Pirmais – centīgs students vai pat ģimnāzists, kas piepelnās, palīdzēdams apgūt kādu priekšmetu apslinkušam vai mazāk apdāvinātam bērnam, atbildēdams par viņa sekmēm tikai vecākiem. Otrais – labi algots, diplomēts mājskolotājs, kas mājmācības ceļā sagatavo audzēkņus vidējai vai pat augstākajai mācību iestādei. Viņš dzīvo bērna ģimenē (tāpēc gandrīz vienmēr tas ir neprecēts cilvēks) un pasniedz vairumu no skolā apgūstamajiem priekšmetiem. Par mācību gaitu un sekmēm viņš rakstiski ziņo pilsētas vai guberņas izglītības daļai. Līdz ar to viņam tiek nodrošināts arī skolotāja darba stāžs.
Tieši šāds mājskolotājs ir Krišjānis Barons. 1865.gadā pēc “Pēterburgas Avīžu” aizliegšanas viņš ar savu jauno ģimeni ne tikai paliek bez iztikas līdzekļiem, bet arī nonāk slepenā žandarmērijas uzraudzībā, kas turpinās līdz pat Februāra revolūcijai Krievijā. Dzimtenē atgriezties viņš nevar, tāpēc Pēterburgas universitātē nokārto mājskolotāja eksāmenu, kaut arī apzinās, ka nākamais darbs viņu šķirs no sievas un bērniem.
Kad Voroņežas muižnieku Stankeviču iepriekšējais mājskolotājs (arī latvietis) gatavojas precēties, viņš savā vietā ieteic Krišjāni Baronu. Ievācis ziņas par “vietas un sadzīves apstākļiem, un tie nebija ļaunie”, Krišjānis Barons stājas darbā.

Kas bija mūsu tautieša maizestēvi

Stankeviču dzimtas saknes meklējamas serbu privileģētos zemesīpašniekos, Dalmācijas zemē. 18.gadsimteņa vidū kāds no senčiem – Ivans Stankevičs – pārceļas dzīvot uz Krieviju un sāk kalpot armijas daļā, kas apmetusies kazaku pilsētiņā Ostrogožskā. Ģimene ienāk Krievijas kultūras vēsturē ar Ivana mazdēla Nikolaja Stankeviča (1813–1840) vārdu. Viņš bija filozofs ar dzejnieka dvēseli, Beļinska domubiedrs, rietumnieciski noskaņotā “Stankeviča pulciņa” veidotājs, jaunlatviešu iecienītā dzimtļaužu dzejnieka Alekseja Koļcova atbalstītājs.
Nikolaja Stankeviča jaunākajam brālim Ivanam (1820–1907) dzimtas pētnieki sākuši pievērst uzmanību tikai pēdējos gadu desmitos. Viņš turpināja ģimenē kopto interesi par kultūras dzīvi un studēja universitātē, taču, turpinot senču tradīcijas, sāka arī dienestu dragūnu pulkā. To nācās pamest smagas slimības dēļ. Atgriezies dzimtajā pusē Uderevkā, Ivans pievērsās lauksaimniecībai, īpaši zirgkopībai. Viņa audzētie zirgi izpelnījušies piecpadsmit zelta medaļas, un 1869.gadā, kad te jau strādāja mūsu tautietis, tie saņēma augstāko balvu Viskrievijas izstādē. Ivans Stankevičs bija rosīgs arī sabiedriskajā dzīvē un pāris gadu desmitus bija Ostrogožskas apriņķa ģimnāzijas “goda uzraugs”.
Visai pārsteidzošas ziņas saņēmām pēc 1990.gada, kad Voroņežas universitātes doktorants A.Akinšins rakstīja pētījumu par Ivana Stankeviča dzīvi. Zinājām, ka Nikolajs Stankevičs bija viens no pirmajiem gara brīvības cīnītājiem cariskajā Krievijā, tagad varējām pārliecināties, ka Ivans savu patību un tiesības uz domu un jūtu brīvību gluži praktiski un spītīgi kā lepns kazaks aizstāvējis turpat Klusās Priedes krastos. Viņš iemīlēja dzimtcilvēku meiteni Darju Kamiševu un, daudz neprātodams, nodibināja ģimenes dzīvi. Tas bija īsts skandāls rāmajā Voroņežas guberņas vidē. Vietējā muižniecība jutās apkaunota, un baznīca kategoriski atteicās laulāt sociālā ziņā tik nevienādo pāri. Septiņi no Stankeviču astoņiem bērniem nāca pasaulē kā beztiesīgi dzimtcilvēki, un Ivanam Stankevičam tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas izdevās pasludināt tos par likumīgā laulībā dzimušiem un pašam salaulāties 1865.gadā, kad pasaulē nāca visjaunākais dēls, kam arī deva Ivana vārdu. Krišjānis Barons Stankeviču ģimenē ieradās laikā, kad darba devēja bērni tikko bija saņēmuši muižnieku titulu.
Šie fakti daudz ko noskaidro arī Krišjāņa Barona skopi uzrakstītajā maizestēva raksturojumā: “Viņš bija vispār savos uzskatos brīvprātīgs un humāns cilvēks un bez aizspriedumiem ticības un tautības ziņā.” Krišjānis Barons “Atmiņās” piemin, ka žandarmērija Ivanu Stankeviču divas reizes rakstiski brīdinājusi nepaturēt darbā latviešu mājskolotāju, kas esot politiski neuzticams cilvēks. Stankevičs uz brīdinājumiem nav reaģējis un Baronam par tiem pateicis tikai tad, kad jau beigušās viņa darba gaitas.
Filoloģijas doktors Oļegs Lasunskis šai sakarā atklājis vēl kādu interesantu faktu. Izrādās, ka Krišjānis Barons veselus septiņus gadus nav sniedzis Voroņežas guberņas skolu direktoram ziņas par savu uzturēšanās vietu un nodarbošanos. Vēlāk, dokumentus kārtodams (acīmredzot tāpēc, ka bērniem bija jāgatavo izziņas uz skolām Maskavā), viņš aizbildinās ar nezināšanu, kaut gan noteikums, ka mājskolotājam jāstājas izglītības sistēmas uzskaitē, bija ierakstīts pat diplomā. To nevarēja nezināt arī “goda uzraugs” Ivans Stankevičs. Vajadzēja būt svarīgiem iemesliem, lai Krišjānis Barons zaudētu septiņu gadu darba stāžu. Un ne mazāk spēcīgiem argumentiem no Ivana Stankeviča puses, lai viņš riskētu ar bērnu izglītības līmeņa likumības atzīšanu.
Ivana Stankeviča ģimenē apgrozījās pazīstami kultūras cilvēki, pienāca ne tikai krievu, bet arī vācu, franču, angļu žurnāli un laikraksti. Sabiedrībā, kas sēdās ap cienasta galdu, bija vieta arī mājskolotājam. Bērni viņu cienīja un mīlēja gan kā izcilu fizikas, botānikas, ģeogrāfijas un latīņu valodas skolotāju, gan kā pirmo apmācītāju slidskriešanā un burāšanā pa Kluso Priedi, kā labu pavadoni pārgājienos un izjādēs, kā interesantu sarunu biedru zem paša stādītiem ozoliem muižas parkā.

Nobeigums sekos

Lappusi sagatavoja

“LV” redaktore Aina Rozeniece,

aina.rozeniece@vestnesis.lv

un Dr. hab. philol. Saulcerīte Viese
Foto: Saulcerīte Viese