"Dāņu signāls"

"Financial Times"

— 2000.07.27.

Tika uzskatīts, ka laika gaitā palielināsies atbalsts vienotajai valūtai; taču atbalsts pavājinās.

Saskaņā ar nesen veikto sabiedriskās domas aptauju tikai 22 procenti britu pašlaik atbalsta vienoto valūtu. Arī lielākajā daļā Eiropas valstu eiro atbalsts ir samazinājies.

Arvien augošā iespēja, ka dāņi savā šā gada septembrī paredzētajā referendumā par piedalīšanos eiro grupā nobalsos negatīvi, ir simptomātisks apstiprinājums tām grūtībām, kuras rodas, mēģinot pārliecināt skeptisko publiku.

Dānijas veiksmīgā ekonomika neko daudz nezaudētu, iestājoties vienotās valūtas sistēmā. Taču līdzdalība tajā dotu zināmus labumus, likvidējot bažas par valūtu nestabilitāti, kā arī padarot saimniecību vairāk pārskatāmu cenu ziņā.

Dānijas politiskie līderi visā visumā atbalsta iestāšanos eiro zonā, bet biznesa pārstāvji ir ārkārtīgi entuziastiski. Eirooptimistiem tādēļ šķita, ka dāņi ir gatavi nobruģēt ceļu Zviedrijas un pēc tam arī apvienotās Karalistes uzņemšanai.

Tomēr tagad dāņu iedzīvotāji sāk izrādīt arvien lielāku skepticismu. Opozīcijas argumenti galvenokārt ir politiskas un nevis ekonomiskas dabas: galu galā Dānijas valūta un procentu likmes jau daudzus gadus ir mainījušās atkarībā no norisēm eiro zonā.

Tādējādi debates Dānijā ir visai tālas no debatēm Lielbritānijā, kur mārciņa ir neparedzami svārstījusies starp Eiropas valūtām un kur īstermiņa procentu likmes neuzrāda nekādas samazināšanās tendences.

Taču, tāpat ka Lielbritānijā, daudzi dāņu eiroskeptiķi uzskata, ka iestāšanās eiro zonā apdraudēs šo valstu politisko neatkarību. Dānija nav ar mieru atteikties no jebkādas ekonomiskās brīvības daļas, turklāt tai nebūtu nekādu papildu politisko ierobežojumu, ja dāņi tomēr nolemtu iestāties eiro zonā.

Tomēr eiro dzimšana daudzu acīs tika uzskatīta kā solis virzienā uz plaša mēroga Eiropas politisko integrāciju. Eiro draugiem nevajag noklusēt šo faktu, kā viņi darījuši agrāk. Viņiem ir jāargumentē ne tikai ar ekonomiskajiem labumiem — zemu inflāciju un vienotas valūtas zonu; viņiem ir arī jāskaidro ciešākas politiskās ūnijas idejas, paskaidrojot, ka tā nenozīmē nedz lielāku iejaukšanos no Briseles puses, nedz arī vadošo valstu dominanci.

Lai panāktu ciešāku ekonomisko savienību, nav nepieciešama sadarbība. Taču ciešākai ekonomiskajai saaugšanai nav jānoved pie suverenitātes erozijas jautājumos, kurus vislabāk var risināt katras atsevišķas valsts līmenī.

Lai gan kampaņas apstākļos nav viegli nodalīt šādus jautājumus, proeiropieši šos plašākos jautājumus neievēro, nodarot kaitējumu paši sev. Dānijā vēl joprojām ir laiks sākt plašāka mēroga diskusiju par iestāšanos eiro zonā. Lielbritānijā savukārt svarīgs nav termiņš, bet gan politiskās gribas trūkums.