"Cilvēki, kuru vārdi visiem uz mēles"

"Megapolis–Ekspress"

— 2000.07.19.

Amerikāniete Lora Lī nesen izdevusi grāmatu "Pazīstams vārds".

Tā veltīta cilvēkiem, kuru vārdus mēs katru dienu gremojam, rijam, izspļaujam, ar kuriem braucam, skujamies, krāsojamies un mazgājamies — ar vienu vārdu sakot, tiem, kuru uzvārdi jau sen kļuvuši par sugasvārdiem.

Pateicoties mis Lī, pasaule tagad zina, ka piemēram, pirmais Enco Ferari darbs bijis mūļu apkalšana, ka Rejs Dolbijs uzmeistarojis ne vien skaņu ierakstu sistēmu, bet arī sadzīves videokameru, bet dakteris Kondoms par savu tik noderīgo izgudrojumu saņēmis lorda titulu. Izrādās, ka populāro japāņu automašīnu pareizāk būtu saukt nevis par "Toijotu", bet gan par "Toijodu. Sakiši Toijoda bija japāņu tekstilrūpniecības tēvs, bet viņa dēls Kijiširo pēc Otrā pasaules kara sāka montēt automašīnas tēva aušanas fabrikas paspārnē. Sākumā par viņu vareni smējās: tik neperspektīvs izskatījās bizness, kurš pavisam drīz saražoto mašīnu skaita ziņā ieņēma trešo vietu pasaulē.

Līdzīga mērķtiecība piemitusi visiem cilvēkiem, kuru vārdi lasāmi etiķetēs. Ņemsim, piemēram, košļājamās gumijas karali Viljamu Vrigliju. Savu darba biogrāfiju viņš sācis 1891.gadā, pārdodams tēva firmā ražotās "Wrigley" ziepes. Lai piesaistītu pircējus, jaunais komersants katram ziepju gabaliņam sācis pievienot cepampulvera paciņu. Drīz vien viņš konstatējis, ka pielikums pircējus interesē daudz vairāk nekā pamatprece, un tā pārgājis uz rauga tirdzniecību, katrai tā paciņai pievienojot košļājamo gumiju. Tā savukārt atkal popularitātes ziņā izkonkurējusi galveno preci, un Vriglijs nolēmis savus pūliņus koncentrēt vienīgi tai un 1893.gadā nodibinājis savu slaveno košļājamo gumiju impēriju.

Ko darīs vīrietis, kam jāskujas 40 grādu salā? Protams, audzēs bārdu. Aļaskas kalnracis Jovans Džeikobs Šiks izvēlējās citu ceļu un konstruēja aparātu, kas ļauj skūties bez ūdens. Jāsaka, ka šis izgudrojums neradīja nekādu furoru, un 1930.gadā Šiks pārdeva savas autortiesības un sāka elektrisko skuvekļu ražošanu. Savu lolojumu viņš nepaguva patentēt, tāpēc zaudēja iespēju iekļūt pasaules bagātāko cilvēku kohortā. Līdz pat savas dzīves beigām misters Šiks centās iztiesāt savas tiesības saņemt ienākumus no dūcošā aparāta realizācijas, taču 1957.gadā pašā prāvas kulminācijas brīdī viņš nomira: bija noskaidrojies, ka tiesnesis, kas bija izlēmis lietu konkurentiem par labu, par to bija saņēmis kukuļus. Izgudrotājs tomēr neuzzināja, ka ražotājkompānija nolēmusi iemūžināt viņa vārdu elektriskā bārdas dzenamā aparāta nosaukumā.

Tomasam Liptonam pirmajam ienāca prātā tēju fasēt kārbiņās, līdz tam smaržojošās lapiņas pārdeva vienīgi pēc svara. Gadā Liptons pārdeva četrus miljonus paciņu un uzreiz kļuva par lielāko tējas tirgotāju pasaulē. Bet mērķtiecīgais skots sāka no pilnīgas nulles, un bez pārspīlējuma viņu var dēvēt par biznesa ģēniju. 10 gadu vecumā sācis strādāt, 15 gadu vecumā aizbraucis uz ASV ar astoņiem dolāriem kabatā. Tur viņš pamanījies tikt pie 500 dolāriem, par kuriem tad arī dzimtaja Glāzgovā nopircis nelielu bodīti. Liptonam bija neizsīkstoša izdoma: lai uzlabotu publikas garastāvokli, viņš veikalā izlicis greizus spoguļus, vitrīnu noformēšanu uzticējis labākajiem karikatūristiem, bet sava veikala reklāmai pilsētas ielās rīkojis sivēnu skriešanās sacensības. Reiz viņš izlicis pārdošanā "pasaules lielāko siera galvu". Noslēpums bija sierā ieliktās īsta zelta monētas — bagātību kārotāji dažās stundās noslaucīja sieru no letes. 1890.gadā Liptons pirmoreiz dzīvē devās atvaļinājumā un pa ceļam uz Austrāliju piestāja Ceilonā, kur nopirka gabaliņu tējas plantāciju.

Tāds pats revolucionārs bijis arī Maksis Faktors. Viņš ir dzimis 1844.gadā tolaik Krievijas impērijai piederošajā Lodzā un bērnībā palīdzējis vietējam meistaram darināt parūkas, bet vēlāk pats iegādājies savu parfimērijas bodīti. 20 gadu vecumā Maksis devies uz Ameriku paskatīties vispasaules gadatirgu un tā arī neatgriezies. Tobrīd modē nāca jauna izklaide — kino. Neaprakstāmās skaistules pirmajās filmās par mīlestību izskatījās kā monstri no mūsdienu šausmu filmām, treknais teātra grims uz ekrāna izskatījās šausmīgi. Tad Faktors piedāvāja Holivudai savus pakalpojumus un dažos mēnešos radīja vēsturē pirmās liekās skropstas, pūderkrēmu, lūpu spīdumu un uzaču zīmuli. Kinozvaigznes ar prieku sāka izmantot jauno kosmētiku ne tikai filmēšanās laikā vien. Tieši viņš ieviesa nu jau par starptautisku kluvušu meikapa vārdu — un ne tikai tas vien! Pateicoties Maksim Faktoram, kas 1927.gadā sāka plaši pārdot savu produkciju, sievietes sāka krāsoties! Līdz tam kosmētiku izmantoja tikai aktrises un prostitūtas.

Eva Solovjova