Pašvaldību finanšu vajadzības – aprēķināms vai vispārināms jēdziens?

Sanita Šķiltere, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) finanšu un ekonomikas padomniece, Rīgas domes priekšsēdētāja ekonomikas jautājumu padomniece, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Sanita Šķiltere Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

1995.–2005. Kāpums, kritums, kāpuma nav

– Parakstīts valdības un LPS ikgadēji saskaņojamais domstarpību un vienošanās protokols. Kāds finansiāli solās būt 2005.gads pašvaldībām?

– Ceturtdien Saeimā valsts budžeta projekta dēļ krita valdība. Šodien nezinām, kāds būs 2005.gada valsts budžets. Es ceru, ka nākamā valdība par saistošu uzskatīs LPS un Induļa Emša valdības parakstīto domstarpību un vienošanās protokolu sadaļās, kur vienošanās panākta. Ja tā notiks, tad, ņemot vērā inflāciju, jāsecina, ka kopumā vairāk naudas nekā šogad pašvaldībām nebūs. Bez tam uz 2005.gada pašvaldību budžetiem iespaidu atstās valdības lēmums paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimuma daļu. Nav šaubu, ka šis lēmums bija ilgi gaidīts un bija jāsper iedzīvotāju labad. Lai kompensētu sekas, panākta vienošanās, ka ar nodokļiem neapliekamā minimuma palielinājuma fiskāli negatīvo ietekmi pašvaldību budžetos valsts un pašvaldības dala uz pusēm.

– Radikālākais negatīvā ziņā pašvaldību budžetiem līdz šim bijis 1996.gads. Kas no tā laika mainījies pozitīvā virzienā?

– Visprecīzāk to ataino likums “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” un valsts budžeta dotācija finanšu izlīdzināšanas fondam. 1995.gada finanšu līmeni mēs vēl neesam sasnieguši. Uzskati un aprēķini par pašvaldību finanšu nepieciešamību Finanšu ministrijai un LPS vēl nekad nav bijuši vienādi. LPS uzskata, ka gada valsts dotācijai būtu jābūt 61,6 miljoni latu. Un uz 1995.gada fona, kad valsts pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā iemaksāja 53 miljonus latu, tas nav pārspīlēti. Valsts budžeta dotācija fondam nav pieaugusi no 2001.gada. Ja to salīdzina ar pašvaldībām uzdotajām funkcijām 1995.gadā un tagad, nav šaubu, ka valsts nodoto funkciju skaits ir pieaudzis. Turklāt tas lielākoties notika, finansējumu nepiešķirot. Pēdējos gados, tiesa, šī tendence ir apturēta.
Kā zināms, turīgākās pašvaldības izlīdzināšanas fondā iemaksā lielāko daļu (39 miljonus latu 2005.gadā) salīdzinājumā ar valsti (7 miljonus), tādējādi palīdzot izdzīvot nabadzīgākajām pašvaldībām. Patiesībā reģionālo atšķirību mazināšana un valsts līdzsvarota attīstība ir valsts uzdevums. To patlaban risina donoru pašvaldības. Uzskatu, ka iemaksām izlīdzināšanas fondā būtu jābūt apgriezti proporcionālām – valsts iemaksā lielāko daļu, mazāko – pašvaldības. Lasot iepriekš minēto likumu, rīcībai jābūt šādai: LPS un Finanšu ministrija vienojas par pašvaldību kopējo finanšu nepieciešamību. Seko finanšu izlīdzināšanas aprēķins pēc likumā definētā algoritma – cik katrai pašvaldībai pienākas, cik tai jāiemaksā fondā. Starpība jāsedz no valsts budžeta. Tā nekad vēl nav noticis! Valsts dotācija ir konstanta. To sagatavo Finanšu ministrija, nosaucot summu, ko valsts var piešķirt pašvaldībām. Viedokļi ir atšķirīgi, un vienošanās šajā jautājumā netiek panākta.
Ja valsts iemaksa fondam tiktu noteikta aprēķinu ceļā, domāju, valdība citādi vērtētu daudzās programmas un pasākumus, ko ministrijas izstrādā, lai veicinātu reģionu attīstību, sākot ar nodarbinātību un beidzot ar investīciju programmām. Valsts budžeta nauda pašvaldību izlīdzināšanas fondam samazinātos tikai tad, ja šīm programmām būtu reāls rezultāts. Ja izlīdzinātos atšķirības starp pašvaldībām.
Man negribētos pieļaut domu, ka jaunā valdība veselības samilzušās problēmas varētu risināt uz pašvaldību rēķina. Katra pašvaldība veselības aprūpei tāpat tērē ne mazumu naudas. Tas būtu ļoti negodīgi.

Prasību īstenošanas Golgātas ceļš

– Kāpēc nespējat vienoties? Vai pašvaldības prasa par daudz? Varbūt neprot pamatot savas vajadzības?

– Finanšu ministrija nenorāda, ka pašvaldības prasa par daudz. Vienkārši tiek teikts, ka valsts dotācijai var atļauties septiņus miljonus latu. Diskusijas par to, kāpēc tieši septiņus, nav.
Tomēr jābilst, ka kopumā šo gadu laikā, runājot ar visām ministrijām, daudzkārt panākti ātri un vērā ņemami rezultāti. Tādēļ sarunu procedūra ir atzīstama par labu instrumentu.

–Vai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija iestājas arī par pašvaldību finanšu nepieciešamības aizstāvību?

– Sākums bija ļoti cerīgs un pozitīvs. Pirms tam nebija ministrijas, kuras uzdevums būtu valdībā pārstāvēt pašvaldību intereses. Finanšu aizstāvībai gan gribētu sagaidīt lielāku atbalstu. Gribētu aktīvāku un uzstājīgāku ministru, kurš pārliecinošāk valdībā paustu pašvaldību viedokli. Piemēram, pašvaldību valsts investīciju programmas (VIP) daļas atbalstam. Gan 2004.gada, gan 2005.gada budžeta projektā sākotnēji VIP plānots atvēlēt tikai 4 miljonus latu.

– LPS nesen nākusi klajā ar ierosinājumu nekustamā īpašuma nodokli pārdēvēt par pašvaldību nodokli. Ko tas maina?

– Pamatā tā ir filozofija. Šis nodoklis ir pašvaldību nodoklis. Pārdēvēšana dotu papildu drošību, ka likumdošanā netiks veiktas izmaiņas nodokļa pārdalē. Nākamais solis būtu atļaut pašvaldībām brīvāk noteikt šā nodokļa likmes. Patlaban pašvaldībām ir tiesības lemt par nodokļu atvieglojumiem noteiktām grupām. Taču tas notiek vienīgi uz pašvaldības rēķina, jo, sastādot aprēķinus pašvaldību finanšu izlīdzināšanai, tas netiek ņemts vērā. Tādēļ būtu taisnīgi, ja pašvaldība, kas kādā daļā samazina sev nodokļu bāzi, kādā citā daļā varētu to palielināt. Lai bilance būtu bez negatīvās ietekmes.

– Līdzīgi kā citus gadus, arī šogad LPS ir deklarējusi prasību pēc akcīzes nodokļa pašvaldību autoceļiem piešķiramās daļas palielinājumu uz 80%. Mainās prasītie procenti, finansējums nemainās, bet ceļi kļūst arvien sliktāki.

– Pašvaldības var tikai apelēt pie lēmuma pieņēmēja – Ministru kabineta – sirdsapziņas un Satiksmes ministrijas godaprāta. Pašvaldību ziņā ir arī ielas, kuru rekonstrukcija salīdzinoši ir dārgāka. Bez tam pašvaldību ceļu apjoms kilometros salīdzinājumā ar valsts nozīmes ceļiem ir apgriezti proporcionāls piešķirtajam finansējumam. Diemžēl tā tas ir. Speciālā budžeta un Autoceļu fonda likvidācija šogad uzskatāmi pierāda, ka valsts finansējums autoceļiem bija mazāks. Šogad autoceļiem atvēlēts mazāk, nekā faktiski Autoceļu fonds saņēma pagājušajā gadā. Taču akcīzes nodoklis tika iekasēts daudz lielākā apjomā, nekā sākotnēji plānots. Par solījumiem runāt nav nozīmes...

Attīstības priekšnoteikums – garantēti ienākumi

– Pašvaldības vienmēr uzsvērušas, ka tā sauktais aizņēmumu grozs ir par mazu, jo limiti tiek izsmelti jau gada vidū. Tas kavē attīstību. Kādas izmaiņas izdevās panākt sarunās par nākamo gadu?

– Vienošanās par summu, ko sarunās izvirzīja LPS, nav panākta. Taču izdevās Finanšu ministriju pārliecināt, un sākotnēji FM iecerētā summa palielinājās. Jāatzīst, ka LPS sadarbība ar finanšu ministru Oskaru Spurdziņu bija korekta un profesionāla. MK noteikumos Nr.366 “Par pašvaldību aizņēmumiem un galvojumiem” un likumā “Par pašvaldību budžetiem” noteikts, ka pašvaldības var aizņemties kredītiestādēs, ja to noteikumi ir izdevīgāki nekā Valsts kasei un ja saņemta finanšu ministra atļauja. Ir pašvaldības, kas to arī izmanto. Bet arī šie aizņēmumi tiek ieskaitīti kopējā limitā.

– Kāpēc valsts nosaka tik mazu aizņēmumu limitu?

– Tādēļ, ka pašvaldību aizņēmumu apjoms ietekmē valsts budžeta fiskālo deficītu.

– Daudzas pašvaldības pēc pārsteidzīgiem darījumiem ir spiestas iepazīt finanšu stabilizācijas procesu pat gadu desmita garumā. Kā finanšu stabilizācija ietekmē pašvaldību attīstības iespējas?

– Attīstības iespējas un plānošana ir vistiešāk saistītas ar stabiliem, prognozējamiem ienākumiem ilgtermiņā. Galvenā problēma ir tā, ka Latvijā tas nav iespējams. Piemērs ar valdības noteikto neapliekamā minimuma palielināšanu apliecina, ka pašvaldības nevar rēķināties ar iepriekš prognozēto. Puse no šā lēmuma negatīvās fiskālās ietekmes nākamajā gadā būs jāiztur pašvaldībām.
Jo mazāka pašvaldība, jo grūtāk tai ir ilgtermiņā plānot savus ieņēmumus. Tā arī ir vairāk atkarīga no dažādiem valdības un Saeimas lēmumiem. Ja būtu iespēja savus ieņēmumus un izdevumus plānot ilgākam laikam nekā vienam gadam, arī mazās pašvaldības varētu pierādīt spēju attīstīties. Iespējams, ka vairākos gadījumos nebūtu vajadzības ierosināt pašvaldību finanšu stabilizāciju, ja pašvaldībām būtu garantēti stabili ienākumi vismaz trīs gadu garumā.

– Tad no ekonomista viedokļa, administratīvi teritoriāla reforma nav vienīgi politika? Vai lielāks ir dzīvotspējīgāks par mazo?

– Teorētiski tā ir. Kā jau minēju, svarīga ir plānošana un finanšu prognozējamība ilgtermiņā. Piekrītot vai nepiekrītot valsts rosinātai administratīvi teritoriālajai reformai, katra pašvaldība pieņēma lēmumu, ko tās teritorijā vajadzētu uzlabot. Lai reforma notiktu un nestu labumu vietējiem iedzīvotājiem un lai apvienošanās ceļā veidotos dzīvotspējīgs novads. Tika izstrādāta īpaša novadu infrastruktūras valsts atbalsta programma. Pēdējā laikā nav dzirdēts, ka par to kāds valdībā runātu. Nākamā gada budžetā finansējums tam nav paredzēts.

Kad runāsim vienā valodā

– Kādi būtu nosacījumi, lai finanšu sadalījumā pašvaldības būtu apmierinātas ar valdības argumentiem?

– Domāju, tas notiks tad, kad valsts veiks pašvaldību funkciju auditu. Kad noteiks katras funkcijas finanšu nepieciešamību. Latvijā pašvaldības veic lielu funkciju apjomu. Kāds ir to izpildei piešķirtais finansējums? Vai adekvāts, vai pietiekams? Šādas sarunas ik pa brīdim notiek, taču pagaidām bez rezultātiem. Gatavojot 2005.gada budžeta projektu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondam, par finanšu nepieciešamību FM rosina noteikt skaitli, kas ir mazāks par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa prognozi. Turklāt plānotais ir mazāks arī par pašvaldību 2003.gada faktiskajiem izdevumiem. Ir skaidrs, ka finanšu nepieciešamība tiek plānota nepietiekami. Kamēr finanšu nepieciešamība tiks uzskatīta par neaprēķināmu lielumu, kamēr runas būs vispārīgā līmenī, auglīgs dialogs sarunu partneriem veidoties nevar. Bet mēs ceram, ka dialogs būs!

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv