Ar pērno maizi statistiķu galdā

Mājsaimniecību budžeta pētījuma rezultāti 2003.gadā

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Nobeigums.
Sākums “LV”, 27.10.2004.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mājsaimniecības uzdevumi

Par izdevumu virzieniem apsekotajās mājsaimniecībās 2003.gadā informāciju sniedz 5.tabula.
5.tabula labi raksturo lauku dzīves īpatnības. Viena mājsaimniecības locekļa patēriņa izdevumi laukos ir par 36% zemāki nekā pilsētās, pret Rīgu – pat par 49% mazāki. Arī gada pieaugums lauku mājsaimniecībām ir par 8,3 procentu punktiem zemāks nekā pilsētās. Laukos straujāk nekā pilsētās palielinājušies izdevumi mājokļu iekārtai, mājturības piederumiem un mājas uzkopšanai. Acīmredzot vairāk pirktas ilgtermiņa lietošanas preces. Transporta izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli pieauguši par Ls 2,14 jeb par 34,9%. Izdevumi izglītībai palielinājušies par 21,4%, bet absolūtajā izteiksmē tikai par 15 santīmiem. Raksturīgi, ka izdevumi “Restorāni, kafejnīcas, viesnīcas” lauku mājsaimniecību locekļiem pazeminājušies par 19,5 procentu punktiem.
Izvērtējot 5.tabulas informāciju, obligāti jāievēro inflācijas iedarbība. Faktiskajās cenās patēriņa izdevumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, 2003.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, palielinājušies vidēji mēnesī par 9,9% jeb Ls 9,01. Patēriņa cenu indekss atskaites periodā izaudzis par 2,9%. Līdz ar to salīdzināmās cenās patēriņa izdevumu kāpums bijis 6,8% jeb Ls 6,8. Lauku mājsaimniecībās patēriņa izdevumi faktiskajās cenās pieauguši par 3,7% jeb Ls 2,56, bet salīdzināmās cenās par aptuveni vienu procentu jeb par neievērojamu lielumu, proti, par 70 santīmiem. 5.tabulas dati apliecina, ka patēriņa jomā plaisa starp pilsētu un laukiem, it sevišķi starp Rīgu un pārējiem Latvijas reģioniem, paplašinājusies.
Cits problēmas aspekts ir patēriņa izdevumu izmaiņas sociālekonomiskajās grupās.
Informācija 6.tabulā runā skaidru valodu: pirmkārt, uzņēmēju un pašnodarbināto patēriņa izdevumi apsekotajās mājsaimniecībās uz vienu to locekli pieaugušas absolūtos skaitļos 4 reizes straujāk nekā algotu darbu strādājošo grupā un 5,6 reizes straujāk nekā lauksaimniecībā pašnodarbināto grupā; otrkārt, visai pieticīga ir pensionāru patēriņa izdevumu izaugsme – Ls 1,25; ja ievēro inflāciju, pensionāru attiecīgie izdevumi pat samazinājušies. Šis secinājums vēl nav patiesība pēdējā instancē, bez papildu pētījumiem to nevar attiecināt uz visu valsti. Bet jaunu ieskatu daudzu pensionāru sūrās dzīves akūtajās problēmās tā sniedz.
Visu apsekoto mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra procentos gandrīz sakrīt ar šiem izdevumiem latos (skat. 5.tabulu). Vienlaikus jāatzīmē, ka šī struktūra tikai nedaudz atšķiras no patēriņa preču groza “svaru” samēra, ko CSP noteikusi patēriņa cenu indeksa aprēķinam 2003.gadā. Tas liek pozitīvi vērtēt mājsaimniecību atlasi budžetu pētījumiem. Interesi modina patēriņa izdevumu struktūras atšķirības pilsētās un laukos. Rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, pilsētās šie izdevumi pārtikai un bezalkoholiskiem dzērieniem mēnesī līdzinājās Ls 33,69, kas ir par Ls 3,73 vairāk nekā laukos, un ar īpatsvaru kopējos izdevumos 29,6%. Laukos šis īpatsvars bija 41,3%, kaut gan pārtika tur ir krietni lētāka. Pie šāda augsta izdevumu īpatsvara pārtikai un bezalkoholiskiem dzērieniem visiem pārējiem patēriņa izdevumiem laukos izlietots krietni mazāk līdzekļu (dažkārt vairāk nekā divas reizes) nekā pilsētās. Kā apmierinošu šādu lauku dzīves realitāti nekādi nevar raksturot. Problēmu vēl spilgtāk izgaismo patēriņa izdevumu struktūra sociālekonomiskajās grupās.

Mājsaimniecības materiālā stāvokļa pašnovērtējums

Jebkurš pašnovērtējums ir subjektīvisma valstība. Dažādiem cilvēkiem var būt un ir atšķirīgi priekšstati, ko nozīmē turīga vai nabadzīga dzīve. Būtiski atšķirīgs materiālā stāvokļa pašnovērtējums, pastāvot vienādām patēriņa iespējām, būs jaunam cilvēkam, darbiniekam brieduma gados un sirmgalvim, pensionāram, izlutinātam vecpuisim un ģimenes mātei, kurai jārūpējas par diviem vai trim bērniem. Vai labklājības līmeņa noteikšanai nav nekāda objektīva kritērija? Ir taču valsts statistikas pieņemtais un ik mēnesi mainīgā “viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība vidēji mēnesī”. Nevar noliegt, ka šis iztikas minimums ir noteikta viedokļa atspulgs: var bezgalīgi neauglīgi strīdēties, kas, kādā mērā, ar kādu cenu ieskaitāms šinī mērauklā. Kam īsti šis minimums ir piemērots? Acīmredzot vidējam Latvijas iedzīvotājam. Tādā gadījumā minētais lielums ir īpatnēja Prokrusta gulta, kas vienam ir par īsu, citam – par garu un kuru pašnovērtējumā nemaz neievēros. Vēl viens apsvērums: ikvienas mājsaimniecības materiālās iespējas ir visai atkarīgas no dzīvokļa apstākļiem, ievērojamā mērā no tā, vai dzīvoklis jāīrē vai tas ir privāts īpašums. Turklāt mājsaimniecības materiālā stāvokļa pašnovērtējums iedalās piecās grupās, kuru robežas ir gaužām nenoteiktas. Viss iepriekš teiktais liecina par materiālā stāvokļa pašnovērtēšanas plusiem un mīnusiem. Pievērsīsimies šīs pašnovērtēšanas rezultātiem.
7.tabulas dati apliecina, ka 54% apsekoto mājsaimniecību savu materiālo stāvokli vērtē kā “ne bagātas, ne nabadzīgas”; turīgo polā sevi ieskaita 0,1% mājsaimniecību, nabadzīgo polā – 7,3% mājsaimniecību. Tuvu šai grupai ir tie gandrīz 30% mājsaimniecību, kas sevi vērtē – “mēs neesam nabadzīgi, bet esam uz nabadzības sliekšņa”. Pašnovērtējumu “mēs neesam bagāti, bet dzīvojam labi” devušas 8,9% mājsaimniecību. 2003.gadā par 1,7 procentu punktiem samazinājies to mājsaimniecību skaits, kas sevi vērtē kā nabadzīgas.
Kā to varēja gaidīt, Latgales reģionā ir visvairāk to mājsaimniecību skaits procentos, kas sevi vērtē kā nabadzīgas, – 11% un vēl 35% mājsaimniecību dzīvojot uz nabadzības robežas. Citiem vārdiem, tuvu pusei (46%) Latvijas visatpalikušākā reģiona apsekotās mājsaimniecības atrodas normālajai iztikai bīstamajā zonā.
Analizējot mājsaimniecību materiālo pašnovērtējumu sociālekonomiskajās grupās, apstiprinās jau iepriekš noskaidrotā realitāte. Vislabāk savu stāvokli novērtē uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecības, visnegatīvāk – pensionāru un it sevišķi grupa “citas mājsaimniecības”, kurām nav pastāvīgu iztikas līdzekļu avotu.
Mājsaimniecību pārstāvjiem tika arī jautāts: “Kāda vismazākā naudas summa jūsu mājsaimniecībai ir vajadzīga, lai jūs nejustos trūcīgi (varētu “savilkt galus kopā”)?” Vidēji svērtās atbildes bija šādas: visām aptaujātajām mājsaimniecībām uz vienu locekli mēnesī – Ls 112 (Ls 18,5 vairāk par statistiķu lēsto oficiālo iztikas minimumu), pilsētas mājsaimniecībās – Ls 125, Rīgā – Ls 141, bet Latgalē – Ls 85 (91% no iztikas minimuma).
Būtisks ir arī otrais jautājums, kā, pēc mājsaimniecību uzskatiem, pēdējā gada laikā mainījies to materiālais stāvoklis? 14% mājsaimniecību atzinušas, ka 2003.gadā to stāvoklis uzlabojies, 52% to vērtē kā bez izmaiņām, 34% uzskata, ka to materiālais stāvoklis pasliktinājies. Tāda ir pašnovērtējuma palete.
Latvijas sabiedrība saņēmusi plašu papildu informāciju par ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem savas valsts tautsaimniecībā. Materiāls nozīmīgs ne tikai pārdomām par “likteņa grožiem”. Tam jārosina aktīvi rīkoties, īstenojot mērķtiecīgu ekonomisko politiku, veidojot sociālās programmas, sastādot budžetu. Soli pa solim mazināt nabadzību nav populistisks lozungs, bet gan dzīves nepieciešamība.

5.tabula

Mājsaimniecības patēriņa izdevumi (vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls)

6.tabula

Patēriņa izdevumi sociālekonomiskajās grupās
(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls)

7.tabula

Mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumi (procentos)