Kad neitralitāte neglāba

Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

4.

Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10.2004.

Ulmaņa radio runa satrauc Londonu

Zināmu satraukumu Anglijas un Latvijas attiecībās 1940. gada februāra sākumā radīja Valsts prezidenta K. Ulmaņa runa Latvijas radio. 12. februārī šī viņa uzstāšanās tika publicēta arī Latvijas presē. Nākamajā dienā britu laikraksta “Daily Express” pirmajā lapā parādījās raksts ar K. Ulmaņa runas atreferējumu un komentāriem par to. Tajos bija uzsvērts, ka J. Staļins tuvākajā laikā izvirzīs jaunas prasības Baltijas valstīm. Laikraksts īpaši uzsvēra to, ka šoreiz Baltijas valstis nedomā padoties un ir gatavas cīnīties. “Daily Express” pievērsa uzmanību tai K. Ulmaņa runas daļai, kurā bija teikts, ka Latvijas valstij tuvākajā laikā jābūt gatavai uz lieliem upuriem. Ikvienam jābūt gatavam. Katrai ģimenei būs jādod viens vīrs uniformā.
Arī 15. februārī “Daily Express” publicēja līdzīgu rakstu ar nosaukumu “Sarkanās briesmas Baltijā palielinās”. Tajā bija uzsvērts, ka Igaunija un Latvija jau saņēmušas jaunas PSRS prasības par padomju militāro kontingentu palielināšanu. Laikraksts uzsvēra, ka ir sākusies Baltijas valstu terorizēšana. Latvija, Lietuva un Igaunija ir gatavas cīnīties un lūdz Rietumu sabiedrotajiem ieročus un cita veida palīdzību.

Vinstons Čērčils, Britu Kara kabineta vadītājs (1940 – 1945). No: A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930 – 1940”, Rīgā, 1998

Sakarā ar iepriekš minētajiem rakstiem britu presē Latvijas sūtniecības Londonā lietvedis T. Ozoliņš griezās pēc palīdzības pie sava ārlietu ministra V. Muntera. T. Ozoliņš rakstīja V. Munteram, ka Latvija un Igaunija ar šīm publikācijām ir nokļuvusi pastiprinātā britu sabiedrības uzmanībā. Londonā K. Ulmaņa runu daudzi uztvēruši kā sensāciju. T. Ozoliņš pievērsa uzmanību arī “Daily Express” paziņojumam par K. Zariņa steidzamo atsaukšanu uz Rīgu, lai palīdzētu sagatavot valdības aicinājumu Rietumu sabiedrotajiem. Šī aicinājuma pamatjēga būšot – dodiet ieročus! T. Ozoliņš savas telegrammas nobeigumā, izvērtēdams situāciju, rakstīja, ka, pēc viņa domām, tā ir preses pīle. Tomēr lietvedis pieprasīja Ārlietu ministrijai Rīgā paskaidrojumus, lai precizētu Latvijas valdības pozīciju.

Pieaugošas spriedzes gaisotnē

Arī britu konsuls Tallinā V. Galliens rakstīja uz Londonu par Latvijas prezidenta runas atskaņām Igaunijā. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka igauņu sabiedrībā ap šo runu ir daudz spekulāciju. Vieni uzskata, ka tās saistītas ar jaunām PSRS prasībām attiecībā pret Baltijas valstīm. Citi – ka Baltijas valstis, izmantojot somu – padomju karu, tādā veidā mēģina atbrīvoties no PSRS ietekmes un kara bāzēm.
Lielbritānijas sūtnis Rīgā Č. Orde, analizējot radušos situāciju, savos ziņojumos uz Londonu arī pievērsa uzmanību Baltijas valstu savstarpējo militāro kontaktu aktivizācijai. Viņš rakstīja par Latvijas armijas komandiera K. Berķa vizīti Tallinā un sarunām ar ģenerāli J. Laidoneru. Č. Orde arī informēja par K. Berķa braucienu uz Lietuvu un kontaktiem ar tās militārajiem vadītājiem.
Valsts prezidenta K. Ulmaņa runa tomēr izraisīja vispārēju uzmanību. To veicināja arī fakts, ka Rīgā tajā laikā atradās britu saimniecisko aprindu delegācija. Prese centās sasaistīt somu – padomju karu, K. Ulmaņa izteikumus un Latvijas valdības sarunas ar britu saimniecisko delegāciju un skaidroja tos kā kaut kādu būtisku pavērsienu Latvijas politikā. Latvijas un Lielbritānijas valsts vēstures arhīvos esošie dokumenti neapstiprina šādu hipotēzi. Anglija, kā tas tika atzīmēts iepriekš, vienaldzīgi izturējās pret Latvijas drošības problēmām.
Jauns posms Anglijas un Baltijas valstu attiecībās sākās 1940. gada aprīlī. Šajā laikā Anglija pieņēma lēmumu pārveidot britu konsulātus Lietuvā un Igaunijā par atsevišķām sūtniecībām. Līdz kara sākumam Anglijai bija viena sūtniecība Baltijas valstīs, un tās mītne atradās Rīgā. Kara apstākļos patstāvīgas britu sūtniecības tika atvērtas Kauņā un Tallinā. Igaunijas un Lietuvas valdības apsveica šo soli. Bet tas nerosināja kādas kardinālas pārmaiņas Anglijas stratēģijā pret Baltijas valstīm.

Dramatiskais 1940.gada jūnijs

1940. gada jūnijā PSRS, izmantojot Molotova – Ribentropa pakta nosacījumus, sāka atklātu spiedienu pret Baltijas valstīm. Tās saņēma padomju ultimātu par neierobežota daudzuma PSRS karaspēka ielaišanu savās valstīs, kā arī likumīgo valdību nomaiņu. Par to uz Londonu 15. jūnijā ziņoja britu sūtnis Rīgā Č. Orde.
17. jūnijā Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš saņēma sava ārlietu ministra V. Muntera telegrammu par to, ka Latvijā nekontrolētā daudzumā ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgākās valsts iestādes. K. Zariņš saprata, ka šādā situācijā stājās spēkā viņam piešķirtās Latvijas valdības ārkārtējās pilnvaras. K. Zariņš šīs pilnvaras izmantoja visu Otrā pasaules kara laiku un arī pēckara periodā, lai aizstāvētu Latvijas valsts un tās pilsoņu intereses.
Baltijas sovetizācija Anglijai nebija pārsteigums. Tās Ārlietu ministrijas ierēdņi rēķināja, kā uz šo valstu okupācijas atzīšanas vai neatzīšanas faktu varētu izspiest kādu pretimnākšanu no PSRS. Anglija šajā laikā tiešām bija nonākusi neapskaužamā situācijā. Tā bija palikusi gandrīz viena karā pret Vāciju. Anglijai 1940. gada vasarā reāli draudēja Vācijas iebrukums britu salās un katrs atbalsts bija ļoti svarīgs.
Latvijas sūtnim Londonā K. Zariņam 1940. gada 16. jūlijā britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamentā bija saruna ar tā direktoru Lourensu Koljēru. Paužot izpratni par notikumiem Latvijā, L. Koljērs savā atskaitē par šo tikšanos rakstīja: “Mums nav jāsteidzas ar padomju soļu atzīšanu vai nosodīšanu Baltijā, jo stingrāku pozīciju mēs ieņemsim, jo lielākas ir cerības uz PSRS politikas maiņu mums vēlamā virzienā.”
Anglijas ārlietu ministrs lords Halifakss gan piekrita, ka notiekošie procesi Baltijas valstīs nav likumīgi, tomēr atšķirībā no ASV Lielbritānija ar oficiālu protestu pret PSRS neuzstājās. Halifakss domāja, ka pietiek jau ar to, ka Anglija oficiāli neatzīst PSRS izrīcības Baltijā. Viņu vairāk uztrauca nevis Baltijas valstu neatkarības zaudēšana, bet gan britu īpašumu liktenis. Londonā šajā laikā vairāk domāja par efektīviem pretsoļiem tieši šajā virzienā. Tādi arī drīzumā sekoja. Jūlija otrajā pusē britu valdība ieskaitīja Baltijas valstis “ienaidnieka valstu kategorijā” un apķīlāja visus to īpašumus Anglijā. Šajā laikā Anglijas bankās atradās gandrīz puse Latvijas zelta rezervju 31 381 588 latu vērtībā. Apķīlāti tika arī Baltijas valstu kuģi un pat sūtņa K. Zariņa konts.

Turpinājums sekos