Baltijas jūras reģiona fenomenā ieejot

Divdesmitajos Homburgas lasījumos

Prof., Dr.habil.art. Ojārs Spārītis

Kārtējais Baltijas vāciešu mecenātisma rosinātais zinātniskās intereses pasākums – divdesmitie Homburgas lasījumi (Homburger Gespraech) – no 21. līdz 24.oktobrim notika rudenīga lapu zelta un atvasaras saules apspīdētajā kūrortā Homburgā un Marburgā – reformācijas, brāļu Grimmu un ievērojamas universitātes pilsētā. Kopš pirmās Baltijas jūras piekrastes zemju arhitektūras un mākslas jautājumiem veltītās konferences ir pagājuši 25 gadi, un šis zinātniskajā darbā aizvadītais ceturtdaļgadsimts nav bijis tukšs.

Attēls Rīgas Lielās ģildes Brāļu reģistra grāmatā ar kristību un skolas ainu. 1569.gads (tuvāk skat. zemāk, raksta beigās)

Četru dienu garumā vairākās konferenču vietās ritēja Baltijas kultūras mantojumā ieinteresēto pušu tikšanās, kas no jauna rosināja vērīgāk ielūkoties vēstures, arhitektūras un mākslas faktos un atsvaidzināt interesi par civilizācijas attīstības kopsakarībām Austrumeiropā. Kopīgiem latviešu, igauņu, lietuviešu un vācu pētnieku spēkiem turpinājās sekmīga kultūrvēsturiskās panorāmas rekonstrukcija, kurā ikviens konferences dalībnieks ar jaunatklājēja prieku tiecās pievērst uzmanību līdz šim nezināmām vērtībām. Par to, ka darbam ir arī vērā ņemams zinātnisks svars, liecināja arī Martina Karla Ādolfa Beklera fonda valdes priekšsēdētāja un Ķīles universitātes profesora Larsa Olofa Larssona rediģētais un iespiestais kārtējais – šoreiz jau deviņpadsmitais – Homburgas lasījumu krājums.
Uz baltvācieša un mecenāta Martina Karla Ādolfa Beklera mantojuma bāzes pirms 25 gadiem izveidotā pētniecības fonda mērķis ir sekmēt Baltijas jūras reģiona fenomenu izziņu, lai stiprinātu šīs jūras krastos dzīvojošo tautu vēsturiskā liktens, kultūras un mākslas kopības apziņu, identitāti, lepnumu par savu piederību noteiktu vērtību paudējiem. Homburgas lasījumu pirmajās tikšanās reizēs pie pārrunu galda sēdās leģendārie vecākās paaudzes vēstures, arhitektūras un mākslas izziņas gara milži – Stens Karlings, Nilss fon Holsts, Ginters Krīgers, Annelore Leistikova, Klāra Redliha un vairāki citi. Mākslas vēstures profesora no Berlīnes Gintera Krīgera vadībā Gorbačova veicinātā politiskā atkušņa laikā šajā sabiedrībā iekļāvās Imants Lancmanis, Romis Bēms, Elita Grosmane un vairāki igauņu pētnieki. Paralēli profesoram G. Krīgeram lasījumu un izpētes vadlīniju koordinācijā ienāca Ķīles universitātes profesors L.O. Larssons un 90. gadu sākumā viņiem pievienojās nākamās paaudzes pētnieki no Igaunijas un Latvijas: Juhans Maiste, Krista Kodres, Antss Heins, Ojārs Spārītis, Pēteris Blūms, Skaidrīte Pijola, Jānis Krastiņš un vēl citi. Kopš 90. gadu beigām M. Beklera fonda mērķi un iespējas ir paplašinājušās, iesaistot pētniecībā studentus un doktorantus kā no Vācijas universitātēm, tā arī no Baltijas valstu augstskolām. Daudzu no vairākām zemēm kopānākušo zinātnieku ikgadējās tikšanās mērķis mūsdienās ir sekmēt Eiropas kopējo kultūras telpu vienojošo un atšķirīgo motīvu identifikāciju. Un, pirms ieaust katru atziņu jau akceptētu patiesību audumā, tā vispirms tiek pārbaudīta arhīvu, muzeju un kultūras artefaktu studijās, kopīgos ceļojumos, kā arī ieinteresētu pušu viedokļu salīdzinājumā. Pēdējos gados pamīšus gan Homburgā, gan Berlīnē, Rīgā un Visbijā ir notikuši kopīgi rīkotie semināri un konferences, bet 2005. gadā zinātniskās pieredzes apmaiņas pasākums paredzēts Lietuvā. Homburgas lasījumu šarms ir to intelektuāli piesātinātajā un draudzīgajā sarunu gaisotnē, muzeju, bibliotēku un mākslas kolekciju, kā arī arhīvu iepazīšanā, ko pavada jaunu pētniecības tēmu un avotu atklāšana.
Šo Homburgas lasījumu pirmā diena sākās ar igauņu mākslas vēsturnieka Dr. Antsa Heina sagatavotās izstādes “Muižām bagātā Igaunija” atklāšanu Homburgas Krājkases telpās un noslēdzās ar kupli apmeklēto profesora O. Spārīša priekšlasījumu “Kultūras pieminekļu aizsardzība Rīgā un Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Šaubas un cerības” elegantākās reprezentācijas celtnes – Kūrmājas – zālē. Pasākumu svinīgi ievadīja pilsētas eksbirģermeistars un visu cienīts jurists, M. Beklera fonda dibinātāju pārstāvis Dr. Volfgangs Asmans un valdes priekšsēdis profesors L.O. Larssons. Pēc lekcijas raisījās dzīva diskusija gan par Vācijas un Eiropas Savienības dimensijās, gan par Latvijas mērogā vērtējamām un risināmām parādībām.
Konferences otro dienu kuplināja izbraukums uz gleznaino universitātes pilsētu pie Lānas upes – Marburgu. Iepazīstoties ar Hesenes landgrāfa Filipa Drosmīgā (Philipp der Grossmuetige, 1504–1567) pili un reformācijai veltīto izstādi, konferencei tika dots pacilājoši svinīgs ievads. Turpinājums noritēja Baltijas kultūras pētniecībai tik nozīmīgajā J.G. Herdera institūtā, kura zinātniskie vadītāji Dr. Dītmārs Pops (Popp) un Pēteris Versters (Woerster) iepazīstināja ar bagāto arhīvu krātuvēm un nebeidzamajām pētniecības iespējām. Vēsturnieks no Igaunijas Dr. Juhans Krēms (Kreem) Herdera institūta telpās bija sarīkojis ceļojošu izstādi, eksponējot interesantu izziņas materiālu saturošu marginālu zīmējumu kolekciju no 15. gadsimta Tallinas rātes skrīvera rokas veiktām piktogrammām uz ieņēmumu un izdevumu grāmatas malām. Izstādes prezentācijai sekoja mūsu arhitektūras pētnieka Dr. Jāņa Zilgalvja priekšlasījums par neogotikas muižu arhitektūras savdabību Latvijā, kam savas atziņas pievienoja arī igauņu mākslas vēsturnieks Dr. A. Heins. Lekcijām sekojošās pārrunas mudināja pētniekus un konferences rīkotājus pēc iespējas drīzāk šeit dzirdētajam kļūt pieejamam publicētā formā.
Tikšanā trešā diena nesa jaunas atziņas, kad atklājumu priekā ar visu auditoriju dalījās latviešu, igauņu, lietuviešu un vācu pētnieki. Viņu vidū ar pirmreizēju izziņas materiālu un pētnieka entuziasmu izcēlās mākslas vēsturniece Vija Strupule. Viņas priekšrocība ir sekmīgā sadarbība ar pirmsrestaurācijas izpētes un projektēšanas firmu “Arhitektūras izpētes grupa” (AIG), kuras atklājumi pa lielākai daļai nepublicēti paliek izpētes pasūtītāju un firmas arhīva dokumentācijas mapēs. Konferences dalībnieku acīm atklājās bagātā interjeru dekorācijas aina, par kuru iepriekšējos gadsimtos tika rūpējušies Latvijas muižu īpašnieki, bet laika zobs to ir apslēpis zem vēlākiem krāsu un apmetuma slāņiem. Muižu arhitektūras, mākslas kolekciju apsekošanas, dārzu un parku saglabāšanas tēmas skāra arī pārējie Homburgas lasījumu dalībnieki, ar savu pieredzi bagātinot klausītājus un darot garīgi pilnvērtīgu Homburgas jaunatnes viesu namā aizvadīto dienu.
Latvijas kultūrvēsturnieku iepriecinājumam atļaujos rakstam pievienot kādu Homburgas lasījumu laikā gūto jaunatklājumu – 1569. gadā darinātu kolorētu tušas zīmējumu (skat. augstāk). Tas ievietots Herdera institūta bibliotēkā uzglabātā Rīgas Lielās ģildes Brāļu reģistra prettitulā (DSHI 120, Grosse Gilde 1). Šis anonīma mākslinieka darinātais zīmējums ir ārkārtīgi nozīmīgs Latvijas mākslas fakts un spožs piemērs laikmeta pieejai savienot luterāniski ievirzītu ikonoloģiju ar didaktisku aicinājumu, pamācību un piederības sajūtas aktivizēšanu. Tas panākts, iekļaujot zīmējumā kristību ainu, kurā pie jaundzimušā bērna vecāku un kūmu pulkā tuvojas Kristus, to svētīdams. Tā – ar kristību alegorijas palīdzību – tikusi apliecināta ikviena jauna Lielās ģildes locekļa ienākšana tirgotāju brālības rindās. Savukārt zīmējuma otrajā plānā skatāms skolas attēls, kurā skaidri redzama klase ar skolēniem un skolotāju vidū, kurš – mācību procesa “veicināšanai” – bruņojies ar rīkšu sauju. Līdz šim domājām, ka senākie skolas attēlojumi saistās ar 18. gadsimta beigās iespiestās Vecā Stendera “Bildu ābices” un Jura Natanaēla Ramana zīmētās “Krusta skolas grāmatas” ilustrācijām. Taču nu šis atradums atvirza Latvijas pedagoģiskajai vēsturei tik nozīmīgo informāciju uz vismaz par 200 gadiem agrāku laiku. Priecājieties, skolu vēstures pētnieki!