Runa, kuras it kā nebija

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas CK ģenerālsekretāra Josifa Staļina (1879–1953) runa slēgtā paplašinātā VK(b)P CK Politbiroja sēdē 1939.gada 19.augustā par PSRS ārpolitiku Eiropā, sākoties Otrajam pasaules karam. Runa teikta tajā pašā dienā, kad PSRS ārlietu ministrs Molotovs iesniedzis Vācijai PSRS priekšlikumus Hitlera–Staļina pakta noslēgšanai 1939.gada 23.augustā. Runas tekstu Krievijas Federācijas prezidenta arhīvs pagaidām neuzrāda un neapstiprina.

Avoti:

Sergejs Zinovjevičs Slučs. – Staļina runa, kuras nebija. – grāmatā “Otečestvennaja istorija”, M., 2004, Nr.1, 119.–122.lpp. (pilnīgākais teksts). Pirmpublicējums: H.Ruffin, Deux documents, Journal de Geneve, 1941. 12.juilet, aģentūra “Havass”. Šeit: pirmpublicējums latviešu valodā; no krievu valodas tulkojis Jānis Dūms.

Piezīme: Apaļajās iekavās dots precizēts tulkojums (no franču valodas); kvadrātiekavās – teksts ar saturisku nozīmi, kas ticis izmainīts vai izlaists, salīdzinot ar “Havass” aģentūras 1939.gada 28.novembra ziņojumu; ar skaitļiem apzīmētais slīpajās iekavās – vietas, kuras satur vēlākajos gados publicētos papildinājumus aģentūras “Havass” izplatītajam tekstam; treknākā iespiedumā – jaunais teksts.
 

Jautājumā par mieru vai karu sākas priekš mums kritiska fāze. [Tā risinājums pilnīgi atkarīgs no Padomju Savienības ieņemtās pozīcijas.] Ja mēs noslēgsim savstarpējās palīdzības (savienības) līgumu ar Franciju un Lielbritāniju (Angliju), Vācija atteiksies no Polijas un sāks meklēt “modus vivendi” ar rietumu lielvalstīm. Tā karš tiks novērsts, bet turpmākie notikumi var pieņemt PSRS bīstamu raksturu.
Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, bez šaubām, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās šajā karā kļūs neizbēgama. /1941.-[1]/. Rietumeiropā būs nopietni nemieri un nekārtības (nopietnas nekārtības). Pie šiem nosacījumiem (pie tādiem apstākļiem) mums būs daudzas iespējas izvairīties no piedalīšanās šajā konfliktā, un mēs varam cerēt uz mums izdevīgu iestāšanos karā (mums būs iespēja nogaidīt, kad pienāks mūsu kārta iestāties karā). [Tieši tas atbilst mūsu interesēm.] /1941.-[2]/, /1942.-[1]/.
Pēdējo divdesmit gadu pieredze parāda (pierāda), ka miera laikā Eiropā nav iespējama komunistiskā kustība, stipra tādā pakāpē (pietiekami stipra), lai boļševistiskā partija varētu sagrābt varu. Šīs partijas diktatūra kļūst iespējama tikai liela kara rezultātā. Mēs izdarīsim savu izvēli (mēs izvēlējāmies), un tā ir skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāaizsūta atpakaļ angļu-franču misija. [Nav grūti saskatīt izdevīgumu, ko mēs iegūsim, šādi rīkojoties. Mums ir acīm redzams, ka Polija tiks sagrauta, pirms Anglija un Francija būs spējīgas nākt tai palīgā.] Pirmā priekšrocība, ko mēs iegūsim, būs Polijas iznīcināšana līdz pašai Varšavas pievārtei, ieskaitot Ukrainas Galīciju.
Vācija mums dod pilnīgu rīcības brīvību [trijās] Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atgriešanu PSRS sastāvā. Tā ir gatava atdot mums kā iespaidu sfēru Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju. Paliek atklāts jautājums, kas saistīts ar Dienvidslāviju (attiecībā uz Dienvidslāviju), kura atrisinājums atkarīgs no pozīcijas, kādu ieņems Itālija. Ja Itālija paliks Vācijas pusē, tad pēdējā pieprasīs no tās, lai Dienvidslāvija paliktu Vācijas ietekmes zonā; [bez tam no Dienvidslāvijas – pieeju Adrijas jūrai. Bet, ja Itālija neies kopā ar Vāciju, tad Vācija nodrošinās sev izeju uz Adrijas jūru uz Itālijas rēķina. Pie tam Dienvidslāvija tad tiktu iekļauta mūsu ietekmes zonā, vismaz gadījumā, ja Vācija no kara iziet kā uzvarētāja], tas būtu gadījumā, ja Vācija un Itālija iziet no kara kā uzvarētājas.
Tai pašā laikā (taču) mums jāparedz sekas (iespējas), kādas izrietētu kā no Vācijas sakāves, tā arī no tās uzvaras (parādīsies kā sakāves, tā uzvaras rezultātā). /1941.-[3]/. Tās sakāves rezultātā neizbēgami notiks Vācijas sovetizācija un tiks nodibināta komunistiska valdība. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka sovetizētā Vācija atradīsies lielu briesmu priekšā, ja šī sovetizācija būs Vācijas sakāve īslaicīga kara rezultātā. Anglija un Francija būs vēl pietiekami spēcīgas, lai sagrābtu (ieņemtu) Berlīni un iznīcinātu padomju Vāciju. Bet mēs nebūsim spējīgi (bet mēs laika trūkuma dēļ nebūsim spējīgi) atnākt palīgā mūsu boļševistiskajiem biedriem (biedriem–boļševikiem) Vācijā.
Tādā kārtā mūsu uzdevums (mērķis) ir panākt, lai Vācija varētu karot (karotu) pēc iespējas ilgāk, ar mērķi panākt, (lai) Anglija un Fancija būtu līdz tādai pakāpei nogurušas un novārdzinātas (līdz galējībai nogurušas), ka tās nebūtu spējīgas sagraut sovetizēto Vāciju. Ieturot neitralitātes pozīcijas un gaidot savu stundu, PSRS sniegs palīdzību tagadējai Vācijai, apgādājot to ar izejvielām un pārtikas produktiem. Bet, pats par sevi saprotams, mūsu palīdzība nedrīkst pārsniegt zināmus apmērus, lai negrautu mūsu ekonomiku un nevājinātu mūsu armijas varenību.
Tai pašā laikā mums jāveic aktīva komunistiskā propaganda, sevišķi angļu-franču blokā, un it īpaši Francijā. Mums jābūt gataviem uz to, ka šajā valstī kara laikā [mūsu] partija būs spiesta atteikties no legālas darbības un aiziet pagrīdē. /1942.-[2]/. Mēs zinām, ka šis darbs prasīs daudzus (daudz) upurus (līdzekļu), bet [mums bez svārstīšanās jāpieņem uz sevi šie upuri] mūsu franču biedri nešaubīsies (būs nelokāmi). Viņu uzdevumi pirmām kārtām būs armijas un policijas dezorganizācija un demoralizācija. Ja šis sagatavošanās darbs būs veikts vajadzīgajā formā, padomju Vācijas drošība būs nodrošināta, un tas var (un Vācija pat spēs) veicināt Francijas sovetizāciju. /1941.-[4]/. Šo plānu realizācijai nepieciešams, lai karš turpinātos pēc iespējas ilgāk, un tieši šādā virzienā (uz to) ir jāvirza visi spēki (līdzekļi), kādi mums ir Rietumeiropā un Balkānos.
Izskatīsim tagad otru pieņēmumu, t.i., Vācijas uzvaru. Daži uzskata, ka šī iespēja rada mums nopietnas (vislielākās) briesmas. Šis apgalvojums ir daļēji pamatots, bet būtu kļūda domāt, ka šīs briesmas būs tik tuvu un tik lielas, kā dažiem šķiet. Ja Vācija uzvarēs, no kara tā izies pārāk novājināta, lai sāktu bruņotu konfliktu ar PSRS, vismaz tuvākos desmit gadus. Tās galvenās rūpes būs uzvarētās Anglijas un Francijas novērošana, lai nepieļautu to atjaunošanos. No otras puses, uzvarošās Vācijas rīcībā būs milzīgas teritorijas, un daudzu desmit gadu laikā tā būs aizņemta ar to “ekspluatāciju” un vācu kārtības iedibināšanu tajās (ar to ekspluatāciju un pielāgošanu vācu kārtībai). Acīmredzot Vācija būs ļoti (pārāk) aizņemta citās vietās, lai vērstos pret mums. /1941.-[5]/, /1942.-[3]/. Ir vēl viens apstāklis, kas kalpos mūsu drošībai. Uzvarētajā Francijā FKP (komunistiskā partija) vienmēr būs ļoti spēcīga. Komunistiskā revolūcija neizbēgami notiks, un mēs varēsim izmantot šo apstākli, lai nāktu palīgā Francijai (komunistiskajai Francijai) un padarītu to par mūsu sabiedroto. Vēlāk arī visas tautas, kas būs nokļuvušas uzvarošās Vācijas “aizsardzībā”, kļūs par mūsu sabiedrotajām. Mums būs plašs darba lauks pasaules revolūcijas attīstībā.
Biedri! PSRS, darbaļaužu dzimtenes interesēs ir, lai karš izraisītos starp Reihu un kapitālistisko angļu-franču bloku. Jādara viss (un tas ir izšķiroši priekš mums), lai šis karš ilgtu pēc iespējas ilgāk, lai novārdzinātu divas (abas) puses. Tieši šī iemesla dēļ (šo iemeslu dēļ) mums jāpiekrīt pakta noslēgšanai, ko mums piedāvā Vācija, un jādarbojas, lai šis kādreiz pieteiktais karš (ja tas tiks pieteikts) turpinātos maksimāli ilgu laiku. Vajadzēs pastiprināt propagandas darbu karojošajās pusēs, lai būtu gatavi laikam, kad karš beigsies ...

... Priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi. Pēc tam Politbirojs pieņēma lēmumu: Kominterna priekšsēdētājam Manuiļskim uzdot kopā ar biedru Dimitrovu izstrādāt instrukcijas aizrobežu kompartijām ...

Tekstu publikācijai

sagatavojis Heinrihs Strods