Par naudu veselību nenopirksim

Rinalds Muciņš,  veselības ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ministrs Rinalds Muciņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Kopš 1. novembra anesteziologi ir sākuši protesta akcijas, samazinot darba apjomus un nodrošinot vienīgi neatliekamo palīdzību. Arī ķirurgi un medmāsas izteikuši gatavību saviem kolēģiem pievienoties. Vai un kādu risinājumu jūs redzat šai situācijai?

– Šo problēmu nevar atrisināt vienīgi ar papildu finansējuma piešķiršanu veselības aprūpei. Ārstu prasības ir jāvērtē visas sistēmas kontekstā, arī pārskatot ārstniecības iestāžu skaitu valstī. Nav racionāli valstij uzturēt 120 slimnīcas, ja liela daļa no tām ir pustukšas.

– Slimnīcu skaita samazināšana nevar notikt dažu dienu laikā. Bet mediķu protesta akcijas jau notiek.

– Es uzskatu, ka anesteziologu prasības pašlaik nav izpildāmas. Bez tam tas būtu risinājums īstermiņā. Pēdējo divu gadu laikā ārstu algas ir dubultotas. Vai tas kaut ko ir atrisinājis? Mēs redzam, ka nav. Ja runāsim tikai par mehānisku algu palielināšanu, problēmu neatrisināsim nekad.

– Vai, jūsuprāt, anesteziologiem vajadzēja pieņemt ministrijas piedāvājumu, kas paredzēja no 1. novembra palielināt algas līdz 400 latiem un no 1. janvāra – līdz 500 latiem?

– Piedāvājuma noraidīšana bija viņu izvēle. Anesteziologi izvirzīja nesamērīgi augstas prasības, un tagad viņiem ir grūti no tām atkāpties. Lai atrisinātu visu medicīnas darbinieku algu jautājumu, nepieciešami 90 miljoni latu. Pašreiz algām paredzēti 84 miljoni latu. Pasaulē ārstu algas ir vienu līdz trīs reizes lielākas par vidējo algu valstī. Tātad Latvijā tām vajadzētu būt ap 600 latiem.

– Pirms nodokļu nomaksas?

– Protams, nodokļi jāmaksā arī ārstiem. Lielākas algas Latvijas kontekstā būtu grūti pamatojamas.

– Ārsti diezgan strikti atsakās atzīt saikni starp struktūrplāna uzsākšanu un algu palielinājumu. Kāda tad ir šī saistība?

– Pirmkārt, runa ir par slimnīcu noslodzi (pacientu skaitu tajās). Šobrīd ir slimnīcas, kurās aizpildīti tikai 60% –70% gultu. Un liela daļa līdzekļu, kurus varētu novirzīt ārstu algām, aiziet šo pustukšo ārstniecības iestāžu infrastruktūras uzturēšanai. Jo mazāki izdevumi telpu, asfaltēto stāvlaukumu, laboratoriju utt. uzturēšanai, jo vairāk līdzekļu atliks citām vajadzībām.

Uz valsts naudu pretendē pārāk daudzi

– Ārsti nesaprot, kāpēc viņu algas ir iekļautas pakalpojumu cenā.

– Daļa anesteziologu uzskata, ka jābūt “cietai” algai tāpat kā, piemēram, skolotājiem. Otrs variants ir maksāt par pakalpojumu, kā tas ir šobrīd. Tas ir jautājums par efektivitāti. Slimnīcā, lai nodrošinātu diennakts dežūru, jābūt 4,2 anesteziologu slodzēm. Šajā laikā tiek sniegti, piemēram, trīs pakalpojumi. Šobrīd mēs par šīm trim operācijām anesteziologam samaksājam, piemēram, 100 latus. Bet slimnīcai, lai uzturētu 4,2 anesteziologu slodzes ar 500 latu algu, nepieciešami 2000 latu. Tas ir jautājums par sniegto pakalpojumu skaitu, kas ir īpaši aktuāls slimnīcās ar nepilnu noslodzi. Nevaram maksāt tikai par to, ka cilvēks ir darbā, mēs maksājam par sniegtajiem pakalpojumiem, pēc kuriem jābūt arī pieprasījumam. Nauda seko pacientam ne tikai uz ārstniecības iestādi, bet arī uz ārsta maciņu. Igaunijā pēc struktūrplāna ieviešanas palikušās slimnīcas sniedz pietiekami lielu pakalpojumu skaitu, kas arī nodrošina pietiekami lielas algas. Ne velti daļa Latvijas mediķu šobrīd strādā Igaunijā.

– Pakalpojuma cenā iekļautā ārsta alga ne vienmēr nonāk līdz ārstu maciņam. Vai tā tomēr nav slimnīcu direktoru atbildība? Kādēļ ārsti vēršas pie ministrijas, nevis pie savu iestāžu vadītājiem?

– Tas ir vienkāršāk, un nav jābaidās par represijām.

– Bet vai šo sistēmu nekropļo kvotas, kas rada pārstrādi, par ko runā, piemēram, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca?

– Jā, bet atkal: kvotas nosaka pārlieku lielā konkurence. Situācija jau ir vienkārša: par komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā, zāles jāiepērk. Kur tad var ietaupīt? Visvienkāršākais – uz algām.

– Problēma taču ir arī tā, ka valsts par ārstniecības iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem maksā cenu, kas ir zemāka par to pašizmaksu.

– Tāpēc, ka ir pārāk liels piedāvājums. Jo vairāk pretendentu uz valsts naudu, jo mazāk katrs var saņemt.

– Vai ārstu algu palielinājums varētu izskaust “aplokšņu” algas?

– Pilnībā noteikti ne. Ir jāpilnveido kontroles mehānismi. Uzskatu, ka zināms risinājums būtu, ja ārstus pielīdzinātu amatpersonām.

– Kāda būs slimnīcu, kas paliks pēc to skaita samazināšanas, finansēšanas kārtība?

– Šo slimnīcu uzturēšanu un finansēšanu valsts garantēs. Jo mums var būt nepieciešama konkrētā reģionā arī tāda slimnīca, kura nedēļā sniedz, piemēram, vienu pakalpojumu, bet nedēļas beigās tajā var ievest 25 autoavārijās cietušos. Bet slimnīcu budžeta plānošanā viens no kritērijiem noteikti būs sniegto pakalpojumu skaits. Tā tas ir visā pasaulē. Vienlaikus slimnīcām nevajadzēs – kā šobrīd – mākslīgi paildzināt slimnieku uzturēšanos tajās, lai vienkārši izpildītu kvotu, citādi nevarēs samaksāt par elektrību. Šo slimnīcu uzturēšanu, kā jau teicu, valsts garantēs. Pašlaik tas nav iespējams, jo slimnīcu ir pārāk daudz.

Eiropa pāriet uz valsts finansētu medicīnu

– Struktūrplāns ļaus ietaupīt 20% no pašreizējā veselības budžeta. Un jābūt arī pakāpeniskam finansējuma pieaugumam valsts budžetā. Ar to līdz šim gājis grūti. Vai nav jādomā par kādu no politiķu (ne)labvēlības neatkarīgu budžetu? Vai, jūsuprāt, bija pareizs lēmums likvidēt speciālo veselības budžetu?

– Neatkarīgam finansēšanas avotam vajadzētu būt. Jautājums ir – pie kā to piesaistīt? Problēma ir arī tā, ka veselības aprūpe ir visai maz regulēta likumdošanas līmenī. Šo gadu mēs veltījam tam, lai ministrijas līmenī formulēto “pārceltu” uz Ministru kabineta līmeni. Nākamajā gadā jau to visu vajadzētu iestrādāt likumos, kuros būtu paredzēts zināms veselības aprūpes budžeta neatkarīgums. Ja runājam par speciālo veselības aprūpes budžetu, kas bija līdztekus valsts budžeta finansējumam, tur arī īstas neatkarības nebija. Jo, kā pieauga iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tā bija tendence samazināt valsts dotāciju.

– Vai Latvijā būtu jāpāriet uz apdrošināšanas medicīnu?

– Mūsu valstī no 2,4 miljoniem iedzīvotāju tikai 840 000 ir nodokļu maksātāji. Jārēķinās, ka sabiedrība noveco, līdz ar to palielinās nepieciešamība pēc valsts dotācijas. Tā tas notiek, piemēram, tādā sociālās apdrošināšanas valstī kā Vācija. Un mēs atkal nonāksim tur, kur esam šobrīd, tikai ar sarežģītāku līdzekļu administrēšanas sistēmu. Var, protams, palielināt nodokļus. Ja tos palielinātu par 7%, varētu atrisināt anesteziologu algu jautājumu. Bet vai sabiedrība ir tam gatava? Eiropas prakse rāda, ka valstis aizvien vairāk pāriet uz budžeta finansējumu veselības aprūpē.

– Kādu jūs redzat risinājumu, turklāt ņemot vērā, ka izdevumi veselības aprūpei tikai pieaugs?

– Runājot vispārīgi, tikai līdz ar ekonomikas izaugsmi būs iespējams palielināt līdzekļus veselībai. Bet konkrēti veselības jomā ir jāīsteno struktūrplāns, jānosaka par prioritātēm tādi izmaksu efektīvi pasākumi kā profilakse, primārā aprūpe (ģimenes ārsti) un kompensējamie medikamenti. Šobrīd ir ačgārna situācija: Latvija ir pēdējā vietā Baltijas valstīs pēc kompensējamo medikamentu patēriņa, bet pirmajā vietā pēc to patēriņa slimnīcās. Protams, jārunā arī par papildu līdzekļu piesaisti no valsts budžeta.

– Jūs neminējāt pacientu līdzmaksājumu palielināšanu. Vai Veselības ministrija no šīs domas ir atteikusies?

– Manuprāt, tie būtu jāpalielina, bet tādējādi, lai stimulētu cilvēku pēc iespējas ātrāk vērsties pie ārsta. Proti, nepalielinot līdzmaksājumu pie ģimenes ārsta, bet palielinot stacionārajā aprūpē. Noteikti jāsaglabā pacientu grupas, kas līdzmaksājumu nemaksā: bērni, mazturīgie u.c.

– Vai, jūsuprāt, būtu jāveicina privāto apdrošinātāju plašāka iesaiste veselības aprūpē?

– Noteikti. Bet privātā veselības apdrošināšana ir ar lielu risku, grūti prognozējama un dārga. Šobrīd privātie apdrošinātāji sniedz savus pakalpojumus gandrīz tikai juridiskām personām (darba kolektīviem). Un strādājošie, protams, ir visveselīgākā iedzīvotāju daļa, kas nepatērē īpaši lielus veselības aprūpes līdzekļus. Privātie apdrošinātāji noteikti nevēlēsies apdrošināt invalīdus, vecākus cilvēkus vai arī polise būs tik dārga, ka pārsvarā nebūs pieejama.

– Kā jūs vērtējat Valsts prezidentes teikto, ka valsts apmaksāto veselības sistēmu vajadzētu atslogot no maksātspējīgiem cilvēkiem? Kā to izdarīt?

– Tā tas ir Vācijā, kur cilvēkiem ar noteiktiem ienākumiem veselība jāapdrošina pašiem. Latvijā to ieviest traucē lielā nodokļu nedeklarēšana un nemaksāšana. Daudzi cilvēki, kuri it kā saņem tikai minimālo algu, patiesībā saņem daudz vairāk. Tā ka to cilvēku loks, kuriem varētu piemērot šo prasību, ir pārāk šaurs, lai dotu lielu labumu.

Valsts ir definējusi negatīvo pakalpojumu grozu

– Satversme garantē katram iedzīvotājam nepieciešamo veselības aprūpes minimumu. Veselības ministrijai pārmet, ka tā nav definējusi, kas tas ir.

– Tas ir izdarīts, izejot no negatīvā principa. Valsts ir pateikusi, ko tā neapmaksā. Pārējais tiek apmaksāts.

– Jā, bet valsts nav pateikusi, kādas tehnoloģijas tā apmaksā. Šobrīd ārsts var izmantot gan dārgāku, gan lētāku.

– Tas ir saistīts ar pakalpojumu standartiem, kas vēl nav izstrādāti. Bez tam medicīnā katrs gadījums ir individuāls, daudz ko var izšķirt tikai ārsts. Piemēram, cik ilgā laikā jāsniedz pakalpojums.

– Kādēļ ir tik grūti definēt pozitīvo grozu? Tas nav izdarīts nevienā pasaules valstī.

– Patiesībā tas ir pacientu labā. Jo, ja mēs pasakām, ko apmaksājam, un pārējo neapmaksājam, tad, ja pacientam ar diagnozi, par kuru nav pateikts, ka to apmaksā, sākas komplikācijas un viņš nav maksātspējīgs, mēs viņu atstājam nomiršanai. Tādēļ minimums tiek nodrošināts visiem. Šā gada pirmajā pusgadā stacionārā ārstējās 180 000 pacientu, no kuriem tikai 3000 valsts neapmaksāja ārstēšanos. Tā ka teikt, ka valsts nekad neko neapmaksā, nebūtu pareizi.

– Kā novilkt robežu starp tirgus attiecībām veselības aprūpē un vienādām tiesībām visiem?

– Ir pilnīgi skaidrs, ka veselībā mēs nevaram rīkoties tāpat kā, piemēram, ar pensijām – kurš maksā lielākus nodokļus, saņem lielāku pensiju, kurš nav maksājis nodokļus vispār, pensiju nesaņem. Valstij ir jāgarantē vienlīdz kvalitatīvs veselības aprūpes minimums visiem.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv