Latviešu godavīrs
Šodien, 5. novembrī, aprit 100 gadu, kopš dzimis izcilais latviešu sportists un patriots Jānis Daliņš. Sudraba medaļa 50 km soļojumā Losandželosas olimpiskajās spēlēs 1932. gadā un uzvara 50 km soļošanā Eiropas meistarsacīkstēs 1934. gadā. Tā ir tikai daļa no Jāņa Daliņa izcilākajiem sporta sasniegumiem, sekmējot Latvijas starptautisko atpazīstamību un autoritāti. Jo mūsu izcilais sportists uzvarēja tradicionālajā 25 km soļojumā “Cauri Berlīnei” un laikā no 1932. līdz 1937. gadam sasniedza veselu virkni pasaules rekordu soļošanā – 20 km, 25 km, 30 km, 15 jūdžu, 25 jūdžu un 2 stundu soļojumos. Ar “Latvijas Vēstneša” lasītājiem atmiņās par Jāni Daliņu dalās izcilā sportista dēls – Latvijas Republikas goda konsuls Sidnejā, Austrālijā, Jānis Daliņš.
Distancē Jānis Daliņš – Latvijas rekordists un meistars, sešu pasaules rekordu autors, Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs (Losandželosa, 1932) un Eiropas meistars (1934) – Rīgā, Latvijas Sporta biedrības laukumā, 20.gs. 30.gados Foto no Latvijas Sporta muzeja krājumiem |
Izcils sportists – godprātīgs jaunsaimnieks
Kādreizējais Dailes teātra
aktieris nelaiķis Viliberts Štāls stāstīja: “Kad Latvijas
agrārreformas laikā sadalīja agrākās baronu zemes, pirmtiesības
uz “Jaunzemēm” piekrita manam (Štāla) tēvam. Būdams jau gados,
tas mājas sev nepieprasīja, līdz Jānis Daliņš 1933. gadā nolēma
“Jaunzemes” iepirkt savā īpašumā, dodot tām dzimtas vārdu.”
Ieskatu par dzīvi “Daliņos” trīsdesmitajos gados iegūstam no tā
laika raksta žurnālā “Atpūta”: “Redzams, ka Vidzemes
jaunsaimniekam, apsaimniekojot 48 hektārus ne visai auglīgas
zemes, sports bija sekundārs, pirmajā vietā bija darbs, lauku un
meža kopšana ikdienas iztikai. Zināms arī, ka 30. gados Latvijas
jaunsaimnieki centās ieviest jaunākās lauksaimniecības metodes.
Tā arī tēvs iekārtoja bišu dravu un vistkopību – bija ap 200
vistu apsildītā, apgaismotā kūtī, kurā bija iekārtots arī
inkubators cāļu perināšanai. Bija labības lauki, audzēja
kartupeļus un citu ražu, sastādīja ābeles, ogu krūmus. Kāpostus
skābēja prāvās zemē ieraktās mucās. Talkās piedalījās draugi un
kaimiņi.
Tēvs uzbūvēja pirti, dzīvojamo māju paplašināja un modernizēja.
Valsts prezidents uz kāzām uzdāvināja vannas istabas iekārtu.
Tajā laikā laukos vanna un duša bija retums. Manā dzimšanas dienā
prezidents tēvam uzdāvināja zirgu. Pēc visiem nostāstiem, mājās
apgrozījās gan valsts ievērojamākās personas, gan jaunie
sportisti, no kuriem vairāki pēckara gados darbojušies trimdas
latviešu sporta organizēšanā.
Tēvs, tāpat kā liela tiesa ārzemēs nonākušo latviešu, 30. gadus
atcerējās kā mūsu valsts uzplaukuma laiku. Retāk pieminēts, ka šī
valsts augšupeja lielā mērā balstījās uz ilgu stundu smagu darbu.
Sportam atlika laiks tad, kad lauku un meža kopšanas darbi bija
pabeigti, ikdienas iztika nodrošināta.
Ierastā dzīve beidzās 1940. gadā
1940. gadā līdz ar krievu
ienākšanu tēvam, kā arī daudzām citām tā laika pazīstamākām
personām ierastā dzīve beidzās. 1941. gada 14. jūnijā mums
izdevās izvairīties no aizvešanas. Tēvs pa tālruni saņēma ziņu:
laiks pazust! Tēvs steidzās brīdināt savu brāli Robertu, bet bija
par vēlu, onkuļa ģimeni aizveda. Bet tēvs ielika mani ar brāli
Ivaru mugursomā, un devāmies uz mežu. Mežā laikam arī “nosvinēju”
savu otro dzimšanas dienu. Kas mūs brīdināja, nezinu. It kā Vilis
Lācis esot laiku pa laikam vasarās uzturējies “Daliņos”, šāda
pazīšanās varbūt noderēja.
1944. gada augustā tēvs nokārtoja ģimenei – mātei, brālim, māsai
Rudītei, man un mātes tēvam – izceļošanu no Rīgas uz Vāciju. Pats
atgriezās mājās, noslēdza saimniecību un vistu kūtī zem laktām,
2–3 metru dziļumā, apraka sacīkstēs iegūtās balvas un porcelāna
traukus, kā arī prāvu medus podu – cerēdams uz drīzu
atgriešanos.
Ernests Ozols, grāmatā “Mālupes pagasts. Laiki un cilvēku
likteņi” (Vaidava, 1976) aprakstot bēgļu straumi uz Vidzemes
šosejas 1944. gada 27. septembrī, raksta: “Kādā vietā, kad mēs
ceļmalā atpūtinājām zirgus, ar saviem pajūgiem garām aizbrauca
soļotājs Jānis Daliņš. Kaut gan aktīvā sporta gadi sen aiz
muguras, izskatījās vingrs un brašs. Viņu viegli pazīt pēc
daudzajiem uzņēmumiem laikrakstos. Labi koptie zirgi, stiprie
krāsotie rati un melni spīdīgās zirgu lietas liecināja, ka tas ir
bijis ne tikai labs sportists, bet arī labs saimnieks....”
Jāņa Daliņa sporta balvas Latvijas Sporta muzejā (1997) Foto no Latvijas Sporta muzeja krājumiem |
Bēgļu gaitās, divos kontinentos
Vācijā lielāko laiku pavadījām
Pinnebergā, Hamburgas tuvumā, kur nodibināja Baltijas
universitāti, ko vadīja Baltijas valstu universitāšu bijušie
mācības spēki. Tēvs vadīja universitātes sporta dzīvi un vēl
laiku pa laikam piedalījās sacīkstēs.
Nonākot 1949. gadā Austrālijā, saikne ar sportu beidzās. Šķiet,
spožākās atmiņas bija par Losandželosas olimpiādi. Par tur
baudīto draudzīgo gaisotni, olimpisko garu. Krasā pretstatā bija
1936. gada Berlīnes olimpiāde, kas būtībā kalpoja nacistiskās
Vācijas glorificēšanai. Tēvs saprata valdošo ideoloģiju, un
nekādu ilūziju par Vācijas nodomiem Latvijā viņam nebija. Bet
Austrālijā bija nopietni jānododas jaunas dzīves celšanai. Lai
izpelnītu ceļu un tiesības dzīvot Austrālijā, topošajiem
imigrantiem bija jāparaksta divu gadu līgums, neraugoties uz
izglītību vai pieredzi, par valsts likumā noteikto minimālo algu
strādāt norādītā darbā, parasti veicot smagākos darbus, kurus
vietējie iedzīvotāji nevēlējās strādāt.
Nonācām imigrantu nometnē Benallā, ap 200 kilometru no Melburnas.
Tēvs skaldīja malku, veica dažādus citus smagus darbus un kā visi
“dīpīši” (no DP: displaced persons – pārvietotās personas
– angliski) centās “izsist virstundas”, jo ar minimālo algu vien
nepietika. Pēc neilga laika tēvs nopirka apbūves gabalu. Brīvajā
laikā iekopa dārzu un divos gados, pats veikdams visus galvenos
celtniecības darbus, uzbūvēja māju, ar kuru varēju lepoties
saviem austrāliešu draugiem. Tagad mums – brālim, māsai un man
pašam – katram bija pa istabai, par ko sešus bēgļu nometnēs
pavadītos gadus varējām tikai sapņot. Tēvs palīdzēja dažiem
latviešiem ar māju celšanu Benallā un pats uz savu roku uzbūvēja
vēl trīs četras mājas.
Domāju, ka Benallā mūs uzskatīja par priekšzīmīgiem
“jaunaustrāliešiem”, kas saskaņā ar tālaika asimilizācijas
politiku drīz vien pilnībā pakļausies vietējās sabiedrības normām
un dzīves veidam. Tomēr pēc septiņiem gadiem ģimene pārcēlās uz
Melburnu, jo bija jādomā par trīs bērnu izglītību. Svarīga arī
bija latviešu sabiedrība, kas lauku pilsētā nebija
pieejama.
Austrālijas ritmos
Tēva prasme būvniecībā atkal
palīdzēja iekārtoties jaunajā vidē – pārbūvēt nopirkto ģimenes
māju un iegūt darbu Valsts elektrības apgādes departamenta
celtniecības nozarē. Darbs kaulus nelauza. Tēvs uzstrādājās
atbildīgā postenī un palika tajā līdz pensijas gadiem. Daudz
darīja, lai mēs, bērni, katrs tiktu pie savas ģimenes
mājas.
No 1959. līdz 1964. gadam tēvs bija Melburnas latviešu sporta
kluba vadītājs, lai gan, šķiet, šis bija lielākoties goda
postenis. Lielu gandarījumu ieguva, iesaistoties Melburnas
Latviešu nama pārbūvēšanas un paplašināšanas darbos. Bija
jāapciemo vietējie latvieši, kas bieži vien nebija vēl
nodrošinājuši savu personīgo labklājību, jāpārliecina par
Latviešu nama paplašināšanas nepieciešamību, jāiegūst atbalsts.
Vēlāk piedalījās plašu talku rīkošanā. Melburnā, tāpat kā citās
mītņu zemju pilsētās, izveidojās “mazā Latvija”.
Tiem, kas vēlējās uzturēt saiknes ar latvietību, nebija grūtību
dzīvot latviskā vidē. Tie, kam šīs tieksmes nebija, tikpat viegli
iekļāvās un asimilējās mītnes zemes sabiedrībā.
Tēvs nedzīvoja pagātnē. Par sportu Austrālijā maz interesējās.
Vēlākos gados atrada laiku makšķerēšanai un laiku pa laikam kādai
zolītes spēlei. Starp citu, tēva kāršu spēles prasme nebija
augstā līmenī. Māte zināja teikt, ka ģenerālis Jānis Balodis viņu
krietni apspēlējis. Varbūt tādā sakarā kā mierinājumu ģenerālis
Jānis Balodis tēvam uzdāvināja sudraba portsigāru.
Mani zolīte un makšķerēšana neinteresēja. Kārtis līdz šai dienai
nepazīstu, un iet ar tēvu makšķerēt nozīmēja piedalīšanos 500 km
braucienā, vismaz 10 km gājienā pa kalniem un brišanā pa straumi,
lai nokļūtu “labākajās vietās”, kur citi netika. Jo bija taču
jāpierāda, ka spēj iegūt lielāku lomu nekā pārējie – šķiet,
atpūtai bija nozīme tikai tad, ja to varēja pārvērst par
sacensību. Vēl bija jārēķinās ar neērtu pārgulēšanu, garo
braucienu mājup, kā arī ar zivju žāvēšanu. Man šāda izklaide, ko
tēvs ar saviem draugiem piekopa, nebija pievilcīga. Pēc vienas
šādas “sekmīgas makšķerēšanas” tēvs, pārbraucis mājās, devās
atpūsties un aizvēra acis uz mūžu. Arī sporta jomā tēvu es
neiepriecināju. Skolas gados ciešami spēlēju tenisu, bet tēva
skatījumā tā bija tikai spēle, ne sports.
Visus šos gadus kontakta ar Latviju tēvam nebija. Saņēma vienu
otru rakstu par lieliskām sporta iespējām “plašajā dzimtenē”, par
daždažādiem labumiem padomju Latvijā, bet tēvam un viņa
līdzgaitniekiem atmiņas par 1940./41. gadu bija par daudz
spilgtas, lai būtu iespējama kāda saikne ar tālaika Latviju.
Propagandas avīze “Dzimtenes Balss”, kā arī dažādi tajā laikā
piedāvātie “kultūras sakari” tēvam neimponēja. Kad 1976.gadā mēs
ar sievu Ilzi braucām uz Rīgu, tēvs norādīja uz okupantu
publiskās higiēnas trūkumu, teikdams: “Pa tādām ielām es
nestaigāšu...”
Tā kā tēvs nomira 1978. gadā, viņam nebija lemts piedzīvot Atmodu
un Latvijas neatkarības atgūšanu. Jāpiemin, ka par tēva “nāves
gadījumu” Latvijas presē kaut kāda pārpratuma dēļ bija ziņots jau
pirms 20 gadiem.
Ciemiņi – paši savās tēva mājās
Mēs ar sievu Ilzi un dēliem Pēteri
un Andreju pirmo reizi tēva mājas Valmierā apmeklējām 1989.
gadā.
Par tēva balvu atgūšanu un to nodošanu Sporta muzejam jau
rakstīts presē. Losandželosā iegūto sudraba medaļu neatradām.
Vēlāk nezināmi ļaudis kādā tumšā rudens naktī vietā, kur savā
laikā bija noslēptas Jāņa Daliņa sporta balvas, izraka krietnu
bedri. Varbūt viņiem ar spēcīgāka metāla uztvērēja palīdzību
izdevās medaļu atrast?
Pateicoties māju pašreizējiem saimniekiem, Valmieras
virsmežniecībai, “Daliņi”ir labā kārtībā. Jaunos saimniekus
1944.gada beigās vistkopība neinteresēja, bija citas prioritātes.
Vistu kūtī iekārtoja šņabja veikalu. Arī vannas istaba nebija
vajadzīga – varbūt kādam iekārojās Valsts prezidenta dāvinātās
iekārtas? Katrā ziņa no vannas un citiem liekiem piederumiem
atbrīvotā istaba bija labi kalpojusi kartupeļu diedzēšanai.
1989. gadā tikāmies arī ar tēva līdzgaitniekiem, starp tiem
vingrotāju Viktoru Lāci, kas joprojām dzīvo Valmierā un labi
atceras 30. gadus. Jāteic, ka toreiz Latvijā nedzirdējām neko par
ikdienas grūtībām. Toties, skatoties pāri “Daliņu” laukiem,
dzirdējām izjusti teikto: “Kā mēs šeit savā laikā
strādājām...”
Varbūt bieži dzirdētais par latvieša darba prieku un darba tikumu
nav trimdinieku izdomāts mīts.