Latviešu godavīrs

Šodien, 5. novembrī, aprit 100 gadu, kopš dzimis izcilais latviešu sportists un patriots Jānis Daliņš. Sudraba medaļa 50 km soļojumā Losandželosas olimpiskajās spēlēs 1932. gadā un uzvara 50 km soļošanā Eiropas meistarsacīkstēs 1934. gadā. Tā ir tikai daļa no Jāņa Daliņa izcilākajiem sporta sasniegumiem, sekmējot Latvijas starptautisko atpazīstamību un autoritāti. Jo mūsu izcilais sportists uzvarēja tradicionālajā 25 km soļojumā “Cauri Berlīnei” un laikā no 1932. līdz 1937. gadam sasniedza veselu virkni pasaules rekordu soļošanā – 20 km, 25 km, 30 km, 15 jūdžu, 25 jūdžu un 2 stundu soļojumos. Ar “Latvijas Vēstneša” lasītājiem atmiņās par Jāni Daliņu dalās izcilā sportista dēls – Latvijas Republikas goda konsuls Sidnejā, Austrālijā, Jānis Daliņš.

Distancē Jānis Daliņš – Latvijas rekordists un meistars, sešu pasaules rekordu autors, Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs (Losandželosa, 1932) un Eiropas meistars (1934) – Rīgā, Latvijas Sporta biedrības laukumā, 20.gs. 30.gados Foto no Latvijas Sporta muzeja krājumiem

Izcils sportists – godprātīgs jaunsaimnieks

Kādreizējais Dailes teātra aktieris nelaiķis Viliberts Štāls stāstīja: “Kad Latvijas agrārreformas laikā sadalīja agrākās baronu zemes, pirmtiesības uz “Jaunzemēm” piekrita manam (Štāla) tēvam. Būdams jau gados, tas mājas sev nepieprasīja, līdz Jānis Daliņš 1933. gadā nolēma “Jaunzemes” iepirkt savā īpašumā, dodot tām dzimtas vārdu.”
Ieskatu par dzīvi “Daliņos” trīsdesmitajos gados iegūstam no tā laika raksta žurnālā “Atpūta”: “Redzams, ka Vidzemes jaunsaimniekam, apsaimniekojot 48 hektārus ne visai auglīgas zemes, sports bija sekundārs, pirmajā vietā bija darbs, lauku un meža kopšana ikdienas iztikai. Zināms arī, ka 30. gados Latvijas jaunsaimnieki centās ieviest jaunākās lauksaimniecības metodes. Tā arī tēvs iekārtoja bišu dravu un vistkopību – bija ap 200 vistu apsildītā, apgaismotā kūtī, kurā bija iekārtots arī inkubators cāļu perināšanai. Bija labības lauki, audzēja kartupeļus un citu ražu, sastādīja ābeles, ogu krūmus. Kāpostus skābēja prāvās zemē ieraktās mucās. Talkās piedalījās draugi un kaimiņi.
Tēvs uzbūvēja pirti, dzīvojamo māju paplašināja un modernizēja. Valsts prezidents uz kāzām uzdāvināja vannas istabas iekārtu. Tajā laikā laukos vanna un duša bija retums. Manā dzimšanas dienā prezidents tēvam uzdāvināja zirgu. Pēc visiem nostāstiem, mājās apgrozījās gan valsts ievērojamākās personas, gan jaunie sportisti, no kuriem vairāki pēckara gados darbojušies trimdas latviešu sporta organizēšanā.
Tēvs, tāpat kā liela tiesa ārzemēs nonākušo latviešu, 30. gadus atcerējās kā mūsu valsts uzplaukuma laiku. Retāk pieminēts, ka šī valsts augšupeja lielā mērā balstījās uz ilgu stundu smagu darbu. Sportam atlika laiks tad, kad lauku un meža kopšanas darbi bija pabeigti, ikdienas iztika nodrošināta.

Ierastā dzīve beidzās 1940. gadā

1940. gadā līdz ar krievu ienākšanu tēvam, kā arī daudzām citām tā laika pazīstamākām personām ierastā dzīve beidzās. 1941. gada 14. jūnijā mums izdevās izvairīties no aizvešanas. Tēvs pa tālruni saņēma ziņu: laiks pazust! Tēvs steidzās brīdināt savu brāli Robertu, bet bija par vēlu, onkuļa ģimeni aizveda. Bet tēvs ielika mani ar brāli Ivaru mugursomā, un devāmies uz mežu. Mežā laikam arī “nosvinēju” savu otro dzimšanas dienu. Kas mūs brīdināja, nezinu. It kā Vilis Lācis esot laiku pa laikam vasarās uzturējies “Daliņos”, šāda pazīšanās varbūt noderēja.
1944. gada augustā tēvs nokārtoja ģimenei – mātei, brālim, māsai Rudītei, man un mātes tēvam – izceļošanu no Rīgas uz Vāciju. Pats atgriezās mājās, noslēdza saimniecību un vistu kūtī zem laktām, 2–3 metru dziļumā, apraka sacīkstēs iegūtās balvas un porcelāna traukus, kā arī prāvu medus podu – cerēdams uz drīzu atgriešanos.
Ernests Ozols, grāmatā “Mālupes pagasts. Laiki un cilvēku likteņi” (Vaidava, 1976) aprakstot bēgļu straumi uz Vidzemes šosejas 1944. gada 27. septembrī, raksta: “Kādā vietā, kad mēs ceļmalā atpūtinājām zirgus, ar saviem pajūgiem garām aizbrauca soļotājs Jānis Daliņš. Kaut gan aktīvā sporta gadi sen aiz muguras, izskatījās vingrs un brašs. Viņu viegli pazīt pēc daudzajiem uzņēmumiem laikrakstos. Labi koptie zirgi, stiprie krāsotie rati un melni spīdīgās zirgu lietas liecināja, ka tas ir bijis ne tikai labs sportists, bet arī labs saimnieks....”

Jāņa Daliņa sporta balvas Latvijas Sporta muzejā (1997) Foto no Latvijas Sporta muzeja krājumiem

Bēgļu gaitās, divos kontinentos

Vācijā lielāko laiku pavadījām Pinnebergā, Hamburgas tuvumā, kur nodibināja Baltijas universitāti, ko vadīja Baltijas valstu universitāšu bijušie mācības spēki. Tēvs vadīja universitātes sporta dzīvi un vēl laiku pa laikam piedalījās sacīkstēs.
Nonākot 1949. gadā Austrālijā, saikne ar sportu beidzās. Šķiet, spožākās atmiņas bija par Losandželosas olimpiādi. Par tur baudīto draudzīgo gaisotni, olimpisko garu. Krasā pretstatā bija 1936. gada Berlīnes olimpiāde, kas būtībā kalpoja nacistiskās Vācijas glorificēšanai. Tēvs saprata valdošo ideoloģiju, un nekādu ilūziju par Vācijas nodomiem Latvijā viņam nebija. Bet Austrālijā bija nopietni jānododas jaunas dzīves celšanai. Lai izpelnītu ceļu un tiesības dzīvot Austrālijā, topošajiem imigrantiem bija jāparaksta divu gadu līgums, neraugoties uz izglītību vai pieredzi, par valsts likumā noteikto minimālo algu strādāt norādītā darbā, parasti veicot smagākos darbus, kurus vietējie iedzīvotāji nevēlējās strādāt.
Nonācām imigrantu nometnē Benallā, ap 200 kilometru no Melburnas. Tēvs skaldīja malku, veica dažādus citus smagus darbus un kā visi “dīpīši” (no DP: displaced persons – pārvietotās personas – angliski) centās “izsist virstundas”, jo ar minimālo algu vien nepietika. Pēc neilga laika tēvs nopirka apbūves gabalu. Brīvajā laikā iekopa dārzu un divos gados, pats veikdams visus galvenos celtniecības darbus, uzbūvēja māju, ar kuru varēju lepoties saviem austrāliešu draugiem. Tagad mums – brālim, māsai un man pašam – katram bija pa istabai, par ko sešus bēgļu nometnēs pavadītos gadus varējām tikai sapņot. Tēvs palīdzēja dažiem latviešiem ar māju celšanu Benallā un pats uz savu roku uzbūvēja vēl trīs četras mājas.
Domāju, ka Benallā mūs uzskatīja par priekšzīmīgiem “jaunaustrāliešiem”, kas saskaņā ar tālaika asimilizācijas politiku drīz vien pilnībā pakļausies vietējās sabiedrības normām un dzīves veidam. Tomēr pēc septiņiem gadiem ģimene pārcēlās uz Melburnu, jo bija jādomā par trīs bērnu izglītību. Svarīga arī bija latviešu sabiedrība, kas lauku pilsētā nebija pieejama.

Austrālijas ritmos

Tēva prasme būvniecībā atkal palīdzēja iekārtoties jaunajā vidē – pārbūvēt nopirkto ģimenes māju un iegūt darbu Valsts elektrības apgādes departamenta celtniecības nozarē. Darbs kaulus nelauza. Tēvs uzstrādājās atbildīgā postenī un palika tajā līdz pensijas gadiem. Daudz darīja, lai mēs, bērni, katrs tiktu pie savas ģimenes mājas.
No 1959. līdz 1964. gadam tēvs bija Melburnas latviešu sporta kluba vadītājs, lai gan, šķiet, šis bija lielākoties goda postenis. Lielu gandarījumu ieguva, iesaistoties Melburnas Latviešu nama pārbūvēšanas un paplašināšanas darbos. Bija jāapciemo vietējie latvieši, kas bieži vien nebija vēl nodrošinājuši savu personīgo labklājību, jāpārliecina par Latviešu nama paplašināšanas nepieciešamību, jāiegūst atbalsts. Vēlāk piedalījās plašu talku rīkošanā. Melburnā, tāpat kā citās mītņu zemju pilsētās, izveidojās “mazā Latvija”.
Tiem, kas vēlējās uzturēt saiknes ar latvietību, nebija grūtību dzīvot latviskā vidē. Tie, kam šīs tieksmes nebija, tikpat viegli iekļāvās un asimilējās mītnes zemes sabiedrībā.
Tēvs nedzīvoja pagātnē. Par sportu Austrālijā maz interesējās. Vēlākos gados atrada laiku makšķerēšanai un laiku pa laikam kādai zolītes spēlei. Starp citu, tēva kāršu spēles prasme nebija augstā līmenī. Māte zināja teikt, ka ģenerālis Jānis Balodis viņu krietni apspēlējis. Varbūt tādā sakarā kā mierinājumu ģenerālis Jānis Balodis tēvam uzdāvināja sudraba portsigāru.
Mani zolīte un makšķerēšana neinteresēja. Kārtis līdz šai dienai nepazīstu, un iet ar tēvu makšķerēt nozīmēja piedalīšanos 500 km braucienā, vismaz 10 km gājienā pa kalniem un brišanā pa straumi, lai nokļūtu “labākajās vietās”, kur citi netika. Jo bija taču jāpierāda, ka spēj iegūt lielāku lomu nekā pārējie – šķiet, atpūtai bija nozīme tikai tad, ja to varēja pārvērst par sacensību. Vēl bija jārēķinās ar neērtu pārgulēšanu, garo braucienu mājup, kā arī ar zivju žāvēšanu. Man šāda izklaide, ko tēvs ar saviem draugiem piekopa, nebija pievilcīga. Pēc vienas šādas “sekmīgas makšķerēšanas” tēvs, pārbraucis mājās, devās atpūsties un aizvēra acis uz mūžu. Arī sporta jomā tēvu es neiepriecināju. Skolas gados ciešami spēlēju tenisu, bet tēva skatījumā tā bija tikai spēle, ne sports.
Visus šos gadus kontakta ar Latviju tēvam nebija. Saņēma vienu otru rakstu par lieliskām sporta iespējām “plašajā dzimtenē”, par daždažādiem labumiem padomju Latvijā, bet tēvam un viņa līdzgaitniekiem atmiņas par 1940./41. gadu bija par daudz spilgtas, lai būtu iespējama kāda saikne ar tālaika Latviju. Propagandas avīze “Dzimtenes Balss”, kā arī dažādi tajā laikā piedāvātie “kultūras sakari” tēvam neimponēja. Kad 1976.gadā mēs ar sievu Ilzi braucām uz Rīgu, tēvs norādīja uz okupantu publiskās higiēnas trūkumu, teikdams: “Pa tādām ielām es nestaigāšu...”
Tā kā tēvs nomira 1978. gadā, viņam nebija lemts piedzīvot Atmodu un Latvijas neatkarības atgūšanu. Jāpiemin, ka par tēva “nāves gadījumu” Latvijas presē kaut kāda pārpratuma dēļ bija ziņots jau pirms 20 gadiem.

Ciemiņi – paši savās tēva mājās

Mēs ar sievu Ilzi un dēliem Pēteri un Andreju pirmo reizi tēva mājas Valmierā apmeklējām 1989. gadā.
Par tēva balvu atgūšanu un to nodošanu Sporta muzejam jau rakstīts presē. Losandželosā iegūto sudraba medaļu neatradām. Vēlāk nezināmi ļaudis kādā tumšā rudens naktī vietā, kur savā laikā bija noslēptas Jāņa Daliņa sporta balvas, izraka krietnu bedri. Varbūt viņiem ar spēcīgāka metāla uztvērēja palīdzību izdevās medaļu atrast?
Pateicoties māju pašreizējiem saimniekiem, Valmieras virsmežniecībai, “Daliņi”ir labā kārtībā. Jaunos saimniekus 1944.gada beigās vistkopība neinteresēja, bija citas prioritātes. Vistu kūtī iekārtoja šņabja veikalu. Arī vannas istaba nebija vajadzīga – varbūt kādam iekārojās Valsts prezidenta dāvinātās iekārtas? Katrā ziņa no vannas un citiem liekiem piederumiem atbrīvotā istaba bija labi kalpojusi kartupeļu diedzēšanai.
1989. gadā tikāmies arī ar tēva līdzgaitniekiem, starp tiem vingrotāju Viktoru Lāci, kas joprojām dzīvo Valmierā un labi atceras 30. gadus. Jāteic, ka toreiz Latvijā nedzirdējām neko par ikdienas grūtībām. Toties, skatoties pāri “Daliņu” laukiem, dzirdējām izjusti teikto: “Kā mēs šeit savā laikā strādājām...”
Varbūt bieži dzirdētais par latvieša darba prieku un darba tikumu nav trimdinieku izdomāts mīts.