Vai Latvijā jāreglamentē lobēšana?

Latvijā vēl tiek spriests par lobēšanas legalizēšanu. Nav skaidrs, vai lobisms būtu reglamentējams vai ne. Lobisms ir darbība, kas tiek veikta likumdošanas ietvaros, tātad vienā vai citā veidā reglamentējama, jāizvēlas tikai forma.

Viens likums, divi ieguvumi

Interešu ietekmēšanā pieļaujamo un ierobežojošo normu sadrumstalotība dažādos tiesību aktos visai bieži kļuvusi par klupšanas akmeni. Varbūt, pieņemot vienu likumu lobēšanai, būtu divi ieguvumi. Pirmkārt, jēdziens tiktu definēts un nebūtu pārpratumu tā lietošanā. Otrkārt, būtu apkopotas pieļaujamās un aizliegtās darbības savu interešu pārstāvniecībā. To var noteikt atsevišķā likumā, tiklab var regulēt ar papildinājumiem Saeimas Kārtības rullī vai iekļaut deputātu ētikas kodeksā, kas ir brīvāka un demokrātiskāka forma.

Interešu virzītāji

Latvijā lobijus un to likumīgās darbības nenovērtē un neuztver kā interešu pārstāvību un virzīšanu. Izpratne par lobijiem lielākoties balstīta uz savtīgo ietekmju virzītāju veiksmīgiem piemēriem vai arī tikai nojautām par šādiem darījumiem. Daudzās demokrātisko tradīciju un gadu simtu pieredzes bagātās valstīs ir profesionālo lobiju ētikas kodeksi. Šādā dokumentā ir norādes par atļauto interešu virzību. Lobijs nedrīkst vienlaikus pārstāvēt un virzīt divas savstarpēji pretējas intereses. Turklāt tām jābūt nevis tikai emocionāli, bet racionāli pamatotām un izteiktām, kuras atbilst sociālās vai politiskās grupas interesēm.

Lobijs nav profesija

Neraugoties uz ievadā minēto, uzskatu, ka Latvijā pagaidām vēl nav pienācis laiks speciālam likumam par lobismu/lobijiem. Lobēšanas process ir tikai sākuma stadijā. Pašlaik lielai daļai Latvijas sabiedrības nav izveidojusies pilnīga šā jēdziena izpratne vai nav pieredzes, tradīciju, tas negatīvi varētu ietekmēt galaproduktu – likumu. Viens no iemesliem – Latvijā nav profesionālu lobiju, tā nav profesija (kaut ar lobēšanu nodarbojas daudzi), līdz ar to patiesībā nebūtu ko regulēt ar šādu likumu.

Vispirms jārada vide

Lai sāktu domāt par lobiju likuma projekta izstrādi Latvijā, vispirms ir svarīgi radīt vidi, lai lēmumu pieņemšana būtu caurskatāma, t.i., 1) jēdziena definēšana, noteikumu radīšana/izstrāde vispirms jau lēmumu pieņēmējiem, pēc tam lobijiem, – ko abpusēji drīkst un ko nedrīkst darīt, jeb nošķirt lobismu no korupcijas – jāparāda visi pieļaujamie ceļi, kā panākt, piemēram, Saeimas deputāta uzklausīšanu un atbildes saņemšanu pēc būtības; 2) “ietekmēšanas mēģinājumu” uzskaitīšana jeb reģistrācija un publiskošana; 3) nozīmīgi būtu panākt, lai cilvēki vēlētos ne tikai saņemt rezultātu, bet arī iesaistītos lobēšanas vai savu interešu pārstāvības procesā, vienlaikus nododot ziņu citiem, ka savu interešu pārstāvniecībai nav nepieciešama tikai uzpirkšana vien. Konceptuāli jāvienojas, ko valsts un sabiedrība vēlas panākt, reglamentējot lobismu ar likumdošanu. Pie šī jautājuma, protams, ir rūpīgi un ilgstoši jāstrādā, bet, manuprāt, īsumā shēma varētu būt šāda.

Kā to reglamentēt

Saeimā šo jautājumu varētu iekļaut Deputātu ētikas kodeksā, kurā parlamenta deputātiem ir norādīts, ka nav pieļaujama tādu interešu virzība, kas noved pie interešu konflikta vai ir pretlikumīgas. Kodekss arī uzliek par pienākumu katram deputātam noteiktā kārtībā publiskot informāciju par savu sadarbību ar dažādām organizācijām un uzņēmējsabiedrībām. Iespējams, varētu izveidot apakškomisiju, kura veiktu deputātu iesniegto lobēšanas mēģinājumu uzskaitījumu.
Tajā pašā laikā jāizstrādā noteikumi, kas noteiktu, ka personai (juridiskai vai fiziskai), kas sevi identificējusi kā lobiju*, 45 dienas pēc tam, kad pirmo reizi kontaktējusies ar lēmējvaras pārstāvi, jāreģistrējas “Lobiju reģistrācijas nodaļā” Tieslietu ministrijā, norādot informāciju par sevi: pārstāvētās organizācijas nosaukums, biedru skaits, darbības sfēra jeb interešu joma, kontaktinformācija. Samaksājot reģistrācijas nodevu, var saņemt atļauju uz vienu gadu un sākt lobēt lēmējvaru un atbildīgās amatpersonas. Proti, lobijs iegūst tiesības bezmaksas informācijas saņemšanai par pastāvošajiem normatīvu projektiem, viņš var iesniegt savus priekšlikumus un atteikuma gadījumā saņemt motivētu atbildi, kāpēc projekts nav ticis pieņemts. Savukārt gadījumā, ja persona pati nepiesakās, ir noteiktas sankcijas, piemēram, ja informācija par lobiju parādās Saeimas reģistros, bet pats nav reģistrējies.
Ja atbildīgā persona neatbild uz lobija pieprasījumu vai ilgstoši nesniedz atbildi, tad lobijam ir iespēja izmantot Administratīvā procesa likumā paredzētās tiesības. Var vēl vairāk – noteikt, ka lobijiem katru pusgadu ministrijā jāiesniedz atskaite par savu darbību, kurā norādītas ziņas par fiziskām un juridiskām personām, kuru labā ir strādāts, – tas nepieciešams, lai valsts varas pārstāvji zinātu prioritārās sabiedrības grupu intereses. Informācija noderētu arī Saeimas deputātiem, lai viņi zinātu, ar cik spēcīgu jeb plaši pārstāvētu organizāciju viņiem ir darīšana.

Par lobijiem – publiski

Abās institūcijās informācija par lobijiem, veiktajām aktivitātēm jeb ietekmes rezultātā veiktajām izmaiņām ir publiska, bet par klientiem, kuru intereses ir pārstāvētas, – ierobežotam personu lokam.
Vienlaikus būtu vēlams, ka savus ētikas kodeksus lobēšanas sakarā ieviestu un akceptētu arī paši lobiji – asociāciju, organizāciju u.c. apvienības.

Aija Babre,

sociālo zinātņu maģistre sabiedrības vadībā
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

* Starpnieks, kurš saņem atlīdzību par kādas grupas definētu interešu iekļaušanu sabiedrības un politiskajā dienaskārtībā un maksimāli labvēlīgu lēmumu pieņemšanu (vai nepieņemšanu) par labu grupai, kuras uzdevumā šis aģents darbojas).