Haotiskas rudenīgas domas

Ir rudens. Dzīve iet. Diena pēc dienas pazūd kā noplēstas kalendāra lapiņas.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mēs lasām avīzes, skatāmies TV, tiekoties pārstāstām jaunumus.
Aiz muguras olimpiāde, krievu skolu aizstāvju mītiņi, rindas pie Katedrāles, brīnumdari ikonu sagaidot, atkal uz baznīcas kāpnēm savus posteņus ieņēmuši ubagi, vēl vakar tur redzēju trīs nepilngadīgas (5–12 gadus vecas) meitenītes (interesanti, vai tiešām viņu liktenis nerūp ne tiem krievu skolu aizsardzības štāba aktīvistiem, ne Izglītības ministrijas darbiniekiem?... Tāpat kā – tik daudz policijas kā 1.septembrī aizstāvju mītiņa laikā es nekad Rīgā nebiju redzējis –, nez kur viņi ir pārējā laikā?)
Visādas domas neaicinātas nāk prātā, – eira vai euro? Filosofija vai filozofija? Tā sāls vai tas sāls? Ola vai vista? Vai un kad? – Delna pārvērtīsies Dūrē, kas sitīs dūri galdā un nelūgs, bet prasīs?... Bet – viss notiek. Mēs ķidājam Vili Lāci: kas tad īsti bija tam lācītim vēderā? Skolās sāk mācīt kristīgo mācību...
Naktīs līst, dienā it īpaši, ja jums lietussargs somā, paspīd saulīte. Nost drūmās domas, nost!
Nesen Austrumu robežā (ir Rīgā tāda kafejnīca-klubs) apgāds Neputns atklāja (prezentēja) Pētera Brūvera jauno dzejas grāmatu. Starp sūfiju un korejiešu atdzejojumiem autors lasīja savu poēmu par Kirilu Pelnu (tēls aizgūts no J.Sudrabkalna dzejas), kurš dzer vīnu kopā ar V.Vīķi un J.Krūmiņu. (Rosība zālē.) Nolasa, aplausi, un viss! Neatveras durvis, un telpā, ko rotā (nostalģiski? sarkastiski? brīdinoši?) Ļeņina, Staļina, Hitlera utt. krūšutēli, neienāk divi kritiķi v štatskom, nepaņem dzejnieku ciet un neaizved... (Interesanti, kā šādā hipotētiskā situācijā būtu reaģējuši klātesošie?)
Pirms kāda laika Kinogalerijā skatījos norvēģu filmu (no cikla Ziemeļvalstu kino) – Mūzika kāzām un bērēm ar Gorana Bregoviča mūziku un pašu G.B. lomā. Filma lieliska, bet ne par to mūsu (mans) stāsts. Zālē starp gados jau paveciem kino gardēžiem (tiem, kuri vēl atceras šeit padomjlaiku beigās notikušos kinolektorijus ar fantastisko Valentīnu Freimani) – divi, puisis un meitene, viss iekš melna, nē, ne sātanisti, bet – goti! (par informāciju – paldies L.J.). Paldies Kinogalerijas un K.Suņa īpašniekiem, vēl Rīgā ir vietas, kur rāda kino bez popkorna pavadījuma!
Un – ja jums jau viss (vai gandrīz viss) ir galīgi piegriezies – TV, avīžu ziņas, cenas (katrs lai turpina, kā grib) – iesaku apstaigāt grāmatveikalus. Atļaušos nenosaukt nevienu no manis tur ieraudzītām un iekārotām grāmatām, nu, nepārstāvu es šajā rakstiņā reklāmu, ja nav, jau gadus astoņus, mums Grāmatu Apskata (bija reiz tāds žurnāls...), nereklamēšu visus tos dāmu romānus un ezotērisko literatūru, lai izdevēji paši maksā ragā!
Bet – pēc dažu gadu mulsuma – stāvoklis mūsu grāmatniecībā ir stabilizējies, blakus apgādiem, kas ražo un tirgū izsviež komercpreci – mēs taču dzīvojam brīvā tirgus ekonomikā! – ir izdevniecības, kas izdod vērtīgas, poligrāfiski labi izdotas grāmatas, ko var arī lasīt! Tikai – tās cenas... Bet vēl jau ir bibliotēkas un – nu, varbūt nevajadzēja kopā ar to padomjlaiku drazu izmest Blaumani un Flobēru, sengrieķu lugas (nosaucu paša acīm redzētās grāmatas pie atkritumu konteineriem), manuprāt, tā paša Blaumaņa pārlasīšana būtu itin prātīgs darbs.
Bet katrs atpūšas, kā grib (un māk).
Eju pa Rīgas ielām un parkiem. Tas nav tā, un šitas nav tā, nu, negavilē man sirds, ieraugot to jauno, kapitālistisko Rīgu, visus tos kazino Latvija, tam blakus naktsklubu Roxy, kas garāmgājējus aicina ar tik vilinošiem tekstiem – The Best Summer Night Dance Parties in the Old Town un Go-Go-Girls Fight for V.I.P., jauno mūri gar staciju, oranžēriju uz Rīgas domes jumta, to drukno vīriņu parkā (pieminekli K.Ulmanim), klaidoņus, ubagus, biezos automobiļus...
Bet kanāls tek kā tecēdams, peld pīles un kaijas (Rīga – pilsēta pie Baltijas jūras!), tiesa, gulbji nav piejaucējušies, varbūt tiem traucēja ūdenī samestās plastmasas pudeles? Būsim optimisti un kā Polianna (kādas jaukas bērnu grāmatas varone) centīsimies visā saskatīt tikai jauko! Nu, piegružosim mēs kanālu, tāpat kā reiz iepriekšējās paaudzes Rīdzenes upīti, aizbērsim, nobruģēsim, atstājot piemiņai pelēku un sārtu bruģakmeņu celiņu, sēdēsim šīs memoriālās akmens upītes krastos un dzersim alu, apcerēdami – ir vai nav Latvija lielākā zeme/valsts pasaulē...
Tā es sēžu pie baltas papīra lapas un īgņojos... Nē, pietiek! Iešu vēlreiz ielās un (skat. Poliannu!) centīšos atrast ko jauku. Meklēšu kastaņus, kas pavēruši adatainos sānus saulītē (te, šķiet, vietā būtu apzīmētājs – rēnā) silda savus brūnos sānus. Pacelšu, iebāzīšu kabatā, tas esot uz laimi.

Juris Zvirgzdiņš