Ārzemju presē

Poļu “Rzeczpospolita” raksta: Eiropas Savienības parlamenta priekšsēdis Josē Borels neuzskata, ka dažu ES Komisijas kandidātu noraidīšana būtu izraisījusi krīzi Eiropas Savienībā. Bīstama situācija rastos tad, ja Komisija tiktu apstiprināta ar minimālu balsu pārsvaru.

•

“The Financial Times” komentārā “Bušs II varētu nākt par labu Eiropai” raksta, ka no eiropiešu skatpunkta līdzšinējā ASV līdera Dž. Buša atkārtota prezidentūra nenāktu par labu transatlantiskajām attiecībām, taču viņš varētu izrādīties par sava veida katalizatoru Eiropas Savienībai, veicinot pieņemt un realizēt kopīgu ārējo un drošības politiku. Dž. Buša ievēlēšana varot paātrināt pārmaiņas, turpretim Dž. Kerija uzvara būtu likusi eiropiešiem turēties pie iepriekšējām transatlantiskajām attiecībām.

•

Britu “The Guardian” publicēts raksts “NATO ir drauds Eiropai un ir jāizformē”. Autors Džonatans Stīls uzsver Eiropas un ASV vērtību atšķirības. NATO esot ASV ietekmes īstenošanas instruments Eiropā, Eiropas neatkarību ierobežojošs faktors. “Mums [Eiropai] nepieciešama pilnīga neatkarība [no ASV], pat norobežojoties no NATO (..) Jo, kamēr Eiropa ir ASV sabiedrotā, tai jāatbalsta ASV rīcība un jāatzīst to vadība,” uzskata autors. Eiropai, tāpat kā ASV, ir savas intereses – tās var sakrist un atšķirties, tas ir normāli. Nav jēgas tam, ka lielākās un spēcīgākās Eiropas valstis, kas faktiski spēj pašas sevi aizsargāt, turas pie novecojušām bažām un priekšstatiem, ka to tiešā drošība atkarīga no ASV. Autors liek gandrīz vienlīdzības zīmi starp ASV un NATO, uzskata, ka alianse bremzē Eiropas drošības struktūru formulēšanu un veidošanu. NATO beigas gan nenozīmētu Eiropas atteikšanos no labām attiecībām ar ASV, policijas un drošības, kā arī izlūkdienestu sadarbības būtiskos jautājumos, piemēram, terorisma apkarošanā. Eiropa joprojām varētu pievienoties ASV karā, ja to atbalstītu starptautisks konsenss un valstu sabiedrība. Taču Eiropas lēmumam jābūt neatkarīgam.

•

“International Herald Tribune” raksta, ka ASV prezidentam Džordžam Bušam vispirms jādefinē starptautiskā sistēma, ko viņš grib uzturēt, un jāraugās, lai tā atbilstu jaunajiem, mainīgajiem apstākļiem. Taču ASV to nedrīkst darīt viena pati. Ņemot vērā stāvokli pasaulē – problēmas ar Ziemeļkoreju, Izraēlas un palestīniešu konfliktu, problēmas Irākā un Irānas centienus izgatavot atombumbu, kā arī citus krīžu reģionus, abās Atlantijas pusēs principiāli jāmaina izturēšanās. No jauna jāsakārto transatlantiskās attiecības. Politiķi gan mēģinot viedokļu atšķirības attēlot kā taktisku ASV īstermiņa kļūdu, taču problēma slēpjoties dziļāk. Pirmkārt, no politikas esot aizgājusi paaudze, kas izveidoja transatlantiskās attiecības. Otrkārt, ASV politikas gravitācijas centrs esot pārbīdījies tuvāk valstīm, kuru pārstāvjiem nav ciešas saites ar Eiropu. Turklāt pasaules politikas smaguma centra pārbīdi no Atlantijas uz Klusā okeāna reģionu esot ietekmējusi Ķīnas izaugsme par potenciālu pasaules varu.

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas materiāliem