Par ASV prezidentu, Eiropas komisāru un terora draudiem Latvijā

Pagājušās nedēļas politiskās aktualitātes izvērtējot

Vai vēlēšanās uzvarēja Hilarija Klintona?

Nozīmīgākais notikums pasaulē noteikti bija ASV prezidenta vēlēšanas, ap kurām bija saceltas lielas politiskas kaislības. Būtībā starptautiskā situācija bijusi ļoti polarizēta kopš 2001. gada 11. septembra. Jau otro gadu pasaule sadalīta valstīs, kas atbalsta vai neatbalsta ASV darbību Irākā. Un arī pašās ASV sabiedrība bijusi sadalīta tajos, kas atbalsta, un tajos, kas neatbalsta Džordža Buša politiku. Tik asa viedokļu pretstāve līdz šim nebija pieredzēta. Līdz ar to arī daudzās prognozes par labu Džonam Kerijam izrādījās maldīgas – tēla pamatā bija tieši šie politizētie priekšstati.
Tagad daudzi uzdod jautājumu: kāda būs ASV ārpolitika pēc šīm prezidenta vēlēšanām? Un vai mainīsies pasaule? Mans viedoklis ir, ka ASV ārpolitikā būs pārmaiņas. Tās gan nebūs ļoti radikālas – ASV ārpolitika, protams, nemainīsies par 180 grādiem. Bet pēdējo gadu notikumi likuši ASV ārpolitikas veidotājiem padomāt, cik ilgi viena valsts var uzņemties lielo un smago starptautiskās atbildības nastu. Līdz ar to es pieņemu, ka ASV prezidents Džordžs Bušs sāks vairāk uzmanības pievērst starptautiskajām organizācijām un starptautiskās sabiedrības viedoklim. Domāju, ka Dž. Buša administrācijā arī mainīsies darbinieki. Bet jaunu seju un ideju parādīšanās ASV prezidenta administrācijā noteikti atstās arī iespaidu uz to, kā Amerika darbosies pasaulē nākamos četrus gadus.
ASV attieksmē pret Latviju, es domāju, nekādas radikālas pārmaiņas nevaram gaidīt. Amerika vienmēr bijusi Latvijas sabiedrotā un tāda arī paliks. Neatkarīgi no tā, kas ir vai būs ASV prezidents. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Džordža Buša administrācija pret Latviju bijusi ļoti draudzīga un labvēlīga.
Zināmā mērā varētu piekrist ASV pēc prezidenta vēlēšanām izskanējušajam viedoklim par “dziļu krīzi” un “spilgtas personības trūkumu” Demokrātu partijā. Es domāju, arī šīs problēmas fons ir šie liktenīgie trīs gadi kopš 2001. gada 11. septembra: trīs gadus ASV darbojušās paaugstināta saspringuma situācijā. Amerikāņi pieraduši, ka līderis ir tas, kurš darbojas un pieņem lēmumus šajā draudīgajā vidē. Līdz ar to demokrātiem arī nebija nosacījumu, kur darboties kādam harismātiskam līderim. Viņiem nebija šīs radikalizētās, konfrontējošās vides, kas bija prezidenta Dž.Buša pārstāvētajai partijai. Savukārt republikāņi bija tie, kas cīnījās pret terorismu, piedāvāja aktīvus politiķus, utt.
Domāju, ka tuvākajā laikā demokrātu partija ļoti domās par savas stratēģijas mainīšanu un šajā partijā varētu parādīties jauni līderi. Kāds ļoti interesants viedoklis pēc ASV prezidenta vēlēšanām – uz jautājumu, kurš galu galā šajās vēlēšanās ir reālais uzvarētājs, daži analītiķi atbildēja: “Tā ir Hilarija Klintona.” Patiesi, viņai tagad būs četri gadi, lai gatavotos nākamajām prezidenta vēlēšanām. Un viņa tiešām varētu būt līdere, kam seko Demokrātu partija.

Redzēt ES kopējo spēles laukumu

Latvijai acīmredzot nozīmīgākais notikums pagājušajā nedēļā bija saistīts ar pārbīdēm Eiropas Komisijā, tas, ka Latvijai bija jānosauc jauns kandidāts Eiropas Komisijas komisāra amatam. Latvija šajā situācijā ir uzvarētāja, jo mūsu valsts dabūjusi ļoti nozīmīgu Eiropas Komisijas sektoru – enerģētiku. Tas ir svarīgi ne tikai Eiropas nākotnes attīstībai, bet arī Latvijai. Latvija ir uzvarējusi, izvirzot ļoti profesionālu kandidātu. Kandidātu, kurš gan nav profesionālis enerģētikā, taču ir ļoti profesionāls Eiropas Savienības jomā. Jo ES institūcijās ļoti lielas priekšrocības ir cilvēkam, kurš redz kopējo spēles laukumu. Laukumu, kurā notiek daudzveidīgās Eiropas Savienības spēles gan šodien, gan arī nākotnē.
Tiesa, daļa sabiedrības un arī politiķu pauduši neapmierinātību, kāpēc Latvijas valdība neatgriezās pie Sandras Kalnietes kandidatūras. Sandra Kalniete nenoliedzami ir ļoti liela autoritāte gan Latvijā, gan arī citur Eiropā un pasaulē. Taču lēmumu par komisāra kandidāta nominēšanu pieņem premjerministrs konsultācijās ar valdības koalīciju un arī ar Eiropas Komisijas prezidentu. Iespējams, ka šajā gadījumā par labu Andrim Piebalgam nāca tieši šī enerģētikas joma, kurā lielāka uzmanība tika pievērsta cilvēkam ar pieredzi ekonomiskas dabas jautājumos, nevis pretendentam ar humanitāru pieredzi.
Daudziem latviešiem pirmā reakcija pēc komisāra amata kandidāta nomaiņas ir, ka Latvijas starptautiskajam tēlam nodarīts kaitējums. Jo Latvijas vārds tomēr tika minēts negatīvā kontekstā. Taču daudz svarīgāka ir valsts spēja atrisināt konfliktu un iziet no konflikta situācijas. Spēja panākt kompromisu un atrast izdevīgu risinājumu abām pusēm ir ļoti būtisks nosacījums pozitīva tēla veidošanā.

Svētīgi draudi, kas nepiepildās

Par trešo nozīmīgāko pagājušās nedēļas notikumu varētu nosaukt brīdinājumu par terora draudiem Rīgā. Te nu jāteic, ka tagad vairs pasaulē nav nevienas valsts, kas varētu būt pilnīgi droša no terorisma draudiem. Šis brīdinājums bija atgādinājums, ka gan sabiedrībai, gan, protams, atbildīgajām iestādēm jābūt gatavām. Nevar paļauties, ka, dzīvojot šeit, relatīvi mierīgajā Ziemeļeiropā, mums nekas nedraud, – tā būtu ļoti liela vieglprātība. Un man ir lielas bažas par to, cik Latvijas iestādes ir gatavas novērst reālus terora draudus.
Intervijas, ko pagājušajā nedēļā sniedza atbildīgie darbinieki, manas bažas nedaudz mazināja. Vienkārši tādēļ, ka notikusi situācijas analīze un diskusija. Arī sabiedrība tika informēta. Tie ir ļoti pozitīvi soļi. Taču, ņemot vērā dažādus iekšējās drošības jautājumus kopumā, manas bažas tomēr nav izzudušas.
Bet laikam jau mūsdienu trauksmainajā pasaulē mēs pilnīgi bezrūpīgi nemaz nevaram būt. Un labāk, protams, ja sabiedrības uzmanību par eventuālām briesmām un modrību saasina brīdinājums, kas nepiepildās, nevis reāli terora akti. Kaut nu tā mūsu zemē būtu vienmēr!

Žaneta Ozoliņa, politoloģe,

Latvijas Universitātes profesore