Vai Vācijas sociālā valsts aiziet pagātnē?

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Septembra nogalē un oktobra sākumā noplaka protesta vētra pret likumu, kas turpmāk regulēs darbaspēka tirgu, sociālās taisnības problēma palika. Vēlēšanu rezultāti Brandenburgā un Saksijā liecināja, ka Vācijas pilsoņi sāpīgi uztver perspektīvu saņemt pieticīgāku bezdarbnieka pabalstu. Tieši bailes no materiāliem zaudējumiem lika nesen augošam vēlētāju skaitam atdot savas balsis ekskomunistiem un neonacistiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka to akūto jautājumu loks, kas satrauc sabiedrību, ir krietni plašāks un ar dziļām saknēm. Centrālo problēmu var formulēt tā: vai sociālā valsts ar gadu desmitos veidoto labklājības līmeni un centieniem īstenot sociālo taisnīgumu patiešām Vācijā tiek deformēta un soli pa solim aiziet pagātnē? Šai sakarībā mēģināsim atbildēt uz vairākiem jautājumiem.

Vai paplašinās atvars starp bagātajiem un nabagajiem?

Ķelnes sociālzinātnieks Kristofers Butervēge uz apakšvirsrakstā izvirzīto jautājumu atbild apstiprinoši. “Sociālā robeža atdala nevis austrumus no rietumiem,” raksta šis sociālo problēmu speciālists, “bet paplašinās tas sektors, kurā valda totāls perspektīvas trūkums, nabadzība, dzīves apstākļu pasliktināšanās.” Šāds pesimisma pilns viedoklis atrod dzirdīgas ausis starp galēji kreisajiem un galēji labējiem populistiem, attiecīgajiem politiķiem, arī dažiem arodbiedrību vadītājiem. Viens no pēdējiem apgalvo: “Mēs neļaujam, lai cilvēki badotos, bet bīdām viņus zupas virtuves sociālvalstī.” Šie drūmie secinājumi tiek attiecināti ne tikai uz nākotni, bet arī uz neseno pagātni.
Vācijas saimniecības pētīšanas institūts, īstenojot plašu apsekojumu, centās noskaidrot, kā laikā no 1995. līdz 2003.gadam patiesi mainījās VFR iedzīvotāju dzīves līmenis. Lūk, šā pētījuma rezultāti (1.tabula).
Aina nepārprotama: pirmkārt, astoņos gados rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mainījies nedaudz, ienākuma pieaugums par 4% atzīmējams otrā bagātāko desmitdaļā, ienākuma samazinājums par 2% – visbagātāko desmitdaļā; otrkārt, gandrīz vienādi – 6 reizes – visbagātāko ienākumi pārsniedz visnabadzīgāko ienākumus. Tātad, saskaņā ar šā nopietnā zinātniskā darba atziņu, nav pamatots apgalvojums, ka Vācijā jau zināmu laiku plašāks un dziļāks kļuvis atvars starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Var iebilst, ka VFR ekonomika 21.gadsimta pirmajos trijos gados atradās stagnācijas žņaugos, palielinājās bezdarbs un acīmredzami saruka ienākumi. Iepriekš minētā pētījuma autori norāda, ka neizbēgamo ienākuma mazināšanos ievērojamā mērā kompensēja sociālie transferti, arī darba algas pieaugums.
Aktuāls ir jautājums, kādas būs ienākumu izmaiņas turpmāk. Jābrīdina no pārsteidzīgām pesimistiskām prognozēm. 2005.gadā tiek paredzēts ilgtermiņa bezdarbniekiem pabalstus samazināt valsts mērogā tikai par 200 miljoniem eiro. Gaidāms, ka iekšzemes kopprodukta pieauguma temps līdzināsies 2,5%, bet bezdarbnieku skaits no 4,4 miljoniem noslīdēs zem 4 miljonu robežas.
Principiāls ir ievērojamā ienākumu sadales eksperta angļa Antoni Atkinsona viedoklis: “Lai spriestu par to, vai ienākumu izmaiņas jomā mums ir darīšana ar epizodi vai laikmetu, nepieciešama informācija par veselu konjunktūras ciklu.” Vācijā 90.gados bija periodi, kad sociālā nevienlīdzība pieauga, bet pēc tam izlīdzinājās. Pētījumi par industriālo valstu ienākumu diferenciāciju apgāž izplatīto apgalvojumu, ka globalizācija vienā polā radot nelielu saujiņu pārbagāto miljardieru, bet otrā polā – augošo nabadzīgo proletariātu. 90.gados pat ASV, tirgus saimniecības citadelē, ienākumu nevienlīdzība nepieauga. Ienākumu sadale Lielbritānijā un Nīderlandē bija konstanta, toties to polarizācija pieņēmās Norvēģijā un Somijā – valstīs ar visai augstu iedzīvotāju dzīves līmeni.

Turpinājums sekos

1.tabula

Vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli rīcībā esošais ienākums
(salīdzināmās 2003.gada cenās, procentos pret vidējo ienākumu)