Kā Maskava lēma Latvijas “lietu”

PSKP CK Prezidija 1959.gada 1.jūlija sēdes stenogrāfiskais pieraksts, apspriežot PSKP CK sekretāra N.Muhitdinova “Informāciju par braucienu uz Latviju”. PSKP CK Prezidijs nolēma atbrīvot no LKP CK pirmā sekretāra pienākumiem J.Kalnbērziņu, uzsāka cīņu pret nacionālkomunistiem un paplašināja Latvijas kolonizāciju.

Avots:

Krievijas Jauno laiku vēstures arhīvs, 3.f. (PSKP CK Prezidijs), 12.apr., 997.1., 1.–69.lpp. Mašīnraksts krievu valodā. Nelabota stenogramma. Publicēta “PSKP CK Prezidijs 1954.–1964.”, 1.sēj. “Sēžu protokolu melnraksti”. – M., 2003., 256.–387.lpp. Krievu valodā. No krievu valodas tulkojis Jānis Dūms, komentējis LZA goda loceklis Heinrihs Strods.

PSKP CK Prezidija sēde // par N.A.Muhitdinova informāciju par braucienu uz Latviju¹

Eduards Berklavs (2004.gada foto) un Vilis Krūmiņš (1998.gada foto) – divi no tiem, kuru vārdi visbiežāk tika pieminēti PSKP CK Prezidija 1959.gada 1.jūlija sēdē Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Foto: Vitālijs Stīpnieks, A.F.I.

...Sakarā ar b. Muhitdinova uzstāšanos attiecībā uz republikāniskās jaunatnes avīzes “Cīņa” vadītāju.²
Hruščovs. Tie ir kadri, kuri veido jaunatnes sabiedrisko domu. Tas taču ir republikas jaunatnes avīzes sekretārs.
Hruščovs. Ulmanis, viņš miris, viņš var zārkā mierīgi gulēt, viņa lieta Latvijā turpinās.³ Bet kā tad pirmais VČK priekšnieks bija Peterss⁴ – tas bija lielisks boļševiks. Savā laikā Ļeņins viņu nozīmēja par Ārkārtējās komisijas vadītāju. Peterss pats stāstīja Maskavā: es pats ne velna nesapratu, atnāku pie Ļeņina un saku: nezinu, ar ko sākt. Bet Ļeņins viņam atbild: aizejiet uz tirgu, pats paklausieties citus, pastaigājiet šurpu turpu, vajag paklausīties, ko runā mūsu ienaidnieki, un cīnīties pret viņiem. Peterss ar šo sāka savu darbību Ļeņina vadībā.
Mikojans. Arī izlūkošanā bija un pavēlnieki bija latvieši, piemēram, Alksnis un citi.
Vorošilovs. Grūti uzskaitīt, bija tūkstošiem latviešu.
Hruščovs. Es Rīgā uzstājos mītiņā lietus laikā.⁵ Sieviņa pienāca, turēja man virs galvas lietussargu. Bet, kad es beidzu runu, viņa teica: “Jūs mani aizmirsāt, es no Baumaņa rajona, es jūs pazīstu no Maskavas, kad jūs bijāt rajona komitejas sekretārs, es esmu vecs partijas biedrs.” Tā teica latviete. (Sakarā ar Zivorsa dzejoļa ievietošanu.)⁶
Hruščovs. Sodīja – parādīja vīrišķību, bet turēt un ievēlēt, izrādīt tādam uzticību – tas ir politisks aklums. (Sakarā ar to, ka Latvijā pēdējos 2–3 gados atgriezās 32 tūkstoši latviešu, to skaitā pazīstamais latviešu sociāldemokrātijas līderis Mengels, kurš nesen uzstājās ar kļūdaino pozīciju nacionālajā jautājumā slavināšanu.⁷)
Hruščovs. Viņš citādi nevar, tāpēc ka viņš realizē savu politiku, viņam ir savs cilvēks valdībā.⁸
Hruščovs. Par nožēlošanu, tā ir ne tikai Latvijā. Runā, ka Lietuvā esot veseli poļu rajoni, kuros dzīvo poļi, bet [to] vadībā tikai lietuvieši, krievus nekur neizvirza, tikai par miličiem. Milicijā iesaista krievus, kad [kādu] arestē, tad vajag krievus minēt, sak, redziet, ko krievi dara. Es to saku aktivitātes labā. Pie b. Sņečkus lietas nav labāk kā pie latviešiem. Un arī Igaunijā nav labāk kā pie latviešiem. Tāpēc vajag pieiet paškritiski. Tur nav nekādas traģēdijas, viss nokārtosies, viss būs pie vietas, bet patiesību teikt un celt ļaudis cīņai pret to vajag.
No vietas. Pareizi.
Hruščovs. Vārds b. Kalnbērziņam. Lūk, es sastopos ar savu brāli. Biedri Kalnbērziņ, tu man [esi] brālis, bet partija ir visdārgākā.
Kalnbērziņš. Biedri, es piekrītu asajam un principiālajam Latvijas Kompartijas CK biroja pieļauto kļūdu vērtējumam un secinājumiem, ko izdarīja b. Hruščovs Rīgā, kad viņš izlasīja ziņojumu.⁹
Hruščovs. Žēl, ka izlasīju to pirms izbraukšanas, tad būtu pamatīga saruna un būtu vairāk labuma.
Kalnbērziņš. Biedrs Hruščovs izteica pareizas piezīmes. Es piekrītu arī biedram Muhitdinovam, kurš uzstājās pie mums Latvijas Kompartijas CK birojā un arī šeit šodien PSKP CK Prezidija sēdē.
Es personīgi esmu ļoti vainīgs, vairāk nekā biedri, ar kuriem mēs kopā strādājam. No viņiem daudz atkarīgs, [lai] mani palabotu un nostādītu mani uz pareizā ceļa. Ja es to nespēju saviem spēkiem, vajadzētu griezties Prezidijā, un mums sniegtu vajadzīgo palīdzību. Es neatrodu nekādu attaisnojumu. Es domāju divas naktis pirms šīs sēdes un neatradu attaisnojumu, kādu iemeslu dēļ mēs nebijām vajadzīgajā līmenī nacionālās politikas īstenošanā utt.
Man tika dota liela partijas kongresa, CK, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Prezidija uzticība.
Kā man rīkoties tālāk? Man uzticējās un mani [augstu] vērtēja. Uzskatu, ka spēju īstenot partijas līniju un būt līmenī. Bet šo uzticību es neattaisnoju, neskatoties uz savu uzticību partijai. Tāpēc esmu pelnījis visbargāko partijas sodu un secinājumus. Es daudzus gadus esmu partijā, partijā sastāvu no 1917.gada, par sekretāru strādāju 20 gadus. Daudzos etapos un šķiru kaujās kāvos ar padomju varas ienaidniekiem, komunisma ienaidniekiem, un ne tik slikti. Es attaisnoju partijas uzticību un izturēju visādas ņirgāšanās, kādas bija par mani buržuāziskajā Latvijā un ohrankā.¹⁰ To visu es pacietu, iznācu no cietuma un varēju biedriem droši skatīties acīs, jo es nepadevos.
Mūs visus izaudzināja partija un padomju vara. Bet buržuāziskajā Latvijā mēs visi dzīvojām dažādi. Es daudzus gadus strādāju pagrīdē, daudzus gadus nakšņoju mežā, no buržuāziskās varas nekādas dāvanas nesaņēmu, bija tikai vajāšanas un ņirgāšanās.
Biedram Lācim kā rakstniekam bija cits stāvoklis buržuāziskajā Latvijā. Lācis bija iekšlietu ministrs pagaidu valdībā,¹¹ viņš 300 cilvēkus izlaida no cietumiem, no šī brīža es iepazinos ar Lāci, un, lūk, jau 20 gadus mēs ar viņu kopā strādājam.
Es nevarētu teikt, ka Lācis kaut kur bijis svārstīgs. Kad fašisti atņēma mūsu republiku, mēs ar Lāci kopā dažādās Padomju Savienības vietās uz vienas lāviņas nakšņojām. Frontē viņš palīdzēja stiprināt mūsu spēkus. Nebija viņam svārstības kara laikā, ka, lūk, neuzvarēsim, jo ienaidnieks spēcīgs. Tāpēc es uzskatu, ka Lācis visos šajos notikumos bija līmenī. Tai pašā laikā viņš kā mākslinieks dažreiz parādīja nepastāvīgumu atsevišķu jautājumu risināšanā.
Hruščovs. Jūs uzskatāt, ka tas ir viņa kā mākslinieka trūkums?
Kalnbērziņš. Es runāju par mūsu Ministru Padomes priekšsēdētāju. Kas attiecas uz Berklavu, Pizānu, Krūmiņu, viņi dzīvoja buržuāziskajā Latvijā, mācījās, ieguva tur vidējo izglītību un par revolucionāro darbu arī sēdēja cietumos. Pirmo rūdījumu šie jaunie cilvēki dabūja karā, partizānu cīņā, partijas un komjaunatnes darbā armijā. Te viņi izauga. Padomju varas sākumā viņi bija ļoti jauni, protams, nebija nekādi Latvijas celtniecības kadri. Protams, pēc kara viņi izvirzījās kā ieņēmušie atbildīgus amatus armijā, pēc tam tika nosūtīti uz neklātienes mācībām partijas skolā, pēc tam viņi tika izvirzīti. Es par to runāju tāpēc, ka biedrs Hruščovs teica, ka Kalnbērziņš izvirzījis. Bija pamats izvirzīt.
Līdz 1956.gadam nekādu pārpratumu nebija. Mēs sīvi cīnījāmies pret bandītismu. No mežiem izdzinām 32 000 bandītu,¹² atņēmām ieročus, pēc tam atjaunojām izpostīto saimniecību, veicām kolektivizāciju. 1956.gadā, kad ārzemēs radās asi jautājumi, parādījās daži negludumi, notika studentu akcijas.¹³
Tajā laikā notika Igaunijas CK plēnums par ideoloģiskiem jautājumiem,¹⁴ kurā bija klāt Krūmiņš. Pēc atgriešanās Rīgā viņš ziņoja par šo plēnumu un galvenokārt uzsvēra kļūdainos izteikumus šajā plēnumā, kurā daži biedri uzstājās un teica, ka somi radniecīgāki [igauņiem] nekā krievi utt. Viņš toreiz izvirzīja jautājumu, ka mūsu republikā nacionālais jautājums nav atrisināts, kaut gan pirms tam neviens cilvēks, ne augšās, ne apakšās, tādu jautājumu nepacēla.
Un tad viņi ar Berklavu pārī bija kādā no biroja sēdēm. Pirms sēdes [viņš – acīmredzot Vilis Krūmiņš] ienāca manā kabinetā un sāka uzstāt, brukt virsū mums, vecajiem, ka pie mums republikā maz runā latviešu valodā, ka maz tiek izvirzīti latviešu kadri. Šajā sēdē uzstājās CK sekretāri un visi kā viens deva pretsparu, norādot, ka [viņš] uzstājies nepareizi.
Es neatceros, kādā sakarā es atbraucu uz Maskavu un mēs visi trīs – es, Lācis un Ozoliņš – iegājām pie jums. Tas bija pirmais gadījums, līdz tam laikam tas nebija noticis. Mēs pastāstījām jums, ka jaunie kadri uzbrūk vecajiem. Protams, arī jums tas bija jaunums. Jūs teicāt: “Kāpēc nobijāties no kritikas? Strādājiet un audziniet jaunatni pareizā garā!”
Pēc tam sākās cits liels notikums: cīņa ar antipartijisko grupu,¹⁵ problēma ar Žukovu.¹⁶ Visu šo notikumu laikā Krūmiņš un Berklavs rīkojās pareizi, kopā ar mums izskaidroja plēnuma lēmumu pareizību un modrības nepieciešamību. Daļa no Biroja sākumā uztraucās, bet pēc tam, kad sāka uzstāties, ienāca vesela sērija jautājumu par valodu, kā arī citas uzstāšanās.
Acīmredzot mana kļūda ir tā, ka es šā jautājuma antipartijiskā nostādījuma liekulību nesapratu un sapratu tikai tagad, kad jūs mūs pakritizējāt, atvadoties no Rīgas. Es sapratu, uz kurieni tas viss velk, sapratu jautājuma nostādni un pie kā tas viss var novest.
Mums bija CK Biroja sēde, kurā bija klāt biedrs Muhitdinovs. Biroja sēde noritēja asi. Neuzstājās visi vienādi, bet nebija neviena cilvēka, kas nenosodītu Berklavu, Krūmiņu, Bisenieku. Pēc tam strādāja komisija.
Es uzskatu, ka pēc šā jautājuma apspriešanas būs nepieciešams nostiprināt Biroju, svārstīgos izslēgt, atcelt no darba un pārcelt zemākā amatā, lai aug. Birojā nepieciešams iesaistīt jaunus spēkus, galvenokārt krievu biedrus, jo tāds aktīvs mums ir. Viņi arī agrāk strādāja pie mums CK.
Mums ir Sovnarhoza priekšsēdētāja vietnieks biedrs Ļitvinovs. Savā laikā viņš bija sekretārs, viņš ir labs biedrs, ļoti pieredzējis partijas darbinieks.
Hruščovs: Sanitārus slimnīcās tagad ņemsit?
Kalnbērziņš: Jā, šodien man ziņoja par šo jautājumu. Stāvokli izlabojām arī pierakstīšanās jautājumā.¹⁷
Hruščovs: Nelaiķis Ščadenko prata jokot. Kad Kuļikam piešķīra pakāpi, bet viņš ne sevišķi [labi] izturējās pret to, [viņš] saka: tu tagad maršals, tevi ievietos slimnīcā, un te vienkāršs cilvēks taisīs tev klizmu, tu par to padomāji? Tagad, to pārfrazējot: ja latvieti ievietos slimnīcā – kā krievs varēs taisīt viņam klizmu?
Kalnbērziņš: Varēs! Es apliecinu plēnuma locekļiem, ka ar to palīdzību, kādu jūs mums sniedzāt, mēs Latvijā spēsim izlabot stāvokli.

Turpinājums sekos

¹ Šeit – nelabotās stenogrammas daļa par Latviju.
² “Cīņa” – dienas laikraksts, LKP CK, LPSR AP un MP orgāns.
³ Kārlis Ulmanis (1877–1942), valstsvīrs, Latviešu zemnieku savienības priekšsēdētājs, Latvijas Valsts prezidents (1936–1940) un vairākkārtējs Ministru prezidents.
⁴ Jēkabs Peterss (1886–1938), Viskrievijas Ārkārtējās komisijas kolēģijas loceklis (1917), VĀK priekšsēdētāja vietnieks un Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs (1918–1919).
⁵ Mītiņš Mežaparkā 1959.gada 11.jūnijā.
⁶ Neatšifrēts
⁷ Acīmredami, Fricis Menders (1885–1971), Latvijas Saeimas deputāts (1922–1934).
⁸ Iespējams, Ņ.Hruščovs domāja Eduardu Berklavu.
⁹ Baltijas Kara apgabala Politdaļas priekšnieka ģenerāļa Djomina ziņojums par buržuāziskā nacionālisma atdzimšanu Latvijas PSR, ko ģenerāļa adjutants iesniedza Ņ.Hruščovam iepriekšējā vakarā pirms aizbraukšanas no Rīgas. (Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R., 1998, 196.lpp.)
¹⁰ Jānis Kalnbērziņš 1936.gadā nelegāli ieradās Latvijā, vadīja LKP Rīgas organizāciju, bet 1937.gadā viņu kooptēja LKP Pagaidu sekretariātā un viņš vadīja boļševiku pagrīdes darbu Latvijā. 1939.gada jūlijā arestēts. Atbrīvots no cietuma pēc Latvijas pilnīgas boļševiku okupācijas 1940.gada 21.jūnijā.
¹¹ Vilis Lācis bija iekšlietu ministrs VK(b) CK Politbiroja apstiprinātajā, 1940.gada 20.jūnijā boļševiku okupācijas varas izveidotajā Latvijas Tautas valdībā. No cietumiem atbrīvoja 223 boļševikus.
¹² Pēc PSRS un Latvijas PSR spēka struktūru datiem, Latvijas nacionālo partizānu karā 1944.–1956.gadā piedalījās apmēram 20 000 nacionālo partizānu, kurus boļševiku cenzūras literatūrā un propagandā sauca par bandītiem.
¹³ Ungārijas revolūcija un Polijas kareivji 1956.gadā. 1956.gada 4.novembrī PSKP CK Prezidijs apsprieda studentu nemierus.
¹⁴ 1956.gada oktobra beigās.
¹⁵ Maļenkova, Kaganoviča un Molotova antipartijiskās grupas nosodīšana PSKP CK plēnumā par mēģinājumu atņemt varu Ņ.Hruščovam.
¹⁶ Georgijs Žukovs (1896–1974), Padomju Savienības maršals. 1957.gada oktobrī atbrīvots no PSRS aizsardzības tautas komisāra amata un izslēgts no PSKP CK Prezidija par bonapartismu un izkropļojumiem armijas disciplīnas praksē.
¹⁷ Latvijas nacionālkomunistu mēģinājumi ierobežot galvenokārt ekonomisko migrāciju no citām PSRS republikām Latvijā.