Kārļa Skalbes 125.dzimšanas dienā

Te mana dzimtene, ko appūš rudens vējš,
Mans miežu lauks, pret sauli nodzeltējs.
Še plašāk veras debess kā jebkur,
Nekas še brīvo skatu neaiztur.

– K.Skalbe. “Dzimtenē”

Lieli vēji iet pār kalnu,
Vedīs tevi pasaulē.
Lasīsi tu debess zvaigznēs,
Liels ja būsi dvēselē.

– No dzejoļa “Jaunās egles”, ko K.Skalbe veltījis mazdēlam Andrejam

Kārlis Skalbe. S.Vidberga zīmējums	Lielajā godu istabā ar slaidajām koka kolonnām, degošo kamīnu un dzimumdienas kliņģeri uz oša koka galda atmiņu stāsti mijās ar pārdomām. Runā kultūrvēsturnieks Edgars Mucenieks Foto: Andris Kļaviņš

Atceres stunda “Saulrietu” Lielajā godu istabā

Dienu pirms Kārļa Skalbes atceres svētkiem galvaspilsētā, kas notika tieši dzimšanas dienā, 7.novembrī, tuvi un tāli ciemiņi pulcējās “Saulrietu” Lielajā godu istabā. Šī māja pašā Incēnu kalna galā, kur astoņpadsmit laimīgas vasaras bija pavadījis dzejnieks un Latvijas idejas sludinātājs Kārlis Skalbe, viņa dzīvesbiedre tulkotāja Lizete Skalbe, viņu bērni Ilze un Jānis, radoši darbīgais Ilzes vīrs arhitekts Roberts Legzdiņš un viņu dēliņš Andrejs, līdz ar rakstnieka došanos trimdā krita nežēlastībā. Līdz pat 1987.gadam aiz “Saulrietu” durvīm tika slēpts laikmets, par kuru tautā runāja gluži kā par Skalbes pasaku “labajiem gadiem”.
Šai dienā Lielā godu istaba atkal bija ļaužu pilna. Savulaik te ciemojušies J.Akuraters, K.Lesiņš, K.Ieviņš, E.Stērste, Z.Mauriņa, J.Medenis un daudzi citi dzejnieki, rakstnieki, ievērojami kultūras cilvēki. Arī grāmatizdevējs Jānis Roze, kas bija K.Skalbes skolasbiedrs.
No Stokholmas uz vectēva atceres svētkiem bija ieradies Andrejs Legzdiņš. Pēc izglītības viņš ir arhitekts, specializējies dizaina mākslā, ir dizaina profesors. Tagad esot pensijā, bet gara mundruma uzturēšanai joprojām strādājot par pasniedzēju. Par savu vectēvu viņš runā ar lielu sirsnību, tikai nožēlo, ka bijis pārāk mazs, kad vectēvs nomiris: “Es viņu iztēlojos lielākoties no mātes un tēva nostāstiem. Atceros, ka viņš bija ļoti labsirdīgs, bet daudz atmiņu man nav. Arī tāpēc, ka pēdējās vasaras Latvijā es vairāk pavadīju pie tēva radiem Igatē. Vislabāk es ar vectēvu iepazīstos tagad, kad lasu viņa “Mūža rakstus”. Ilgonis Bērsons ir izvēlējies ļoti brīnišķīgu veidu, kad rakstnieka dzīves gājums tiek rādīts kopsakarībās ar viņa darbiem. Pirmos trīs sējumus esmu pamatīgi izstudējis, tagad ar nepacietību gaidu nākamos.”
Košas atmiņu lappuses atšķīra Adina Ķirškalne, daudzu plaši pazīstamu kultūras darbinieku audzinātāja. Nākamgad sirmā skolotāja svinēs 90.dzimumdienu, taču gadi nav spējuši nenieka laupīt no viņas domas tvirtuma un piebaldzēniski krāsainās izteiksmes. Visspožākais bija stāsts par Kārļa Skalbes sagaidīšanu Vecpiebalgā brāļu Kaudzīšu pieminekļa atklāšanas reizē. Kā viņas abas ar draudzeni, kas tāpat “bija apsēsta ar dzeju un dzejniekiem” un tāpat no dzejniekiem visvairāk mīlēja tieši Kārli Skalbi, centās “zosu gājienā” uz kapsētu tikt tuvāk savam elkam, kā pats liktenis izgādāja, ka dzejnieks pēc savas runas nostājies viņām tieši priekšā un viņas sadūšojušās “pieskarties dzejnieka svārku vīlei”. Gandrīz vārds vārdā skolotāja atcerējās arī dzejnieka teikto uzrunu un izteica nožēlu, ka tā nekur nav atrodama publicēta, tik skaista tā bijusi.

Adina Ķirškalne: “Kāpēc es dzejniekam vēlāk nepastāstīju, kā mēs, meitenes, viņu mīlējām! Viņš būtu priecājies.” Andrejs Legzdiņš: “Vecmamma sacīja, ka mums bijis jābrauc projām, lai man nav jāstājas komjauniešos.” Foto: Andris Kļaviņš

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja vadītāji Māra Eņģele un Ivars Zukulis atgādināja “Saul-rietu” atdzimšanas epopeju, kas aizsākās 1986.gadā, kad Atmoda vēl tikko ausa, un bijusi tīrā avantūra. Palīdzējis tas, ka īstie cilvēki bijuši īstajās vietās. Sākot ar lielās partijas ideoloģisko sekretāru Gorbunovu un beidzot ar vietējā kolhoza priekšsēdētāju Jurciņu. Māra Meņģele atcerējās, ka ar “Saulrietiem” vienmēr bijusi Dieva svētība. Muzeju izdevies izveidot necerēti ātri. Lilija Dzene un Saulcerīte Viese ar dzejnieka meitas Ilzes un viņas vīra Roberta Legzdiņa atsaucību un atbalstu palīdzēja veidot pirmo ekspozīciju, un 1987.gada 4.oktobrī muzejs tiek atvērts. Aktrise Vera Gribača rādīja fotoattēlu, kurā iemūžināts vēsturiskais brīdis, kad viņas dzīvesbiedrs, latviešu skatuves patriarhs Ēvalds Valters kopā ar Roberta brāli, slaveno “Roņa” kapteini Hugo Legzdiņu “Saulrietos”pacēla mastā sarkanbaltsarkano karogu.

Svecītes Vaktskalnā

Dzejnieka izteiktā vēlēšanās pēc nāves atdusēties pie saviem “Saulrietiem” ilgus gadus bija tikai sapnis. Tas piepildījās 1992.gada 20.jūnijā. Arhitektes A.Skujiņas projektētā kapavietā Vaktskalnā tika pārbedītas Kārļa Skalbes (1879–1945) un Lizetes Skalbes (1886–1972) pelnu urnas. 1997.gada 20.jūnijā te tika apglabāta viņu meita Ilze Skalbe-Legzdiņa. Memoriālā ansambļa dominante ir tēlnieku A.Jansona un M.Baltiņas veidotais piemineklis.
Atceres brīdi šajā “Saulrietu” svētvietā izgaismoja sveču liesmiņas. Tika teikti mīļi vārdi, dziedāja vīru koris “Auseklis”. Pirmo reizi dziesmā izskanēja dzejolis “Dzimtenē”, ko savam korim komponējis diriģents Eduards Grāvītis. Viņš saka: “Tie vārdi man ilgi nelika mieru, viņi jau paši ir kā dziesma. Kā himna dzimtajam novadam.”