Sestdien, 5. augustā, Kolkas pagastā, Mazirbē, notika Līvu svētki

Jūras mātei un pie viņas aizgājušajiem lībiešiem tradicionālo ozollapu vainagu selgā aizveda deviņdesmitgadīgais mākslinieks Andrejs Šulcs un tālbraucējs, tagad bākas kapteinis Visvaldis Feldmanis

Mazirbe — lībiešu galvaspilsēta — ik gadu augusta pirmajā sestdienā uz Līvu svētkiem no tuvienes un tālienes pulcē vienu no mūsu valsts pamatnācijām — lībiešus, kā arī viņu radiniekus un ciemiņus.

1939. gadā uzcelto lībiešu tautas namu šī tauta savā rīcībā atguva nesen, pēc tam kad to atstāja Slīteres rezervāta administrācija.

Mazirbē notikušas vairākas starptautiskas lībiešiem veltītas zinātniskās konferences. Lībiešu tautas atmodas norises sekmē arī Mazirbes skolas pedagogu Maijas un Paula Valču vadītā lībiešu kultūrvēsturiskās ekspozīcijas veidošana pārveidotajā skolas saimniecības ēkā.

Par brīdinājumu citām tautām zinātnieki lēš, ka 12./13. gs. mijā Latvijā dzīvoja apmēram 20 000 lībiešu. Vēlāk viendabīgs lībisks iedzīvotāju sastāvs mita gar Irbes šauruma Rīgas līča piekrasti no Ovīšiem līdz Ragaciemam. Piekrastes zvejnieki smagi cieta abos pasaules karos, tomēr pēc Otrā pasaules kara piekrastē vēl bija saglabājušies 14 lībiešu zvejniekciemi ar tikpat skaistiem vietvārdiem kā šī jūrmala — Ovīši, Lūžņa, Miķeļbāka, Lielirbe, Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, Melnsils, Ģipka.

Tomēr komunistu režīms aizliedza vietējiem zvejniekiem iet jūrā, bet 1923. gadā dibināto "Līvu savienību" slēdza, jo uzskatīja to par nacionālistisku. Netika ļauts arī pasē ierakstīt tautību "lībietis" un sakarā ar militāro pierobežas darbību iedzīvotājus pārvietoja. Mazirbes skolā lībiešu valodu nemācīja jau kopš 1934. gada. Lībiešu, kas zināja valodu, kļuva arvien mazāk.

1988. gadā tika atjaunota "Līvu savienības" darbība. Tās mērķi, tāpat kā pirms Otrā pasaules kara, ir: novērst lībiešu asimilāciju, sekmēt lībiešu valodas saglabāšanu, izdot mēnešrakstu "Līvli", celt lībiešu etnisko pašapziņu. Pašlaik to vada pazīstamais mūzikas producents Aldis Ermanbriks, bet tās pirmajam vadītājam — dzejniekam, kultūras darbiniekam, skolotājam, Mazirbes baznīcas ērģelniekam un ķesterim Kārlim Staltam (1870–1947) šogad Lībiešu svētkos tika atzīmēta 130. dzimšanas diena.

1991. gadā Latvijas Republikas Ministru padome izveidoja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts" un ar likumu pirmo reizi lībiešu vēsturē juridiski atzina viņus par Latvijas otru pamattautību. Ministru kabinetā tiek veidota darba grupa, kas risinās lībiešu tautai aktuālus jautājumus. Programmai būs nepieciešams arī valsts finansējums. Tomēr statistika ir drūma: pēc Latvijas Republikas Pilsonības un imigrācijas departamenta datiem, 1995. gadā valstī dzīvoja 204, bet 1998. gadā — 188 lībieši. Kā piedaloties Līvu svētkos sacīja Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane, "lai tas būtu brīdinājums arī latviešu tautai".

Vizma Melnača, Rasma un Jānis Drigori satikās pēc 56 gadiem

Sestdien, 5. augustā, "Lībiešu krastā" viesojās Ungārijas vēstnieks Bēla Javorskis, bet Igaunijas vēstnieks Latvijā Juhans Haravē nodeva sveicienus arī no Somijas vēstnieka, bija arī 7. Saeimas deputāti Leons Bojārs un Ilmārs Geige, students poliglots no Japānas Hide Takahasji, kas mācās arī lībiešu valodu.

Svētku norise tika tulkota igauņu un somu valodā, jo šo brāļu tautu pārstāvju viesu vidū bija visvairāk. Svētku kulmināciju veidoja filoloģijas doktores Kersti Boiko lībiešu valodas mācību grāmatas "Līvõd kēļ" atklāšana. Grāmatas autore ir desmit gadus mācījusies lībiešu valodu Tartu, piecus — Latvijas Universitātē. Ar viņas līdzdalību LU Svešvalodu fakultātē 1995.gadā tika izveidota somugru filoloģijas bakalaura studiju programma.

Savukārt materiāli grāmatas izdošanu atbalstījis Somijas eksprezidents Marti Ahtisāri.

Vēlreiz vienā laivā pēc 56 gadiem Līvu svētkus šogad papildināja kāds unikāls notikums — neparasta sastapšanās pēc 56 gadiem uz pirmā reisa prāmja "Finnmaid" klāja, kas pagājušajā nedēļā uzsāka satiksmi starp Ventspili un Zviedrijas pilsētu Vestervīku. Uz šī prāmja gluži nejauši satikās Vizma Melnača un Rasma Drigore, kas, izrādās, tolaik būdamas trīspadsmit un septiņpadsmit gadus vecas meitenes, kopā ar citiem latviešu bēgļiem 1944.gada septembrī vienā liellaivā no Kurzemes pārceltas uz Gotlandi. Abas, mūžu pavadījušas Zviedrijā, tagad sastapās un kopīgi svinēja Līvu svētkus.

Kāds būs lībiešu tautas turpmākais ceļš, tas atkarīgs gan no Latvijas varasiestāžu atbalsta, gan arī no pašiem lībiešiem.

Starp citu — "Lībiešu krasts" ( Līvõd rānda ) var lepoties ne tikai ar interesantu vēsturi vien. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur jūras krastā var vērot gan saules lēktu, gan rietu.

Igaunijas vēstnieks Juhans Haravē

Somugru valodu students Hide Takahasji

Bet vecie zvejas kuģīši joprojām ieputināti kāpu smiltīs…

Julgī Stalte

Ventspils lībiešu ansamblis "Lība"

Andris Kļaviņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Autora foto