Kā Maskava lēma Latvijas “lietu”

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.11.2004.

Vilis Lācis un Iļja Ērenburgs padomju Latvijas Dziesmu svētkos Mežaparkā 1958.gadā Foto no V.Lāča Kopoto rakstu 22.sējuma

Hruščovs: Vārds tiek dots biedram Lācim.
Lācis: Es pilnīgi pievienojos tam, ko teica biedrs Kalnbērziņš, vērtējot stāvokli un notikumus, kuri notika pie mums republikā.
No savas puses vēlos teikt, ka es nejūtos nevainīgs, jo galvenā figūra, kas būtu jānosoda visvairāk, ir Berklavs, kurš bija mans vietnieks.
Mani valdzina dažas viņa pozitīvās īpašības, jo viņa biogrāfija līdz šiem notikumiem ir nevainojama: viņš bija Polijā (domājams, ka runātājs teica “в подполье” – “pagrīdē”) sēdēja cietumā, karoja, pēc tam mācījās, beidza Augstāko partijas skolu, viņu gribēja atstāt PSKP CK aparātā. Viņam ir gribasspēks, mīl darbu, nav slikts organizators. Un, kad es pirmo reizi lūdzu viņu sev par vietnieku, viņš strādāja labi, par šo periodu nebija pārmetumu. Pēc tam viņu ievēlēja par [partijas] pilsētas komitejas sekretāru. Jau tur sākās dažas lietas, kuras vajadzēja analizēt. Bet tādu asumu nebija. Kad Krūmiņš, kurš bija mans vietnieks, aizgāja uz CK, es lūdzu par manu vietnieku nozīmēt Berklavu. Viņš atgriezās un strādāja ļoti labi. Ja viņa darbā būtu bijuši tikai trūkumi, tad viņu varētu divās dienās atmaskot un novākt.
Bet pēc tam sākās šīs kļūdas, viena, otra, trešā. Ja būtu tikai viena kļūda, tas vēl nebūtu nekas, bet, kad pēc vienas, otras kļūdas seko trešā, tam jau ir cita kvalitāte. Ar ko izskaidrot to, kāpēc tā notika?
Hruščovs: Tas noderēs jums jūsu mākslas darbos.
Lācis: Laikam gan. 1953.gadā, kad Berija sāka pretstatīt [sanaidot] partiju ar tautu...
Hruščovs: Viņš gatavoja asinspirti.
Lācis: Paldies Dievam, ka pēc divām nedēļām jau bija cits plēnums,¹⁸ kas izbeidza to. Bet tas nedaudz sacēla putekļus arī latviešos, kas gandrīz nomierinājās.
Hruščovs: Ārēji nomierinājās.
Lācis: Jāsaka atklāti, ka Ungārijas notikumi¹⁹ sacēla daudz putekļu kā inteliģencē, tā arī jaunatnē, kas tūlīt neizprata, kas tie ir par notikumiem, uzskatīja, ka tā ir revolūcija, un tikai pēc tam tika skaidrībā. Te jāsaka, ka mūsu nacionālisti pacēla galvas pat līdz tam, ka draudēja: ja pie mums būs tāds stāvoklis, pakārsim, nošausim. Nācās dažus nolikt pie vietas. Un te dažiem mūsu biedriem parādījās rūpes sakarā ar Ungārijas notikumiem, lai pie mums nekad tādu asumu nevarētu būt, ka jārēķinās ar visiem faktoriem.
Ko vēl var teikt par Berklavu? Viņš viens to nevarēja izdarīt. Bet viņš ar savu gribu, savu enerģiju prata ietekmēt, uzstādīja jautājumus, viņš vienmēr bija apbruņots ar oficiālām izziņām, tāpēc viņam dažreiz izdevās piemānīt.
Par dažiem biedra Muhitdinova minētajiem pārmetumiem. Es negribu attaisnoties, bet skaidrības labad teikšu, kāpēc bija likums 1963.gadā par bezmaksas izglītību.²⁰
Mēs gatavojām šo jautājumu sesijai, un tajā laikā vajadzēja notikt arī Krievijas Federācijas sesijai,²¹ kam vajadzēja notikt pirms mūsu sesijas. Bija projekts, un šajā projektā bija ierakstīts par mācību grāmatu izdalīšanu bez maksas. Mēs uzskatījām, ka, ja Krievijas Federācija, pati lielākā republika Padomju Savienībā, tā dara, tad mēs varam to kopēt. Krievijas Federācija savu sesiju atlika, un mēs pieļāvām misēkli.
Balss: Mums projektā tas nebija.
Lācis: Mums izglītība līdz šim laikam ir vienpadsmitgadīga, bet, tā kā mācību laiks tiek pagarināts par vienu gadu,²² tad mēs pamatojāmies uz to.
Hruščovs: Pārējās republikas ir tādā pašā stāvoklī.
Lācis: Jautājums skaidrs, bet tā iznāca. Attiecībā uz pierakstīšanos. Ministru Padome pieņēma lēmumu, un mēs izskatījām šo lēmumu. Šajā lēmumā nav nekā tāda, kas mūs pamudinātu uz izkropļojumiem. Šodien Ministru Padome Rīgā izskata šo jautājumu un pieņem jaunu lēmumu. Veco lēmumu vajag atcelt. Mēs nevaram ieviest nekādus ierobežojumus, bet jāņem vērā tas, ka uz mums ir ļoti liels spiediens. Pie mums brauc no dažādām vietām un ne vienmēr labvēlīgs kontingents. Brauc arī parazītiskais elements, kura mums jau tā pietiek. Kaut ko vajag mainīt, bet mēs jau notikumu gaitā kaut ko izlabojam.
Te biedrs Kalnbērziņš teica vairāk, nekā vajag. Es biedru Kalnbērziņu pazīstu 19 gadus. Tas ir visuzticamākais cilvēks. Viņš rīkojās partijas interesēs. Kļūdas mēdz būt. Buržuāziskie nacionālisti mani nokristīja par Kvislingu.²³ Bija vēstule no Kopenhāgenas, no Dānijas, no viena latvieša, kurš raksta: “Jūs zināt, kas notika ar Kvislingu, esiet tam gatavs arī jūs.” Bet es nebaidos. Es varu apsolīt vienu – tas, kas notika, neatkārtosies. CK iejaucās savlaicīgi. Pie mums šī lieta pagaidām nav izaugusi plašumā, slimība pagaidām nav izplatījusies.
Esmu gatavs pieņemt jebkuru sodu, kāds man tiks uzlikts. Es to uzskatīšu par pareizu un taisnīgu. Es attaisnošu uzticību un vairs nekādas kļūdas neatkārtošu.
Krūmiņš: Savā dzīvē es divdesmit gadus strādāju komjaunatnes darbā, tai skaitā arī kara gados. Protams, pašlaik man ir ļoti nepatīkami. Pat komjaunatnes darba 12 gadu laikā es nesaņēmu nekādus pārmetumus sakarā ar politiskās līnijas realizēšanu. Šeit atrodas daudzi biedri, kuri strādāja komjaunatnes darbā tajā laikā un ar kuriem esmu labi pazīstams, ar kuriem es biju dažādos apstākļos ārzemēs utt.
Attiecībā uz dažādu ļoti nepatīkamu parādību cēloņiem, par kuriem [te] tika ziņots. 1953.gadā – es negribu pārspīlēt 1953.gada nozīmi – bet tālākie notikumi radīja sarežģītu situāciju. 1953.gadā es strādāju CK. Šajā laikā biedrs Kalnbērziņš aizbrauca uz Maskavu, viņa nebija faktiski visas šīs dienas. Es šajā laikā strādāju, nepieļāvu nevienu nopietnu kļūdu šajās smagajās dienās. Nācās šajā laikā reaģēt ne tikai uz jaunatnes, bet arī dažu vecu partijas biedru ļoti nepareizām darbībām, kuri [piemēram] izmeta rakstāmmašīnas ar krievu šriftu, izsvieda portretus.²⁴
1954.gadā es patiešām biju plēnumā, par kuru runāja biedrs Kalnbērziņš. Vēl nebija nekādu, ne Ungārijas, ne Polijas,²⁵ notikumu, bet es patiešām, atgriežoties no šā plēnuma, zināmā mērā sabiezināju krāsas, kad informēju [par to], runāju par vietējo kadru izvirzīšanas nenovērtēšanu. Pie tam man jāsaka, ka ārpus CK sienām nekādās lielās un plašās sapulcēs vai cilvēku grupās es nekad šo jautājumu nepieminēju.
Kāpēc es toreiz runāju? Tāpēc, ka pēc manas toreizējās izpratnes šķita nepareizi, ka lielās apspriedēs, sapulcēs, kurās 90% dalībnieku runāja latviešu valodā, mēs, kā likums, strādājām krievu valodā. Tā tas bija lielās republikāniskās sēdēs. Es neesmu pret krievu valodu, gribu tikai teikt, ka tajā plēnumā, ko izraisīja Berklava rīcība, es ilgi domāju, iekams uzstāties šajā plēnumā.²⁶ Es runāju par krievu valodas lielo nozīmi, un, ja mēs no tās atteiksimies, mēs pazaudēsim visu to, ko esam ieguvuši šajos gados.
Hruščovs: Saprotiet mani pareizi! Es daudzus gadus strādāju Ukrainā. Mani Ukrainā mīl, es, krievu cilvēks, ukraiņu valodu saprotu, bet runāt ukraiņu valodā nevaru. Bet es vienmēr pieprasīju no tiem, kuri zina ukraiņu valodu, lai viņi uzstātos ukraiņu valodā, un nosodīju viņus, ja viņi to nedarīja. To es uzskatu pa pareizu, jo krievi saprot ukraiņu valodu. Pie jums ir citādi. Starpība starp krievu un latviešu valodām ir liela. Tāpēc es uzskatu, ka arī priekš jums latviešu valoda ir valsts valoda. Kad mītiņā fabrikā biedrs Kalnbērziņš uzstājās krievu valodā, es iekšēji viņu nosodīju, jo vajadzēja uzstāties latviešu valodā.²⁷
Krūmiņš: [dokumentā izlaidums].
Hruščovs: ... Vajadzētu uzstāties latviešu valodā. Arī mītiņā b. Lācis jautāja man, kādā valodā labāk uzstāties, [viņš] saka: man i viena, i otra runa ir sagatavota. Es viņam atbildēju: “Protams, labāk uzstāties latviešu valodā.”
Nu, bet, ja kritizējam organizatorisko pusi, tad jāsaka – nepareizi, ja referents uzstājas latviešu valodā, bet man blakus nosēdina krievu. Ja nosēdinātu latvieti, kas zina arī krievu valodu, viņš varētu man pārtulkot. Bet te iznāca, ka es Lācim aplaudēju avansā, kaut arī es vēl šodien nezinu, par ko viņš runāja, – aplaudēju, paļaujoties, ja reiz Lācis runā, tātad neko sliktu pret partiju neteiks. Tā ir organizatoriskā puse, bet tai ir liela nozīme. Acīmredzot zāli vajadzēja nokomplektēt ar austiņām, lai uzstāšanās laikā varētu organizēt vienlaicīgu tulkojumu. Protams, šī lietas puse ir izlabojama, bet pie jums nacionālistiskie elementi izmantoja šo momentu: nezini, sak, šāds un tāds, mūsu valodu, tā tev vajag, sēdi kā ēzelis.
Vai tā ir komunistiska pieeja? Jautājums nav, kurš zina vai nezina latviešu valodu. Jūs visi zināt, ka krievu valoda tagad ieguvusi starptautisku nozīmi. Es negribu aizvainot latviešus, bet pat amerikāņi, kas mācās valodas, pirmajā vietā liek krievu valodu. Un tas nav nejauši, jo tās nozīme pieaugs vēl vairāk, tā iegūs ne tikai nacionālo nozīmi, bet arī starptautisko, komunistisko. Tas ir jāsaprot. Ja tu esi pret krievu valodu, tu esi pret krieviem. Krievi veica Oktobra revolūciju, sekmīgi veica, kopā ar visiem ļaudīm, slaveno pēcrevolūcijas laiku un sasniedza tādas virsotnes, kādas būs grūti sasniegt citiem. Bet te apspļauda krievu kultūru, krievu valodu. Lai ir atļauts jautāt: ar ko tu ej? Par ko tu, un kas tu [esi]? Zīlīte jūru neaizdedzinās, bet krievi paši sevi var aizstāvēt. Pamēģiniet noslēgties savā Latvijā, jūsu inteliģence to tūlīt sajutīs. Kādas ir latviešu rakstnieku tirāžas? Ja jūsu darbus izdotu tikai Latvijas robežās un neiespiestu krievu valodā, bet tikai latviešu valodā, tad kas mums būtu?
Mikojans: Cik tautību [cilvēku] lasītu Lāci?
Hruščovs: Kad es uzstājos plēnumā,²⁸ es nepabeidzu vienu domu. Kad Staļins uzstājās dzelzceļa darbnīcās,²⁹ viņš runāja krievu valodā. Gruzīni sāka protestēt un pieprasīja, lai viņš runātu gruzīnu valodā. Jūs jau zināt, kāds ass prāts bija Staļinam, un viņš tiem teica: “Jūs ko, pret krievu valodu? Ja jūs būsit pret krievu valodu, kur jūs varēsit iet (domājot inteliģenci) ārpus Gruzijas. Bet šeit pie jums ir inteliģences pārprodukcija, jūs esat ierobežoti.”
Tā ir jūsu laime, ka jūs zināt krievu valodu un varat iet strādāt gan Ukrainā, gan Uzbekijā, gan Tatārijā. Tikai viena pati Padomju Savienības teritorija spēs uztvert milzīgu inteliģences daudzumu. Kāpēc inteliģence – krievi, ukraiņi, baltkrievi, latvieši – brauc uz Ameriku, nezinot angļu valodu? Viņi tomēr var tur pielietot savas spējas.
Lūk, jūs redzat komjaunieti, labu cilvēku. Tagad viņš nožēlo. Viņš nav slikts cilvēks un nav ienaidnieks. Es piekrītu biedram Kalnbērziņam, piekrītu biedram Lācim un viņa vietniekam. Viņš pret mani atņirdza zobus un teica: es biju pagrīdē, nāvei acīs skatījos. Jūs esat vainīgi, ka ļāvāt jaunatnei paklīst. Es neuzskatu viņu par ienaidnieku. Mums vajag dziedināt, nevis iznīcināt. Varbūt ar nātrēm, varbūt ar ko citu, latvieši paši atradīs mājas līdzekļus ārstēšanai, kādi mājas līdzekļi iedarbojas dziedinoši. Es esmu pret organizatoriskiem secinājumiem. Mēs viņus varam atgriezt un nostiprināt partijas pozīcijās. Nu, bet, ja cīnīties, tad mēs neapstāsimies arī kompartijas izformēšanas priekšā. Mēs atradīsim cilvēkus. Principu jautājumos mēs esam nepielūdzami, un nekādus darījumus mēs ne ar vienu neslēgsim. Neviens nedomā, ka to vajadzētu darīt, tas būtu muļķīgi – pārspīlēt mūsu ienaidnieku spēkus. Es domāju, ka paši latvieši tiks galā ar šo stāvokli un izlabos to.
Krūmiņš: Es uzskatu, ka jautājums par valodu un kadriem pacelts no trim pozīcijām. No vienas puses, cilvēki negribēja aizskart cilvēciskās jūtas, bet citi to pacēla no tīri ekonomiskām pozīcijām...
Hruščovs: Pareizi.
Krūmiņš: ...lai iegūtu lētu autoritāti. Un trešie – atklāti naidīgie elementi. Kas attiecas uz mani, tad man jāapliecina, ka es ne savā darbā ar kadriem, ne kādās uzstāšanās gadījumā nekad neapvainoju cilvēku cieņu, tautību. Kas attiecas uz Berklavu, man pārmeta sakarus ar viņu. Man jāsaka, ka Berklavs pacēlās no karjerista pozīcijām. Tai laikā, kad pie mums risinājās cīņa pret bandītismu, mēs ar viņu bijām dažādās situācijās. Bet pēc tam, kad laiki pie mums mainījās, viņš sāka strādāt partijas pilsētas komitejā un viņam likās, ka viņš ir tajā darbā, kādā viņam jābūt. Viņš pacēla šo jautājumu partijas kongresā, saņēma skaļus aplausus, un republikā runāja, ka viņš ir vienīgais cilvēks utt. Viņam tas iepatikās, un [viņa] tālākā darbība bija ar zināmu aprēķinu, lai to apstiprinātu, ka viņš ņem vērā jebkādas cilvēka vajadzības [vairāk] nekā jebkurš cits republikā.
Man jāsaka, ka to veicināja vairāki iemesli. Es toreiz vēl nebiju otrais sekretārs, bet republikā plaši runāja, ka Berklavs tūlīt, tūlīt būs partijas CK sekretārs. Par to man jautāja rajonos.
Es domāju, ka šo runu cēlonis ir biedrs Kalnbērziņš. Domāju, ka ir nevietā tik bieži atkārtot: es ilgi nestrādāšu, esmu vecs, jānāk jaunajiem. Es to dzirdēju daudzreiz. Faktiski jau sākās zināma amatu dalīšana, priekšlaicīga amatu dalīšana. Tajā laikā izrādījās, ka Berklavs ir vispiemērotākā figūra. Bija runas arī par to, ka Lācis aiziet no darba.
Par manu darbību. Attiecībā uz Berklavu es, tiesa, ne visai enerģiskā formā, pacēlu jautājumu Birojā. Man jāsaka, ka es biedru Kalnbērziņu ļoti cienu, viņš faktiski mani ievadīja darbā, bet divreiz, kad šis jautājums tika apspriests Birojā, viņš klusēja.
Es no savas puses varu apliecināt, ka, lai arī kur es strādātu, es godīgi pūlēšos, ņemot vērā principiālās kļūdas un savu raksturu. Es apsolu, ka noteikti labošos.

Nobeigums sekos

¹⁸ PSKP CK 1957.gada 2.–7.jūnija plēnums, kurā G.Maļenkovs referēja par L.Berijas noziedzīgo darbību.
¹⁹ Ungārijas revolūcija 1956.gadā.
²⁰ Latvijas PSR AP 5.sasaukuma 1.sesija 1959.gada 16.–17.martā pieņēma lēmumu “Par skolas un dzīves sakaru nostiprināšanu un par tautas izglītības sistēmas attīstību Latvijas PSR”. Lēmums paredzēja vispārējās obligātās septiņgadīgās izglītības vietā republikā ieviest obligāto astoņgadīgo izglītību un ar 1962./1963.gadu ieviest šo skolēnu apgādi ar bezmaksas mācību grāmatām. Šo lēmumu PSKP CK plēnumā 1959.gada 24.–29.jūnijā kritizēja Ņ.Hruščovs kā nesavlaicīgu.
²¹ KPFSR AP sesija notika 1959.gada 16.–19.aprīlī.
²² Tāpēc, ka Latvijas un Igaunijas PSR skolās vienlaikus mācīja krievu valodu, vienu svešvalodu, kā arī republikas vēsturi un ģeogrāfiju.
²³ Vīdkuns Kvislings (1887–1945), Norvēģijas valdības premjerministrs nacistu okupācijas laikā. Pēc Norvēģijas atbrīvošanas nošauts. Kvislinga vārds ir sinonīms nodevībai.
²⁴ Acīmredzot destaļinizācijas periodā.
²⁵ Ungārijas revolūcija un Polijas nemieri 1956.gadā.
²⁶ Latvijas KP CK 1959.gada 20.–21.jūnija un 7.–8.jūlija plēnums. (Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R., 1998, 199.–248.lpp.)
²⁷ Draudzības mītiņi 1959.gada 10.jūnijā VEF.
²⁸ PSKP CK 1958.gada 15.–19.decembra plēnums (“Pravda” 1958.gada 16.decembrī).
²⁹ J.Staļina uzstāšanās Tbilisi Aizkaukāza dzelzceļa darbnīcā 1900.gada 1.–15.augusta streika laikā.