Franču īpašā misija Rīgā

Francijas Nacionālās sapulces deputātu vizīte No 7. līdz 9. novembrim Latvijā uzturējās Francijas Nacionālās sapulces Ārlietu komisijas locekļi Renē Andrē un Žans Luī Bjanko. Viņi tikās ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, ārlietu ministru Arti Pabriku un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Aleksandru Kiršteinu, kā arī ar Tautas saskaņas partijas pārstāvjiem. Renē Andrē un Žans Luī Bjanko apmeklēja Ekonomikas ministriju un tikās ar vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.

“Jau pirms Latvijas apmeklējuma mēs zinājām, ka jūsu sabiedrībā valda dziļas demokrātijas tradīcijas,” atzīst Francijas parlamentārieši, atbildot uz Latvijas žurnālistu jautājumiem. No labās: Francijas Nacionālās asamblejas Ārlietu komisijas locekļi Renē Andrē un Žans-Luī Bjanko, aiz viņiem Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 9. novembrī, Francijas parlamenta deputāti tikās ar Latvijas vadošo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Sarunā, kas notika Francijas vēstniecībā, piedalījās arī Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē.

Vai Rīgā rodams ES un Krievijas nākotnes attiecību modelis

Jau tikšanās sākumā Francijas parlamenta deputāti uzsvēra savas misijas īpašo raksturu: mūsu valstī viņi ieradušies, lai sagatavotu Francijas Nacionālajai sapulcei ziņojumu par eventuālajām Eiropas Savienības (ES) turpmākajām attiecībām ar Krieviju. Deputāti jau bijuši Maskavā un Briselē, no Latvijas viņi šodien, 10. novembrī, dodas uz Somiju. “Mūsu darbs domāts ilgtermiņa perspektīvai,” pastāstīja Žans Luī Bjanko. “Latviju un Somiju mēs savai misijai izraudzījāmies, ievērojot jūsu zemju īpašās attiecības ar Krieviju un jūsu sāpīgo vēsturisko pieredzi.”
Franču parlamentārieši pauda gandarījumu par visām Rīgā notikušajām sarunām, kas viņiem devušas visai skaidru priekšstatu par Latvijas puses noskaņojumu.
Kolēģe no kāda krievu valodas laikraksta vēlējās zināt, kāds īsti ir Francijas parlamenta deputātu priekšstats, ja viņi tikušies ar visai atšķirīgu pozīciju paudējiem.
“Jau pirms Latvijas apmeklējuma mēs zinājām, ka jūsu sabiedrībā valda dziļas demokrātijas tradīcijas,” atbildēja Ž.L.Bjanko. “Rīgā mēs patiešām dzirdējām dažādus viedokļus, taču kopumā tie pauž piesardzīgi pragmatisku nostāju. Var just, ka pārciestās pārestības pie jums nav aizmirstas, taču redzams arī, ka lielākā daļa mūsu sarunu biedru jau pavērsušies ar seju pret nākotni. Protams, ir arī ļoti svarīgi, kā Krievija redz savas nākotnes attiecības ar Eiropas Savienību.”

Deputātu diskrētais optimisms

Žans Luī Bjanko pauda visumā optimistisku viedokli par šo nākotnes attiecību modeli: Krievija, pēc viņa domām, ir “ļoti reālistiska un pragmatiska valsts”, kuras vadītāji noteikti rēķināšoties ar Latvijas viedokli, jo Latvija tagad ir ES dalībvalsts un Krievijai jārēķinās, ka nu ir darīšana ar daudz lielāku spēku.
Deputāti arī paskaidroja, ka viņu sastādītais dokuments tiks plaši apspriests Francijas parlamenta Ārlietu komisijā 15. decembrī. Vēl gan neesot zināms, cik plaši apspriešanas gaita būs pieejama presei. Taču skaidrs, ka šī diskusija sasauksies ar drīzo Eiropas Savienības un Krievijas galotņu sanāksmi, eventuāli atstājot iespaidu arī uz to.
“Tas patiešām ir svarīgi, ka sarunai par ES un Krievijas attiecībām mēs izziņas faktu iegūšanai izvēlējāmies arī Latviju,” teica R.Andrē. “Attiecības ar jaunajām dalībvalstīm Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgas, jo šajā organizācijā nav starpības starp vecām un jaunām, starp lielām un mazām dalībvalstīm. Visas ir līdzvērtīgas, un Latvijai ES ir augsts novērtējums. Lūk, arī tāpēc mums ir tik svarīgi uzzināt jūsu viedokli, kā būtu veidojamas ES turpmākās attiecības ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju... Nebūtu labi, ja izveidotos krasa robežšķirtne starp ES un tās jaunajiem kaimiņiem. Krievija arī pati vēlas iespējami ciešas attiecības ar ES visos līmeņos.”
Franču deputāti uzsvēra, ka pārstāv divas ļoti atšķirīgas parlamenta frakcijas – Renē Andrē ir no pozīcijā esošās “Savienības par prezidenta vairākumu”, Žans Luī Bjanko – no pašlaik opozīcijā esošās Sociālistiskās partijas. “Tas nozīmē, ka stratēģiski svarīgajā jautājumā – par ES un Krievijas nākotnes attiecībām – tiks apvienoti divu atšķirīgu politisko spēku vērojumi, sniedzot patiešām objektīvus secinājumus,” teica R.Andrē un piebilda: “Būtībā mums ar savu pētījumu jāliek pamats ļoti būtiska lēmuma pieņemšanai: kādus principus likt Krievijas un ES partnerības attiecību pamatā.”

Vai ilgi vēl “laikam vajag dot laiku”? Parlamentāriešu atbildes “Latvijas Vēstnesim”

“LV” jautājums: – Vai jums nešķiet, ka ļoti svarīgs priekšnoteikums Krievijas jauno attiecību veidošanai ne vien ar Latviju, bet ar visu Eiropas Savienību būtu komunistiskā režīma noziegumu nosodījums pašā Krievijā? Līdzīgi kā Vācija jau drīz pēc Otrā pasaules kara nosodīja savas zemes fašistisko pagātni.

Ž.L.Bjanko: – Atklāti sakot, tas ir ļoti grūts jautājums. Mēs labi saprotam jūsu un arī Latvijas politiķu viedokli. Protams, Vācijas pieredze šajā ziņā ir spilgts paraugs. Taču šajā gadījumā jāraugās uz Krievijas pieredzi. Katrai valstij vēstures gaitā ir savas problēmas un atšķirīgs skatījums uz savu vēsturi. Piemēram, mēs, franči, joprojām neesam pilnībā definējuši Višī režīma un Alžīrijas kara sekas. Jā, Vācija pēc Otrā pasaules kara spēra ļoti straujus un krasus soļus demokrātijas virzienā. Man vēl spilgtā atmiņā it Vācijas kanclera Villija Branta rīcība Polijas vizītes laikā Varšavā trīsdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara (Vācijas kanclers Villijs Brants nometās ceļos nacisma upuru piemiņas vietā, lūdzot piedošanu par savu tautasbrāļu pastrādātajiem noziegumiem nacistiskā režīma laikā – J. Ū.).
R.Andrē: – Par laimi, mums, frančiem, jums nav jādod padoms, mēs taču esam tikai novērotāji. Taču gribu teikt, ka vēsturē pastāv arī fikcijas, kam tautas mēdz ļoti pieķerties. Jo vēstures kopīga interpretācija ir spēks, kas satur kopā tautu.
Ž.L.Bjanko: – Tā līdz pat 1998. gadam franči nebija gatavi atzīt ebreju vajāšanas faktus mūsu zemē Otrā pasaules kara laikā – bija jāpaiet vairāk nekā piecdesmit gadiem, lai nonāktu līdz šai atziņai. Bijušais Francijas prezidents Miterāns (es biju viņa kancelejas ģenerālsekretārs) mēdza teikt: “Vajag laikam dot laiku.”
R.Andrē: – Mēs apzināmies, ka vēstures uztvere un izvērtējums Latvijā un Krievijā nebūt nav vienāds. Mēs arī saprotam, ka vajadzētu būt ļoti dumjam, lai nesaprastu, ka Krievijas okupācija Latvijai nesa šausmīgus pārdzīvojumus. Būtu patiešām muļķīgi to nesaprast. Taču nevajadzētu arī aizmirst, ka krievu apziņā tas nav iesēdies tik dziļi un ka krieviem šie fakti neliekas tik nozīmīgi. Tā ir pretruna, ko jūs, cerams, ar laiku pārvarēsit. Protams, mums jau ir viegli teikt, ka jums jāpārvar pagātnes slogs – mēs jau paši neesam pārdzīvojuši to, ko jūsu tauta. Un tomēr, es domāju, tieši tāpēc, ka pagātnē bijuši tik smagi brīži, ir jāpieliek pūles, lai veidotu gaišu nākotni.

“LV”: – Taču tieši šīs gaišās nākotnes vārdā ir ļoti būtiski pārvarēt arī dubulto morāli, kas joprojām vērojama attieksmē pret fašistiskajiem un komunistiskajiem noziegumiem. Runa nav tikai par Latvijas un Krievijas attiecībām. Kad mūsu bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete starptautiskā grāmatu gadatirgū Vācijā vilka paralēles starp komunistiskajiem un fašistiskajiem noziegumiem, viņa sastapās ar neizpratni un pat nosodījumu. Šķiet, Rietumu pasaule vēl pārāk maz zina par komunistiskā režīma noziegumiem pret cilvēci. Piemēram, to, ka trīsdesmitajos gados Padomju Savienībā pastāvēja “Latviešu saraksts”, pēc kura ikviens latvietis tika pakļauts represijām. Gluži tāpat kā hitleriskajā Vācijā vārds “ebrejs” nozīmēja nāvi koncentrācijas nometnē, Padomju Savienībā vārds “latvietis” bija “ceļazīme” uz Gulaga arhipelāgu.

R.Andrē: – Pirms kāda laika Francijā divi filozofi diskusijā secināja, ka fašistiskā un komunistiskā režīma izpausmēs tomēr pastāvot atšķirības. Taču arī mana ģimene tika iznīcināta Mauthauzenas koncentrācijas nometnē. Tādēļ gribu teikt: neatkarīgi no tā, kur šie divi režīmi iznīcināja savus upurus, – Mauthauzenā vai Gulaga arhipelāgā, – komunisma un fašisma daba tomēr ir viena un tā pati.

Pragmatisks nākotnes akcents ar lielās kaimiņvalsts piesaukšanu

Tā Francijas parlamentāriešu un Latvijas žurnālistu tikšanās dominanti iezīmēja joprojām nepārkāptā “pagātnes ēna”. Un diez vai ēnai iespējams tā vienkārši “pārkāpt”, ja otra puse joprojām nav paudusi savu oficiālo viedokli.
Tomēr franču parlamentāriešu un Latvijas žurnālistu tikšanās izskaņa bija pragmatiska un nākotnē vērsta. Kaut arī šeit neiztika bez mūsu lielā kaimiņa piesaukšanas. Atbildot uz kādas kolēģes jautājumu, kā Francijas parlamentārieši vērtē Andra Piebalga nominēšanu Eiropas komisāra amatam, Žans Luī Bjanko teica: “Enerģētika Eiropas Savienībā ir ļoti nozīmīga joma, un Latvija, iegūstot to sava komisāra kompetencē, ir ļoti labā situācijā. Protams, Eiropas komisāram jādistancējas no savas zemes interesēm. Taču svarīgi, ka Andrim Piebalgam ir ļoti liela politiskā pieredze gan Rīgā, gan arī Briselē. Enerģētikas joma ir ļoti svarīga visai Eiropas nākotnes attīstībai, un es domāju, ka šīs jomas atrašanās Latvijas pārstāvja rokās būs nozīmīga arī Latvijas un Krievijas attiecību nostiprināšanai, jo lielu daļu energoresursu ES valstis saņem no Krievijas.”

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv