Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 28.10.2004.

26. Mācītāju kapi

Kokgriezēja Imanta Strazdiņa veidotā Daugavas zīme Mācītāju kapu piemiņai Foto: Vaida Villeruša

Netālu no Lindes–Birzgales baznīcas bija arī Mācītājmuiža, kuras vēsture gandrīz tikpat sena. Izsenis starp baznīcu un Mācītājmuižu – mazs kapu kalniņš – Mācītāju kapi. Kad dievnams ap 1960.gadu bija nojaukts, tie nevarēja palikt neizpostīti, jo būtu kā apliecinājums, ka baznīca te kādreiz ir bijusi.
Tālab krustus laika gaitā nosita, pieminekļus nogāza, bet uz kapiem biezi saaugušo krūmu aizsegā sāka izgāzt atkritumus. Drīz vien nekas neliecināja, ka te bijusi kapsēta. Mainījās arī iedzīvotāji, un jaunajiem bieži nebija ne miņas par pagātni.
Taču Kultūras fonda cilvēkiem pie katras sastapšanās to urdīgi uzrādīja pagasta vecākais iedzīvotājs – toreiz jau 104 gadus vecais Jānis Irbe, kas tādu grēka darbu nebija spējis ne piedot, ne attaisnot.
Un tā Kultūras fonds 1991.gadā te rīkoja vasaras nometni, kurā jaunieši sakopa šo kapu kalniņu un uzkalniņa vidū lika baltu krustu ar visu zināmo draudzes mācītāju vārdiem (ne visi glabāti šajos kapos). Tos atrast nebūt nebija viegli. Nācās izšķirstīt grāmatu un periodikas kalnus un meklēt Latvijas Valsts vēstures arhīva krātuvē.
Saraksts ir garš:
1. Joahīms Pretorijs (1597–1615); 2. Kristaps Helmers (1632–1684); 3. Georgs Vašeta (1685–1688); 4. Fridrihs Kazimirs Hartmans (1720–1722); 5. Heinrihs Kantels (1731–?); 6. Mihaels Teofils Jordāns (1733–1738); 7. Vilhelms Hartmans (1738–1741); 8. Heinrihs Kristofs Bandaus (1742–1743); 9. Gothards Fridrihs Stenders (1744–1753); 10. Reinholds Heinrihs Flūgards (1753–1757); 11. Johanns Eberhards Panks (1757–1768); 12. Heinrihs Ditrihs Kerkovijs II (1768–1801); 13. Lībegots Oto Konrads Šulcs (1801–1841); 14. Kristians Gotfrīds Bušs (1875–1906); 15. Jūlijs Vilhelms Bušs (1875–1906); 16. Jūlijs Teodors Bušs (1907–1914); 17. Vilhelms Bušs (1914–1944).
Dažādi ir šo mācītāju likteņstāsti. Tos apkopotus nekur neatradīsim. Atkal bija jāmeklē grāmatās. J.Pretorijs slavēts kā pagānisma likvidētājs šajā mežainajā apvidū. K.Helmers, atnācis uz šejieni no Rostokas, kalpo te ilgi un uzcītīgi, neatstājot savu amatu ne kara, ne mēra laikā. G.Vašeta ir ungāru tirgotājs, kas te no kanceles apgaismo tumšos zemniekus. M.T.Jordāns karo ar katoļiem – aizstāv savas tiesības, pat sakaujoties uz ceļa ar katoļu draudzes ganu. G.F.Stenders savu vietu ierakstījis latviešu literatūras un valodniecības vēsturē (šajos Mācītāju kapos viņš atstājis guļam savu mazo agri mirušo dēliņu), savu dusas vietu atradis Sunākstē, kur arī apglabāts, un pie viņa kapa ir plāksne ar uzrakstu “Latvis”. Mācītāju dzimšanas vietas visdažādākās – Pomerānija, Ungārija, Prūsija, Lietuva, pa retam mūsu pašu zeme – Apriķi, Sesava, Bauska. Kalpošanas laiks bieži īss – nav viegli izturēt šajā nomaļajā draudzē, kur dzīvi senie ticējumi un paražas un ne vienmēr ir pienācīgā cieņa pret svēto tēvu. Tā K.Šulcs pārdzīvojis ne tikai atkārtotu, tīšu Mācītājmuižas dedzināšanu, bet arī pieckārtīgu apzagšanu, kad “pat ledus pagrabu pagallam iztukšojuši!”. Un ko gan var gribēt no draudzes, kur gandrīz katrā otrā mājā ir kāds burvis, kas savas “melnās grāmatas” slēpj kā lielu dārgumu.
To, cik dzīvīgs ir bijis pagānisms, apliecina baznīcas nojaukšana pēc 400 gadu pastāvēšanas.
Un nav zināms, vai akmens gailis baznīcas piemiņas zīmē kādreiz saplivinās spārnus un uzlaidīsies jaunas baznīcas tornī, lai saulē izskatītos kā zelta.

Vaida Villeruša