Par mums un mūsu arhitektūru

Dr.arh. Jānis Lejnieks, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks, Arhitektūras muzeja direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kā jūs no profesionālā viedokļa izjūtat mūsdienu Rīgu?

— Jābūt ļoti lielai drosmei izteikt kādas prognozes un apgalvojumus. Jo pilsētas vēsturē bijis ļoti daudz projektu un ieceru. Var pat sacīt, ka ģeometriskā progresijā tie pieaug. Sociālisma laikā šķita, ka daudz tiek zīmēts plauktam, jo kubikmetriem tika izstrādāti projekti, kas, nepietiekama finansējuma dēļ vai mainoties politiskajai situācijai, netika realizēti. Un arī tagad investētāji, lai saņemtu ar izdevīgiem noteikumiem nomas līgumus vai pirkumus, pasūta arhitektiem ļoti daudz dažādu skiču un projektu priekšlikumu savu ieceru realizēšanai. Lai vismaz iekustinātu savu ieceri un kādā no bankām saņemtu finansiālu atbalstu vai vismaz solījumu. Domāju, ka tāpēc mani kolēģi aizvien vairāk zīmē visādus debesskrāpjus, piemēram, Āgenskalna un Matīsa tirgus rajonā. Par šādiem projektiem ir dzirdēts daudz. Diemžēl... Un es jūtu, ka man nebūs viegli vākt materiālus nākamajai grāmatai.

Projekti bieži vien iegulst ierēdņu rakstāmgaldu atvilktnēs vai arhitektu birojos, kur kādu laiciņu "uzkavējas" un pēc tam, zaudējuši savu aktualitāti, tiek, kā mēdz teikt, izdzēsti no failiem. Tā daudzi savdabīgi, reizēm pat kuriozi, bet reizēm — nopietni un tālejoši projekti paliek mums nezināmi. Runājot par reāli notiekošo, jāuzteic tas, ka beidzot ir panākta vienošanās starp Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Rīgas domi, proti, tiks izstrādāts Rīgas centra saglabāšanas un attīstības projekts. Jo pat strīds, kurš vārds — saglabāšana vai attīstība — būtu liekams vispirms, norāda uz šo divu spēku cīņu. Un tā nenotiek vienīgi pie mums, Rīgā. Visā pasaulē, no vienas puses, ir investori, kas saredz iespēju nopelnīt ar tādām funkcijām, ar tādu ēku būvniecību, kuras tūlīt, maksimāli ātri ienes kādu naudu. Piemēram, autostāvvietas, tirdzniecības centri. No otras puses, ir pilsēta, tās "audums", struktūra, kurai ir 800 gadi (citas ir jaunākas), un attiecīgie speciālisti, arhitektūras pieminekļu sargātāji. Viena sabiedrības daļa vēlas saglabāt pilnīgi visu bez izmaiņām, kā tas ir patlaban. Otrai raksturīga nekautrīga vēlēšanās situāciju mainīt. Šī cīņa ir mūžīga. Pašlaik man ir grūti pateikt, kāds būs projekta nosaukums — "Rīgas centra saglabāšanas un attīstības projekts" vai varbūt citādi. Nosaukums neizšķir būtību.

Būtība ir tāda, ka vienmēr jāatrod kāds kompromiss. Jo arhitektūra, it īpaši plānošana, ir kompromisu māksla. Nav patīkami, ka šajās dienās atkal ir saasinājies kompromisu meklēšanas jautājums. Jo Ministru kabinets pēc Rīgas pilsētas ierosinājuma tuvākajās dienās ārkārtas sēdē jeb steidzamības kārtā paredzējis pārskatīt noteikumus, kā tiek rīkoti projektu konkursi. Jo atbilstoši 1995.gadā pieņemtajam lēmumam plānošanas un arhitektūras konkursu noteikumi ir jāsaskaņo ar Latvijas Arhitektu savienību.

Taču daudzi investētāju diktētie risinājumi gluži vienkārši negūst profesionālu atbalstu, jo sastop Arhitektu savienības pretestību, piemēram, jautājums par Okupācijas muzeja nojaukšanu, šaubas par Rātsnama kopijas būvēšanu... Tāpēc pilsēta ierosinājusi konkursa noteikumu attiecīgajā punktā ieviest labojumu, proti, būtu tikai jāinformē Arhitektu savienība par notikumiem, par konkursiem. Jo pašlaik liela daļa profesionāļu neuzzina par konkursiem un tādējādi paliek ārpus spēles. To nezina arī plašāka sabiedrība. Turpmāk šī informācija būs pieejama, taču sabiedrība netiks iesaistīta projekta sākumfāzē. Konkursa noteikumi paredz arī būvprogrammu, kas parāda, ko īsti "būvkungs" — pasūtītājs jeb klients — ir iecerējis būvēt. Programmā vairāk vai mazāk šīs funkcijas ir definētas, tāpat to risināšanas telpiskais apjoms. Bet, ja nav skaidrības vai arī tā tiek vairāk vai mazāk apzināti noklusēta, nav jābrīnās, ka sabiedrība netiek informēta. Kā akūtu piemēru var minēt Rātslaukuma apkārtnes attīstību. Paradoksāla ir pazemes izbūve, kurai patlaban pat nav iespējams piekļūt. Par to iztērēti nodokļu maksātāju līdzekļi, bet neviens nevar pateikt, kas tur īsti būs un kam tur jābūt.

Arhitektu savienība ir izteikusi savas šaubas par pašreizējo Rātsnama projektu. Tā būs iestāde, kuru apmeklēs ļoti daudz rīdzinieku, lai kārtotu gluži ikdienišķas lietas. Protams, šiem cilvēkiem būs nepieciešams kaut kur novietot savas automašīnas, tāpēc pazemi vajadzēja jau laikus projektēt tā, lai varētu tur iebraukt un novietot automašīnu. Šai teritorijai ir nepieciešams kāds lielāks plānojums. Diemžēl tas, kas pašreiz tur tiek būvēts, vairāk atgādina bijušo padomju laiku praksi, ko dēvēja par celšanu pa gabaliņam. Uzcēlām Melngalvju namu — ļoti skaists. Ejam tālāk un skatāmies, ka varam vēl kaut ko uzbūvēt. Nu, būvēsim šeit! Mūsdienās, sākot projektēt, vispirms vajag noteikt tās robežas, kuras jaunceļamās ēkas ietekmēs. Tādējādi uzreiz var domāt par autostāvvietām, apzaļumojumiem, publiskām telpām, sabiedrisko telpu proporcijām pret slēgtajām telpām.

Šajā sakarā man nav saprotamas diskusijas — celt vai necelt Kamarina namu. Kāds iebilst, ka tas aizsegšot Rātsnamu. Bet, ja ir mērķis atjaunot Rātslaukumu kā tādu, nav nekādu šaubu, ka nams ir jāatjauno, respektīvi — tā vietā jāuzbūvē kāda ēka. Jo Kamarina nams savulaik veidoja vienu no četrām laukuma fasādēm. Ja šajā vietā neceļam ēku, Rātslaukums savā fiziskajā izmērā pieaugtu par vienu trešdaļu, un tā proporcijas ne tuvu neatbilstu sākotnējām. Rīgas Rātsnamu kāds bagāts tirgotājs ar savu namu par vienu trešdaļu ir apēnojis, tad jāatzīst, ka tā ir Rīgas īpatnība. Mēs taču neveidojam te, teiksim, Pēterburgas klasicisma ansambļus. Nekonsekvences un mētāšanās, jo ik pirmdienu ir jaunas idejas, nekur neder. Tas satrauc Arhitektu savienību, satrauc Rīgu. Jau tolaik, kad biju Arhitektu savienības priekšsēdētājs, tika ierosināts starptautisks konkurss par visu Rātsnama apkārtni. Starptautiskajā žūrijā bija ar mieru piedalīties prominenti latviešu izcelsmes ārzemju arhitekti. Viņi bez atlīdzības bija ar mieru izskatīt projektus, bet...

Gan toreiz, gan arī tagad pilsēta nevēlas Rīgas sirdij tādu publicitāti un starptautisku skanējumu. Tika pieņemti voluntāri lēmumi, kaut vai lēmums par Okupācijas muzeja nojaukšanu, par Strēlnieku laukuma likvidāciju, par iespējamās, vārdā nenosauktas apbūves izveidi Strēlnieku laukuma vietā. Tas ir diezgan absurdi. Jo, kā jau sacīju, konkursa būtība ir definēti mērķi. Mēs šajā posmā vēl nevaram precīzi pateikt telpas nosaukumus un kubatūru, kādu varētu būvēt atlikušajās brīvajās vietās. Taču katrā ziņā ir nepieciešams Rātslaukuma apkārtējā kvartāla zonējums, pasakot, kādas tam būs funkcijas — vai tur būs biroji, hoteļi vai restorāni, varbūt kinoteātris. Varbūt — tas viss, varbūt ir vajadzīgs šāds sabiedrisks bloks. Savulaik pilsēta ieteica celt lielu hoteli Okupācijas muzeja vietā, visu laukumu aizbūvējot ar tā dēvēto ķēdes hoteli, ar internacionāla kapitāla ieplūšanu. Rīdziniekus tas maz iepriecinātu. Neticu, ka rīdziniekus varētu priecēt viena liela, absolūti slēgta elitāra ēka, kurā var paēst dārgas pusdienas, bet kur pašiem rīdziniekiem nav ko darīt. Ir skaidrs, ka Vecrīgas centrs, Rātsnama apkārtne prasa neliela izmēra ēkas ar publisku saturu. Acīmredzot Rātsnams ir izņēmums. Bet, lai šo lielo sabiedrisko ēku tur novietotu, ir jāaptver plašāka apkārtne, jādomā par autostāvvietu un piekļūšanu tai.

Rīgā atkal ir saasinājies jautājums par pieminekļiem, proti, kur tiem jāatrodas. Es vienmēr esmu par. Neesmu bijis pret Melngalvju nama kā tāda atjaunošanu, arī par Rolanda atgriešanos savā vietā. Vienmēr esmu to redzējis ar Strēlnieku pieminekļa saglabāšanu savā vietā. Jo katram ir jāpaliek savā vietā, kuru tas ir ieņēmis. Ja reiz strēlnieki vēsturē ir savu vietu izcīnījuši, tad es neņemtos tagad spriest viņiem tiesu un teikt, ka šis piemineklis jāpārvieto, teiksim, uz Pļavniekiem vai uz kādu mazu skvēriņu, lai laukumā dominētu vienīgi vāciskās Rīgas simbols — Rolands. Tas būtu absolūti nepareizi. Vēsturiskai paritātei kā līdzsvars mums ir jāsaglabā abas skulptūras.

Būtu prātīgi to pašu Rātsnamu nesasteigt. Jo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā joprojām ir skatāma Rātsnama alternatīvo ideju izstāde. Tur vairāki arhitekti, arī Gunārs Birkerts, piedāvā veidot modernu Rātsnamu. Tas nozīmē, ka ir atšķirība starp Melngalvju namu, kas ir vēsturiska reminiscence un vairāk nostalģija par leģendārajiem melngalvjiem, un romantikas varbūt tur ir pat vairāk nekā racionālā saprāta. Tā ir svēta telpa, informācijas centrs tūristiem. Bet, ja tādā pašā fiziskā struktūrā, t.i., ar biezajiem mūriem, šaurajiem logiem un masīvajām kāpnēm (ja ir prasība atjaunot Rātsnamu), būtu jāfunkcionē modernai ēkai, kuras uzdevums ir kalpot rīdzinieku sociālajai dzīvei, nedomāju, ka šis būtu optimālais risinājums. Jo dzīve jau nav mūžīgie svētki, dejas zālē uz parketa grīdas, ar gaismām lustrās. Domāju, ka rīdziniekus apmierinās arī mūsdienīga Rātsnama ēka, kur pakalpojumus viņi saņems pietiekami kvalitatīvi. Ierēdņu kabineti, konferenču zāles un citas telpas ir būvprogramma, kam jābūt konkursā, un arhitektiem jādod iespēja to realizēt. Drīz tiks nojaukts apgrūtinājums — Rīgas Tehniskās universitātes laboratoriju korpuss — un paliks tukšs būvlaukums. Gan arhitektus, gan plašāku sabiedrību neapmierina izstrādātās skices, tāpēc, ja kaut ko darīt, es apturētu procesu.

Izbūvētajā pazemē varētu tikt izvietotas garāžas, taču līdz pat šim brīdim nevienam, šķiet, nav priekšstata, kā tajās iekļūt. Gandrīz vai pēckara situācija — gruveši un neskaidrība. Manuprāt, nepieciešama analīze. Un divpakāpju konkurss. Vispirms par visu šo teritoriju no Daugavmalas līdz Kungu ielai un pat nedaudz tālāk, par visu brīvo teritoriju — kurā vietā un cik daudz būvēt, kādā veidā šīs būves apkalpot ar transportu. Konkursa otrā kārta varētu būt par paša Rātsnama izbūvi. Lielumi mums tagad jau ir zināmi — ir Melngalvju nams un tam piegulošās ēkas, par Kamarina namu ir saņemta būvatļauja, un to strauji būvē. Jāpieņem lēmums pārvērst ēku Kaļķu ielā 1 par viesnīcu. Par dažām lietām kā izejas noteikumiem ir jāvienojas, un tad tiks sastādīta būvprogramma, kura jāsaskaņo Arhitektu savienībā.

Saskaņošana ar Arhitektu savienību neapšaubāmi ir pozitīvs faktors. Ja pilsēta iedomāsies rīkot projektu konkursus bez saskaņošanas ar Arhitektu savienību, tad pēdējā sev var rezervēt boikota tiesības. Proti, ja izsludinās nekvalitatīvu konkursu, labākie arhitekti tajā nepiedalīsies, uzskatīs zem sava goda profesionālās organizācijas ignorēšanu. Bet, nepiedaloties labākajiem arhitektiem, zūd kvalitātes iespējas. Ceru, ka Arhitektu savienību pilsēta neignorēs, ka mēs atradīsim kopīgu valodu un rīkosim konkursu par Rātslaukuma apbūvi, kurā ar savām idejām piedalīsies labākie arhitekti.

Protams, ir jāatceļ lēmums par Okupācijas muzeja nojaukšanu. Par to ir iestājusies arī plaša sabiedrības daļa. Kā gan Rīgas domnieki drīkst izlemt valsts Okupācijas muzeja likteni! Nav taču runas par vienas pilsētas, bet gan visas valsts okupāciju. Latvieši visā pasaulē daudz palīdzējuši, lai šī ekspozīcija tiktu izveidota. Muzejs tagad ir mūsu valsts protokola sastāvdaļa. Ja mēs Okupācijas muzeja ēku nojauksim un ekspozīciju izvietosim, teiksim, Pārdaugavā, kādā skolā, visa pasaule mūs nesapratīs. Jo katra ēka ar savu izskatu, savu formu kaut ko liecina. Protams, šī, vienkāršoti sakot, melnā kaste, ir kā zobs mutē. Bet šis melnums fascinē ar to, ka ir atšķirīgs no apkārtnes. Varbūt vajadzētu projektēt muzejam klāt vēl kādas jaunas ēkas, lai iegūtu lokālu harmoniju. Tāds mērķis varētu būt. Bet tas ir sasniedzams, arī būvējot kaut ko klāt šai ēkai, nevis to nojaucot. Tas ir nonsenss — iedomāties, ka, piemēram, kādā skolā varētu atrasties muzeja ekspozīcija. Ceru, ka veselais saprāts ņems virsroku un mēs panāksim muzeja reabilitāciju. Katrā ziņā tas ir konkursa un būvprogrammas jautājums.

Kad ir skaidrs, ko būvēt, tad arhitektiem ir jādod uzdevums. Jā, tagad visi gatavojas Rīgas astoņsimt gadu jubilejai. Bet nekur nav teikts, ka mums šī jubileja ir jāfokusē vienā punktā. Jubilejai pilnīgi pietiek ar Melngalvju namu — tā ir jauka rota. Rolands ir atgriezies, un ar Kamarina namu iezīmēsies Rātslaukuma kontūra no vienas puses, arī Strēlnieki stāv. Rīgas astoņsimtgades jubilejas dēļ neredzu nekādu vajadzību steidzami būvēt Rātsnamu. Fiziski nemaz nav iespējams gada laikā kvalitatīvi uzbūvēt Rātsnamu. Varbūt to varētu izdarīt Japānā, bet ne jau pie mums, Latvijā. Un vienreiz ir jāizbeidz katru pirmdienu izstrādāt jaunu projektu. Vienreiz ir jāizstrādā kāds projekts ilgākam laikam, un tad tas ir jāakceptē politiskajai varai.

— Kādu jūs redzat rītdienas Rīgu?

— Lielas problēmas būs ar tā dēvētajiem guļamrajoniem. Tā ir problēma arī citviet Eiropā. Ķengaraga, Purvciema un Imantas liktenim vajadzētu nodarbināt pilsētas vadības prātus. Jā, vidējais slānis labprāt dzīvo rindu ēkās, piemēram, "Ķīpsalas ligzdā", un tas ir arī pasaules standarts, pēc kura jātiecas. Būvindustrija savulaik daudzstāvu paneļu ēkas samontēja, un arī tā ir sava veida pilsētas bagātība. Taču plānotājiem un, iespējams, arī sociologiem ir jāpastrādā, jāizspriež un jābūt arī drosmīgiem — jāpasaka, cik ilgi šīs mājas būs dzīvotspējīgas, cik izturīgas ir to šuves.

Āgenskalna priedes, piemēram, ir labi situēts rajons, taču tās bija pašas pirmās paneļu mājas Rīgā. Platības tur ir mazas, nav arī īpaša kvalitāte. Ēkas ir nolietojušās, paneļu ēkas nav mūra nami, kuriem ir ilgs un noturīgs mūžs. Tās stāv simtiem gadu. Paneļi ir paneļi, un jāprognozē, kad šī ēka vairs nebūs lietojama. Ko tādā gadījumā darīs ar iedzīvotājiem? Protams, daudzi savus dzīvokļus ir privatizējuši, bet tas nedod nekādas iespējas tos piemēroti izmantot. Būs sociālie dzīvokļi, jā, bezdarbniekiem vai cilvēkiem ar maziem ienākumiem. Diemžēl mūsu valstī par MĀJOKLI kopumā neviens nerūpējas. Teorētiski par šo jautājumu vajadzētu it kā gādāt Vides un reģionālās attīstības ministrijai, taču tas tur nav "noenkurots". Citur pasaulē, piemēram, Dānijā, ir būvniecības ministrijas un mājokļu ministrijas.

Pie mums par MĀJOKLI, it īpaši mazāk apmaksātajai sabiedrības daļai, neviens nerūpējas. Stāvoklis kļūs draudīgs, kad daļa iedzīvotāju šīs mājas gluži vienkārši pametīs. Logi būs aiznagloti ar saplākšņiem, un situācija kļūs krimināla, kā tas mēdz būt ar neapdzīvotām mājām, kurās tūlīt ievācas bezpajumtnieki. Mani šie rajoni katrā ziņā satrauc. Ja šajās mājās neviens vairs negribēs dzīvot, vai mēs neiegūsim Hārlemai līdzīgus kvartālus Rīgā? Nerunājot nemaz par Maskavas priekšpilsētu, arī centrā ir visai sliktas vietas, it īpaši koka mājās — ne tikai arhitektoniski, bet arī sociāli, jo tur bieži mitinās deklasēti elementi, cilvēki bez noteiktas nodarbošanās, narkomāni. Jā, Ņujorkā ir lieli kontrasti. Bet ne Kopenhāgenā, ne Helsinkos nevar atrast tādus kontrastus, kādi veidojas pie mums. Pierīgā pēkšņi kādā vietā ceļš ir slēgts, jo tur ir privāts kvartāls. Jā, arī Amerikā ir privāti kvartāli, privātas ielas, bet tie visā struktūrā ir tā integrēti, ka publiku nekaitina. Bet pie mūsu haotiskās plānošanas... Vakar te bija mežs, bet šodien jau ir žogs apkārt, un cilvēks, kurš visu laiku pieradis pa šo ceļu iet, netiek vairs tur ne ar kājām, ne ar mašīnu, jo tur jau ir sargpostenis. Pati sliktākā, manuprāt, ir haotiskā būvniecība, haotiskā attīstība.

Es izteicu daudz negatīvu prognožu. Bet vienmēr ir labais un sliktais scenārijs. Un mēs pašlaik vairāk diskutējam par slikto scenāriju. Turklāt par vājām vietām ir jārunā vairāk. Valstī joprojām buksē teritoriālā reforma, nav skaidrs, kādas būs administratīvās vienības, kas par ko atbildēs. Rīgai tradicionāli apkārt ir bijusi teritorija, kurā pilsēta varējusi saimniekot. Četrdesmitajā gadā tas beidzās. Es saprotu, ka Rīgas domes priekšsēdētājam droši vien ir ļoti grūti ar bijušajiem rajoniem, kas tagad ir pārveidoti par priekšpilsētām. Pilsēta ir sadalīta daļās. Tas ir diezgan absurdi — pārej, piemēram, pāri Valdemāra ielai un atrodies jau citā rajonā. Tas neļauj optimāli risināt daudzas saimnieciskās lietas pilsētā. Tas ir viens no mantojumiem pilsētas vēsturē, kuru varētu koriģēt.

— Par ko būs jūsu nākamā grāmata?

— Mēs ar kolēģi Vitu Bangu veidojam grāmatu "Rīgas laiks attēlos", ko izdos izdevniecība "Zvaigzne ABC" gada nogalē. Viena un tā pati vieta gan pārsteidzoši mainās, gan nemainās. Kaut vai Matīsa un Brīvības ielas stūris. Kādreiz tur atradās Brežņevs ar piecām zvaigznēm, kuras viņam nemitīgi piekrāsoja klāt. Tagad tur ir "Audi", "Volkswagen" vai kādas zobu pastas reklāma, lai gan būtībā tur vajadzēja slieties ēkai, kā tas bija līdz 1944. gadam, kad tā nodega. Tagad politisko reklāmu nomainījusi komerciālā reklāma. Kad iznāks grāmata, domāju, tas būs pierādījums apgalvojumam, ka pat pilsētas svētki vairs nav tik daudz politisku notikumu ietekmēti, tie ir saistīti arī ar gadalaikiem. Cilvēki dzīvo it kā pēc kaut kāda Saules kalendāra.

— Vai jums ir kāds arhitekta lielais sapnis?

— Droši vien ir. Taču par sapņiem tomēr ir labāk neizteikties.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente