Tautsaimniecības vienotās stratēģijas vēl nav

Dr.habil.oec., LZA goda loceklis Pēteris Guļāns

Ministru kabinets 17.augustā akceptēja Ekonomikas ministrijas izstrādāto Tautsaimniecības vienoto stratēģiju. Iepazīstoties ar tās saturu, diemžēl nerodas pārliecība, ka tapis dokuments, kurā būtu skaidri definēti tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa mērķi, noskaidroti iekšējie un ārējie apstākļi un to iespējamās izmaiņas, ieskicēti galvenie darbības virzieni. Šķiet, ka darīšana ir ar kārtējo šāda dokumenta uzmetumu.

Tā kā šis nav pirmais un, jādomā, arī ne pēdējais mēģinājums, lietderīgi atzīmēt būtiskākās nepilnības, kas novēršamas turpmākajās izstrādnēs.

Pēteris Guļāns Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Stratēģijas pamatjautājums

Dokumentam, kas pretendē uz stratēģijas nosaukumu, skaidri jādefinē tautsaimniecības attīstības pamatproblēmas un jāieskicē to risināšanas ceļi. Izejas punkts ir tautsaimniecības attīstības galvenā mērķa formulēšana un tā sasniegšanas ceļu iezīmēšana. Pašreiz dokumentā vērojams jēdzienu sajaukums. Teksta pirmajā teikumā deklarēts: “(..) stratēģijā izvirzītais mērķis paredz, ka Latvijai nākamo 20–30 gadu laikā jāsasniedz Eiropas Savienības valstu vidējais iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju.” Tātad – attīstīt ražošanu, nesaistot to ar iedzīvotāju labklājības kāpumu.
Formāla atkāpe no šīs pieejas ir otrās nodaļas pirmajā teikumā, kur pareizi teikts: “(..) galvenais ilgtermiņa mērķis ir attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšana pārskatāmajā nākotnē.”
Tālāk diemžēl dzīves līmeņa rādītājs bez jebkādiem skaidrojumiem tiek reducēts uz iekšzemes kopprodukta (IKP) apjomu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Iedzīvotāju kopuma labklājības līmeni raksturo nevis IKP, bet NNI (neto nacionālā ienākuma) rādītājs. Tas, ka pašreiz šie rādītāji Latvijā būtiski neatšķiras, nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Par atšķirību iespējām liecina citu valstu pieredze. Piemēram, Īrijā, kuras panākumi pirmajā acumirklī šķiet apbrīnas vērti, NNI ir par 24% mazāks nekā IKP (!).

Nepilnību sakne

Šādas pieejas cēlonis acīmredzot ir tas, ka tiek ignorētas tautsaimniecības attīstības īpatnības mūsdienās un it īpaši pārredzamajā nākotnē, un proti – ekonomikas globalizācijas radītie nosacījumi. Jautājums tiek pasniegts tā, it kā Latvijas tautsaimniecība būtu savrupa, kaut kas līdzīgs tai, kāda bija pirms Otrā pasaules kara. Pārmaiņu būtību autori saredz galvenokārt apstāklī, ka Latvija ir kļuvusi par ES dalībvalsti.
Globalizācijas procesu ietekme ir daudz plašāka. Veidojas visas pasaules tautsaimniecība. Masveida patēriņa produkcijas ražošana koncentrējas lielos, augsti mehanizētos uzņēmumos, realizējot to visā pasaulē. Uzņēmumu novietojuma un to īpašnieku valstiskās piederības nesakritība kļūst par ikdienišķu parādību. Tas, ka uzņēmumu īpašnieki ir nerezidenti, radikāli maina valsts institūciju spēju ietekmēt to attīstību, tai skaitā inovāciju procesa intensitāti, ražošanas intelektualizāciju, peļņas izmantošanas virzienus un citus to darbības jautājumus. Tos risina nevis valsts institūcijas, bet gan objekta saimnieki, kuri lielākoties ir ārvalstnieki.
Stratēģijas uzdevums ir iezīmēt politikas pamatlīnijas, lai sabalansētu investoru (peļņas gūšanas) un Latvijas (NNI palielināšanas) intereses. Šīs problēmas ignorēšana izslēdz iespēju izveidot efektīvu Latvijas tautsaimniecības modeli.

Pievienotā vērtība un labklājība

Vienotajā stratēģijā uzsvērts uzdevums veicināt augstas pievienotās vērtības (PV) ražojumu izlaidi. Principiālu iebildumu pret to, protams, nevar būt. Vadoties no ekonomikas attīstības galvenā mērķa (iedzīvotāju labklājība), mums ir svarīga nevis visa PV, bet tikai tā daļa, kas ietilpst valsts NNI.
No četrām PV veidojošo elementu grupām NNI noteikti iekļaujas darba izmaksas (nodarbināto atalgojums un ar to saistītie nodokļi) un tā sauktie pārējie nodokļi (bez produktu nodokļiem un uzņēmuma ienākuma nodokļa). Kapitāla patēriņš (amortizācija) NNI neietilpst. Uzņēmuma tīrais ienākums NNI pilnīgi ietilpst tikai gadījumā, ja tā īpašnieki ir rezidenti. Pretējā gadījumā NNI iekļaujas tikai tā daļa, kas ienāk budžetā kā uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN) un uz ārzemēm izvedamo dividenžu nodoklis. Ar pārējo rīkojas īpašnieks, un Latvijas NNI tas papildinās tikai tādā apjomā, kādā tam būs izdevīgāk to izlietot ražošanas attīstībai Latvijā nekā izvest uz ārvalstīm.
No šā shematiskā izklāsta izriet, ka svarīgs ir nevis viss PV apjoms, bet tikai tās daļas lielums, kas veido valsts NNI. PV struktūras nozīmīgumu uzskatāmi parāda daudz diskutētās celulozes rūpnīcas projekta analīze. No rūpnīcā ražotās produkcijas pievienotās vērtības darba izmaksas un pārējie nodokļi veidos tikai dažus procentus. Pārējais būs kapitāla izmaksas (>20%) un tīrais ienākums (>70%). Apstākļos, kad neizbēgama ir ārvalstu kapitāla dominante, Latvija ir ieinteresēta ražot nevis vienkārši produkciju ar augstu PV, bet tādu, kurā šo augsto PV veido darba izmaksas un budžetā maksātie nodokļi. Tas iespējams vien tad, ja produkciju galvenokārt radīs augsti kvalificēti, tātad labi atalgoti darbinieki.
Lai tautsaimniecības struktūrā palielinātu šādu nozaru daļu, jāveicina investīciju piesaiste nevis kapitālietilpīgiem, bet darbietilpīgiem objektiem, turklāt prioritāri tādiem, kas nodarbina augsti kvalificētus darbiniekus. Joprojām dominē vecā kvantitatīvā pieeja: jo vairāk investīciju, jo labāk. Dokumentā pilnīgi ignorēta viena no mazas valsts ekonomiskās stratēģijas pamatproblēmām – tās teritorijā radītā IKP un NNI atšķirību samazināšana līdz minimumam.

Uzņēmuma ienākuma nodoklis

No ārējo investīciju fetišizācijas izriet arī uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes radikāla samazināšana, tā stratēģijā vērtēta pozitīvi. Konkrēti aprēķini, kas pierādītu pieņemtā samazinājuma lietderību, netiek minēti. Vienīgais arguments – norāde uz Īriju, kur likme ir vēl mazāka. Neatbildēts paliek jautājums: kā tas ietekmē valsts ekonomikas attīstības galvenā mērķa sasniegšanas (NNI) rādītāju? Nepieciešams argumentēti pierādīt (nevis vienkārši apgalvot), ka budžeta ieņēmumu samazinājums palielinās investīcijas jaunu darba vietu radīšanai, veicinās nodarbinātības kāpumu un strādājošo maksāto nodokļu adekvātu pieau-gumu. Tas, ka uzņēmēji šādu soli dedzīgi apsveic, nav arguments, jo visoptimālākā UIN likme tiem ir 0%. Runas par to, ka šā nodokļa loma budžeta ieņēmumos ir neliela, nepārliecina, jo runa ir nevis par dažiem, bet vairākiem desmitiem miljonu latu, tātad par summām, kuras, novirzītas sociālo nozaru finansēšanas palielināšanai, jūtami mazinātu tur vērojamo hronisko spriedzi.
Teiktais nav jāsaprot kā iebildums pret nodokļu likmju izmaiņām. Problēmas būtība ir tāda, ka tām jābūt orientētām uz ekonomikas attīstības galveno mērķi. Vispārēja UIN likmes samazināšana negarantē virzību uz to, pat pieņemot, ka ar UIN neizņemto peļņas daļu uzņēmēji pilnīgi izlietos ražošanas attīstībai Latvijā. To viņi var sasniegt dažādi: palielinot darba vietu skaitu vai arī – gluži otrādi – to samazinot, investējot iegūto ietaupījumu ražošanas procesu mehanizācijā un automatizācijā. Stratēģijai UIN likmes regulēšanā jābūt selektīvai. Piešķirt šā nodokļa daļēju vai pilnīgu atlaidi ir lietderīgi tikai tad, ja budžets ar citiem nodokļiem konkrētā objekta attīstības rezultātā iegūst ievērojami vairāk nekā zaudē ar piešķirtā samazinājuma summu.

Par ilgtspējīgu izaugsmi

Dokumenta ievadā apgalvots: “Stratēģija definē valsts politiku stabilas, sabalansētas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, vienotā sistēmā sasaistot ilgtermiņa ekonomiskos mērķus un prioritātes (10–30 gadiem) ar vidēja (5–10 gadiem) un īstermiņa (1–3 gadiem) mērķiem un pasākumiem.”
Šo sasaisti autori cenšas parādīt tabulā (2.1): “Mērķu un to sasniegšanas izvērtējuma rādītāji”. Pārsteidz aptverto rādītāju gūzma (64 rādītāji) – no IKP līdz sadzīves atkritumu savākšanai. Uzmanīgu dara tas, ka nav norādīts galvenais iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītājs NNI apjoms vai vismaz tā attiecību pret IKP izmaiņa. Iespējams, autori vadās no pieņēmuma, ka NNI būtiski neatšķirsies no IKP, kas tautsaimniecībā ar izteiktu ārējā kapitāla dominanti nav iespējams, īpaši situācijā, kad Latvijas rezidentu kapitāla eksports vispār netiek paredzēts.
Kapitāla vienvirziena plūsma neizbēgami veidos IKP un NNI atšķirību pieaugumu. Pašreiz to mazina Latvijas rezidentu ārzemēs nopelnītās naudas pārvedumi. Vai šāda situācija saglabājama arī nākotnē? Savādi, ka problēma ar Latvijas iedzīvotāju aktīvākās un talantīgākās daļas masveida darbu ārzemēs dokumentā nav minēta. Neatrisinot to, sagaidāma pakāpeniska darbaspēka intelektuālā līmeņa pazemināšanās. Līdz ar to vienotajā stratēģijā deklarētajam uzdevumam “veidot uz zināšanām balstītu jauno ekonomiku” nav reāla seguma.

Kā sasniegt ES vidējo līmeni?

Var piekrist prognozētajam ES vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju sasniegšanas laika posmam, ja Latvijā šā rādītāja pieauguma vidējais temps būs 8% gadā. Problēma ir: kā nodrošināt šos 8%? Ne tekstā, ne tabulā ticamas atbildes nav. Norādot, ka Latvijā darba ražīgums ir tikai 40,7% no ES–15 vidējā līmeņa, prognozēts, ka pārskatāmajā periodā šo atpalicību pilnīgi likvidēsim. Te jāņem vērā divi apstākļi.
Pirmais. Darba ražīgums tiek mērīts ar IKP apjomu uz vienu strādājošo. Ar ārējā kapitāla palīdzību izveidojot lielus augsti mehanizētus uzņēmumus, var iegūt lielu PV un attiecīgi IKP apjomu uz vienu nodarbināto. Tā kā šādos objektos radītās PV lauvas tiesu veido kapitāla izmaksas un tīrais ienākums, Latvijas NNI veidošanai aizietu tikai tā neliela daļa. Tādēļ, lai sasniegtu ES vidējo dzīves līmeņa rādītāju, IKP uz iedzīvotāju un arī uz nodarbināto būtu ievērojami jāpārsniedz ES vidējais rādītājs.
Otrais. Tabulā minētie vairāki citi rādītāji, ja tie tiks sasniegti, veidos Latvijā tautsaimniecību, attīstītākās ES valstis, kas nespēs ne tikai prognozētajā, bet arī ilgākā periodā panākt attīstītākās ES valstis pat pēc IKP uz vienu nodarbināto. Paskaidrosim to sīkāk.
Darba ražīguma līmenis lielā mērā ir atkarīgs no ražošanas procesu mehanizācijas un automatizācijas, kā arī darba vietu specializācijas līmeņa. Mūsdienu tehnoloģiju un ražošanas organizāciju ir ekonomiski izdevīgi likt lietā, ja ir pietiekams ražošanas apjoms. Aplūkotajā dokumentā ražošanas koncentrācijas, resp., uzņēmumu lieluma, jautājums nav analizēts. Gluži otrādi – uzsvars likts uz sīku uzņēmumu veidošanu: uzņēmumu skaitam uz 1000 iedzīvotājiem no pašreizējiem 18 jāpieaug līdz 50 perioda beigās. Pieņemot, ka darba spējas vecuma grupas īpatnējais svars būs līdzīgs 2003. gada rādītājam un no tiem nodarbināti 70%, varam aprēķināt, ka tautsaimniecībā strādājošo skaits uz 1000 iedzīvotājiem būs ~ 437 (2002.gadā – 424). Tā kā no tautsaimniecībā nodarbinātajiem ~ 16% strādā valsts pārvaldē un izglītībā, tad nozarēs, kurās vairāk vai mazāk iespējama uzņēmējdarbība, varētu strādāt aptuveni 367 cilvēki no 1000 iedzīvotājiem. Izdalot to ar 50 uzņēmumiem, iegūstam vidējo tajos strādājošo skaitu – 7. Nav saprotams, kā šādi sīkražotāji nodrošinās augstu darba ražīgumu un iekaros savu nišu ES tirgū (tai skaitā Latvijā kā ES tirgus daļā).
Attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) autori aprobežojas ar jau veikto pasākumu pārstāstu un to skaita fantastisku palielinājumu. MVU jādarbojas tajās sfērās, kurās tie var konkurēt ar lielajiem. Ir skaidrs, ka tās galvenokārt ir jomas, kas saistītas ar kādas noteiktas teritorijas iedzīvotāju apkalpošanu, lai gan arī te notiek sīko uzņēmumu pakāpenisks izspiešanas process (tirdzniecībā, sadzīves tehnikas remontā). Valsts atbalsts MVU jāsniedz ne tādēļ, lai mākslīgi uzturētu konkurētnespējīgu sīkražotāju slāni, un ne jau tādēļ, ka tie ir mazi, bet tādēļ, lai palīdzētu tiem kļūt lieliem un konkurētspējīgiem. Vēsturē ir daudz piemēru, kas rāda, ka pašreizējie industriālie giganti sākotnēji bijuši nelielas darbnīcas vai laboratorijas. Ekonomiskās politikas uzdevums ir izdalīt šādus perspektīvus uzņēmumus un sniegt tiem atbalstu sākotnējā attīstības stadijā. Nozīmīga loma te ir tehnoloģiskajiem centriem, kuri izslīdējuši no vienotās stratēģijas autoru redzesloka.

Stratēģiju nevar radīt ierēdņi

No iepriekš minētajiem piemēriem izriet, ka dokuments, kurā formulēti tautsaimniecības attīstības mērķi un būtiskākie pasākumi to sasniegšanai, vēl nav radīts. Šis konstatējums attiecas kā uz šo, tā arī uz iepriekšējiem sacerējumiem. Neveiksmju cēlonis, manuprāt, ir tas, ka šos dokumentus gatavoja ierēdņi kā savu tiešo pienākumu blakusproduktu. Pēc šādas metodes nekas cits kā dažādu fragmentu sakopojums, turklāt vāji saistīts ar attīstības galveno mērķi, pat tajā izpratnē, kā tas formulēts analizētajā variantā, nevarēja rasties.
Stratēģijas izstrāde ir nopietns pētniecisks darbs un nav realizējams kā ierēdņu, lai cik talantīgi tie arī būtu, ikdienas darba blakusprodukts.