Ar tālo dienu gaismu dvēselēs

Ar dievkalpojumu Sv. Pētera baznīcā sākās Lāčplēša diena Latvijā.
Lai gan patiesībā tā sākās jau agrāk. Un tieši tāpat kā citas rudens dienas. Ar drēgnu miglu, zemiem, pelēkiem padebešiem un to blāvo gaismu, kas ne tikai izdzēš ēnas, bet arī padara nespodras pat viskošākās krāsas.
“Šajā miglainajā 11.novembra rītā mēs esam pulcējušies Brāļu kapos, lai svinētu varoņu piemiņas dienu,” teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā uzrunā (skat. A24.lpp.) vainaga nolikšanas ceremonijā Brāļu kapos.
Un turpināja:
“Šodien mēs noliecam galvu šo brīvības cīnītāju, šo varoņu priekšā, bet mēs šajā dienā atceramies un pieminam arī visus citus, kas jebkurā laikā, jebkurā gadsimtā, zem jebkura karoga ir cīnījušies un bijuši gatavi uz “ežiņas galvu likt”, lai sargātu savu tēvu zemi, kas ir bijuši gatavi pildīt savu pienākumu un cīnīties brīvības un savas pārliecības vārdā. Mēs godinām karavīru, karavīra drosmi, karavīra gatavību cīnīties un ziedot visu, un mēs atceramies tos, kuru upuriem pateicoties mēs varam šeit stāvēt uz brīvas Latvijas zemes, paši zem sava brīvas valsts karoga.”

Dienas vidū laukumā pie Brīvības pieminekļa notika Rīgas garnizona parāde, bet nedaudz vēlāk svinīgā godasardzes maiņa pie Rīgas pils.
Apmēram tajā pašā laikā Rātsnamā tika atklāta Brīvības cīņām veltīta izstāde, kuras stendos bija redzami materiāli, eksponāti un pētījumi par Brīvības cīņu vēsturi. To skatītājiem piedāvāja vēsturiskās mākslas filmas “Rīgas sargi” veidotāji. Rātslaukumā varēja tikties arī ar filmas personāžiem un aplūkot pagājušā gadsimta sākuma kara tehniku.
Savukārt vakarā Daugavmalā tika aizdegtas svecītes. Kā piemiņa tiem, kuru jau sen vairs nav šaisaulē. Kā atgādinājums, ka cilvēki par viņiem nav aizmirsuši. Kā apliecinājums, ka mēs, tie, kas esam šodien un dzīvojam tālāk, spējam novērtēt to, kas mums pieder. Varbūt ne tik daudz vairs pagātnes sūrumā, cik šodienas krāšņumā.
Jo varoņdarbiem un varonībai jēga ir vienīgi tad, ja tie dara skaistāku rītdienu un laimīgākas nākamās paaudzes.
Tāpat kā piemiņai jēga ir vienīgi tad, ja svecīšu trīsuļojošās liesmas savu gaismu ieraksta nevis rudens pievakares tumsā, bet gan mūsu dvēselēs.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”,

Arnis Blumbergs, “LV”