Kā uz to raudzītos juristi?

Gandrīz ar līdzjūtību jādomā par Andri Bergmani, kas ar šādu "joku" lūko smīdināt, atkal sviezdams savu dubli tīrā avotā, valodas avotā, ko dzidrai tecēšanai mums atracis nelaiķis: godavīrs dzīvē un dižvīrs zinātnē Endzelīns. Ar viņu Latvija var droši justies pasaulē liela veiktos gara darbos.

Vai smīdinātājs pretīgi rīkojas, nezinādams, ko dara, vai aiz īgnuma, ka daži bijuši tik diži? Šā vai tā, bet Bergmaņa kungs ir aptraipījis visiem lasāmu avīzi ar savu — neērti teikt — padirsekli (NRA 2000.4.I, Nr.2, 12.lpp.). Šis vārds viņaprāt "nav rupjība, bet J.Endzelīna izdomāts krēsla sinonīms!". Dīvaini sacīts. Un no kam viņš zina, ka "Endzelīna izdomāts"? Kā manāms, Bergmaņa kungs lāgā neizprot paša lietotu (sveš)vārdu nozīmi un struktūru. Tāpēc neloģisks ir jau pats pretstatījums: nav rupjība, bet sinonims. Bet pieklājīgam vārdam ("nerupjībai") sinonimi var taču būt rupji, parupji un rupjum rupji. (Salīdzināšanai: tērzēt, pļāpāt, vāvuļot, pļerzāt, ļurkstēt .)

Ja kāds lūko apjokot personības un parādības, taču pašam par tām ir maz jēgas, tad nerodas vis veselīgas, jautras asprātības, bet muļķīgas ņirgas. Tās iegāž ņirgdari pašu un nebūtu atspēkošanas vērtas, nedz pretraksta cienīgas. Taču ņirgas atkārtojas un diemžēl mulsina ļaudis, īpaši nepieaugušos. Tās vieš viņos cinismu: vedina apsmīkņāt neapjēgtas nacionālas vērtības un to radītājus. Prātīgākie tomēr gluži neapmulst un jautā, vai netiek Endzelīnam bezkaunīgi piekabināta sveša manta: gramatikas nemākuļu pašu perējums. — Tieši tā! Un perējums ir vanskars. Tas ir misēklis, kas izmuļķo muļķībniekus pašus, jo ir radies kas cits, nekā tie gribējuši.

Endzelīnam piedēvētais vārds neatbilst ne viņa principiem, ne mūsu valodas likumiem un leksikas avotiem.

Patiesības interesentiem vēl daži aprādījumi.

1) Endzelīna radītie vai akceptētie jaunvārdi ir uzrādīti vārdnīcās vai valodniecības sēžu protokolos. A.Bergmaņa izvirzītā vanskarīgā vārda tur nav.

2) ME vārdnīcā, protams, ir ietverta arī nerātno, ikdienā neskandināto dainu leksika, jo tā lingvistikai (bet ne saziņai) ir tikpat svarīga kā "godīgie" vārdi. Taču tā iespiesta petitā. Endzelīns paskaidro: "Ar sīkburtiem iespiestie vārdi ir tādi, kas man aiz viena vai otra iemesla ir likušies rakstu valodā nelietojami." (ME IV 852). Bet "nelietojamus" vārdus Endzelīns nedarināja. Viņam bija pat šāds princips: ja rakstu valodā kādam jēgumam ir labs nosaukums, tad tai pašā nozīmē cits, jauns nav darināms. (Kur tad nu vēl kāds vanskarīgs!)

3) Jauna vārda radītājam ir jāzina, kā un no kāda pamatvārda un ar kādiem forantiem (piedēkļiem, priedēkļiem) ir darināms, piem., darītāja, darbības vai tās rezultāta, rīka, vietas vai kā cita pareizs nosaukums.

Piemēram, ir dabiska, no latviešu valodas faktiem izrietoša norma (skat. Endzelīna Lvg 178.§), ka vārdi ar - kl - piedēklī darināmi no verbiem (nevis no lietvārdiem; nedaudzie izņēmumi ir vārdu mistrojumi). Pienācīgi ir darināts, piem., kavēklis no verba kavēt , audekls no aust , sēdeklis no sēdēt , miteklis no mist , rieklis ‘ķildnieks’ no riet . Vēl šāds piemērs: putna mītnei, kur tas dēj un perē olas, nosaukums ar - kl - ir atvasināts no šiem verbiem: dēklis ME I 462, perēklis jeb pereklis vai pērklis , bet ne no lietvārdiem putns vai ola . Atvasinājumi ar - kl - no šiem vai citiem lietvārdiem būtu nedabiski vai arī galīgi pārprotami. Piemēram, ja sadomātu no rijas vai mucas ar - kl - darinātus nosaukumus rijkurim vai kādam rijas rīkam, muciniekam vai mucu noliktavai, tad tiem būtu jākrīt neparedzētā sadursmē ar gluži citādas nozīmes tiesīgi darinātiem vārdiem: rijeklis (no rīt ) ‘rīkles augšgals’ (ME III 523), muceklis (no mukt ) ‘muklājs’ vai ‘dezertieris’ (II 658).

Lūk, tamlīdzīgi ir vārdveides likumos sapinušies un klupuši gribētā "krēsla sinonima" radītāji un lietotāji. Jo radies viņiem ir sinonims nevis krēslam , bet drīzāk mēslam tiešā nozīmē. Iecerēta ir bijusi "apakšpakaļas" mēbele pēc iespējas bezkaunīgākā (viņuprāt jocīgākā) nosaukumā. Iecere ir īstenojusies gluži šķībi. Vainīgs ir - kl -, jo rada novirzi uz citu, negribētu pamatvārdu, proti, uz verbu resp. uz defekācijas jeb izkārnīšanās darbību. Tad nu nevis "smagu ozolkoka krēslu", bet visdrīzāk gan nule minētās darbības rezultātu (fekāliju) vai līdzekli (caurejas veicināšanai) varētu apzīmēt Bergmaņa kunga publicētais jaunvārds, kas citēts šā raksta sākumā. Līdzīgs sens piemērs ir vēmeklis (no vemt ), ar ko nosauc izvemto vai vemdināšanas līdzekli (‘Brechmittel’ ME IV 559), kas palīdz pavemt.

Endzelīns ir vārdu darināšanas līdzekļus un likumus izpētījis pamatīgāk un ievērojis stingrāk nekā jebku®š cits. Viņš arvien raudzījās, lai jauni vārdi un termini būtu pareizi darināti un lai, piem., katrs piedēklis būtu lietots tam piederīgā vietā un nozīmē. Jo citādi, par ļaunu valodas attīstības spējai, piedēkļi un citi formanti tiek noplicināti: kļūst pārprotami un ar to mazvērtīgi (Di III/2, 20, 33).

Turpretī Bergmaņa kungam nav šķituši svarīgi nieka piedēkļi, bet galvenais: lai tik vārdam būtu tā nerātnā sakne ar d - un lai valodas aplamībās un prastībās iejaukts būtu Endzelīns.

Jo tā paša rupjā vārda variantu un tāda paša sava "joka" variantu (par džentlmeņu stieptiem krēsliem) Bergmaņa kungs publicēja jau priekš astoņiem gadiem un tāpat melsa, ka tas esot ".. jaunvārds, kuru ieviesa J.Endzelīns" (Diena, 1992.11.I, Nr.7, 10.lpp.).

Jau toreiz aizrakstīju protestu — īsu, domādama līdzīgi latīņiem: sapienti sat ‘gudram pietiek (ar mājienu)’. Bet nu redzu, ka šai gadījumā uzsve®ams pirmais vārds: gudram. Jo ar toreizējo mājienu nav pieticis.

Tiesa gan, tagad daudziem nelatviskā modē ir nākuši "nesmukie" vārdi. Par tādiem, latviešu mentālitāti apgaismojot, inteliģenti izsakās Valdemārs Ancītis divos "Senču kalendāros" (1998., 1999. gadam). Viņš piebilst, ka "nesmukos" vārdus dažs lieto pat ar zināmu lepnumu: sak, re, kādus vārdus es zinu!

Ja nu tādējādi lepns jūtas arī Bergmaņa kungs un ja tie d -vārdi viņam tik neatlaidīgi patīk, pat ja aplam darināti, lai taču viņš kādu no abiem sev izraugās, piemēram, par pseudonimu un lai dzīvo laimīgs! Bet lai viņš ar tiem, lūdzams, neuzplijas citiem un lai liek svētu mieru Endzelīnam!

Saīsinājumi: Di = Jānis Endzelīns, Darbu izlase I–IV (1971–1982); Lvg = J.Endzelīns, Latviešu valodas gramatika (1951); ME = K.Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīca I–IV (1923–1932); NRA = Neatkarīgā Rīta Avīze.

Rasma Grīsle — "Latvijas Vēstnesim"