Kad neitralitāte neglāba
Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks
5.
Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10., 03.11.2004.
Britu zemūdene Rīgas ostā. 30. gadi. No A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930–1940”, Rīga, 1998 |
Maskava tīko pēc Latvijas zelta
Aktīvi Latvijas Republikas zelta
un citu īpašumu nodošanu Padomju Savienībai prasīja tās vēstnieks
Anglijā Ivans Maiskis. Viņš vairākkārt sarunās ar britu ārlietu
ministru lordu Halifaksu lūdza nokārtot šo jautājumu. Lords
Halifakss paskaidroja, ka pastāv divas problēmas. Pirmā saistīta
ar to, ka PSRS Baltijā ir nacionalizējusi visus britu īpašumus.
Atbildot uz šādiem padomju soļiem, Anglijas valdība savukārt
arestējusi visus Baltijas valstu īpašumus Lielbritānijā,
skaidrojot to kā kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Otrā
problēma bija politiska. Proti, Anglija Padomju Savienības soļus
Baltijas valstīs uzskatīja par nelikumīgiem. Līdz ar to britu
valdība neatzina Baltijas padomju republiku valdības un to
tiesības uz jebkādiem īpašumiem.
I.Maiskis savukārt centās pierādīt, ka Baltijas padomju
republikas iestājušās PSRS brīvprātīgi, bez piespiedu
sovetizācijas. Līdz ar to, pēc I.Maiska domām, jaunajā situācijā
PSRS ir šo valstu īpašumu juridiskā mantiniece. I.Maiskis
pieprasīja, lai Baltijas valstu zelts, valūta britu bankās, kuģi
un citi īpašumi tiktu atdoti Padomju Savienībai. Bloķējot
Baltijas valstu īpašumus, Anglija aizskarot Padomju Savienības
suverenitāti un tās likumīgās tiesības. Britu ārlietu ministrs
lords Halifakss uz to atbildēja, ka viņš neatzīst I.Maiska
izvirzītās prasības. Lords Halifakss paziņoja, ka tā ir tikai
padomju sūtņa izklāstītā notikumu versija.
Citāda nostāja bija britu sūtnim Maskavā St.Kripsam. Viņš
aizstāvēja domu, ka Anglijas valdībai jāizrāda gatavība atzīt
PSRS soļus Baltijas valstīs par likumīgiem, ja Padomju Savienība
būtu gatava sadarboties ar Angliju pret Vāciju.
Nevils Čemberlens,
Lielbritānijas valdības vadītājs no 1937. līdz 1940.
gadam. |
Britu īpašumu liktenis pēc Latvijas okupācijas
Sākoties Anglijas un Padomju
Savienības diskusijām par Baltijas valstu īpašumu likteni,
Ārlietu ministrija savukārt pieprasīja no savām sūtniecībām Rīgā,
Tallinā un Kauņā sīku informāciju par britu īpašumiem Baltijā.
Piemēram, D.Makillops (MacKillop) no Rīgas rakstīja, ka
1940.gada sākumā britu ieguldījumi Latvijā bija 34,7 miljoni
latu. Anglijas Finanšu ministrija 1940.gada 19.augustā, apkopojot
iegūto informāciju, konstatēja, ka zaudēto britu īpašumu vērtība
Latvijā bija 1 708 000, Lietuvā – 600 000, bet Igaunijā – 1 460
000 sterliņu mārciņu.
Uz Anglijas Ārlietu ministriju tika sūtītas arī konkrētu britu
firmu pretenzijas par zaudētajiem īpašumiem Baltijas valstīs.
Piemēram, 1940.gada 12.augustā Londonā pienāca telegramma, kurā
bija informācija par britu zaudējumiem Rīgas kokapstrādes
uzņēmumā J.Potempa – 720 000 latu. Savas pretenzijas
pieteica arī britu banka Lazard Brothers – 759 000
sterliņu mārciņu, British Shell – 140 000 sterliņu
mārciņu.
1940.gada 14.augustā jautājums par britu īpašumu likteni Baltijas
valstīs tika apspriests arī Anglijas parlamentā. Ārlietu ministra
vietnieks R.Batlers (R.Butler) paskaidroja, ka valdība
šajā jautājumā ņems vērā dažādu firmu, banku un privātpersonu
pieprasījumus. R.Batlers arī uzsvēra, ka valdības uzmanība ir
pietiekama un tā strādā pie britu īpašumu atgūšanas. Jautājums
nav bez cerībām, jo apķīlāto un nacionalizēto īpašumu vērtība ir
aptuveni vienāda. Ārlietu ministrs lords Halifaks šajā jautājumā
aizstāvēja abpusējās kompensācijas principu, proti, abu pušu
zaudējumi ir puslīdz vienādi, tāpēc norakstāmi.
Anglijas valdība kara laikā bija rekvizējusi arī vairāk nekā 20
Baltijas valstu kuģus, kas atradās Lielbritānijas ostās. PSRS
izvirzīja pretenzijas arī uz šo īpašumu. Anglijas valdība ieņēma
nepiekāpīgu pozīciju. Rekvizēto kuģu kopējā tonnāža bija 37 641
tonna.
Beidzot skaidrība britu valdības politikā pret Baltijas valstīm
1940.gada vasaras beigās principā
izkristalizējās britu valdības politika attiecībā uz Baltijas
valstu aneksiju. Lords Halifakss ierosināja turēties pie šādas
stratēģijas: atzīt Baltijas valstu aneksiju de facto, bet
neatzīt to de iure, kā arī jautājumu par teritoriālo
pārmaiņu likumību Austrumeiropā un Baltijas valstīs atstāt
izlemšanai pēckara Miera konferencei. Šo britu pieeju 1940.gada
5.septembrī vēlreiz apstiprināja arī premjers V.Čērčils.
Uzstādamies parlamenta sēdē, viņš paziņoja, ka Lielbritānija
neatzīst par likumīgām kara laikā notikušās teritoriālās
pārmaiņas. Jauno robežu likumība Eiropā jāapstiprina
starptautiskas vienošanās ceļā.
Britu sūtniecības Baltijas valstīs beidza darboties 1940.gada
5.septembrī. Bet Anglijas valdība gada nogalē nāca pie atziņas,
ka Baltijas valstu jautājumā optimālākais ir pieņemt ASV formulu,
t.i., neatzīt vardarbīgas pārmaiņas Baltijā. Tomēr jāteic, ka
Anglijas pozīcija šajā jautājumā nekad nav bijusi tik stingra kā
Amerikas Savienotajām Valstīm. To varēja izskaidrot ar
Lielbritānijas sarežģīto situāciju. Tā apskatāmajā laikā ne vien
karoja ar Vāciju, bet arī centās nepieļaut PSRS un Vācijas
alianses izveidošanos.
Jaunas problēmas Baltijas valstu diplomātiem Londonā radās pēc
1941.gada 22.jūnija, kad Padomju Savienība nonāca karastāvoklī ar
Vāciju. Anglija un Padomju Savienība nu kļuva par oficiālām
sabiedrotajām. Padomju diplomāti to centās izmantot un atkal
aktivizēja jautājumu par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu,
jaunajām robežām, īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglijas
valdība bija spiesta ieņemt piekāpīgāku pozīciju. To zināmā mērā
veicināja arī ārlietu ministra A.Īdena samiernieciskā nostāja.
Viņš atklāti pauda uzskatus, ka PSRS kā stabilas britu
sabiedrotās piesaistīšana ir svarīgāka par Baltijas valstu
problēmu. Tas, kā atzīst britu vēsturnieks Deivids Kērbijs
(David Kirby) no Londonas universitātes, nebija labi no
morāles viedokļa. Bet karš paliek karš, un katrai valstij šādā
situācijā vispirms bija jādomā par savām drošības
interesēm.
D.Kērbijs, salīdzinādams ASV un Anglijas nostāju Baltijas
jautājumā, rakstīja, ka pirmā savā politikā vairāk vadījās no
morāles principiem, savukārt Lielbritānijai bija raksturīgi
politiskā aprēķina elementi. To apstiprina arī vairāki britu
Ārlietu ministrijas dokumenti, kuru analīze parāda, ka Ārlietu
ministrijā zināmu satraukumu izraisījusi ASV Valsts departamenta
nostāja Baltijas valstu jautājumā. Tajā tika uzsvērts, ka
Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis 1942.gada sākumā
iesniedzis lūgumu atļaut arī viņa valstij oficiāli pievienoties
Atlantijas hartai, kas vērsta pret Vāciju un tās sabiedrotajiem.
ASV Valsts departaments apsprieda šādu iespēju. Savukārt Anglijas
Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvis A.Vorners
(C.A.Warner), iepazinies ar šo dokumentu, uzrakstīja šādu
rezolūciju: “Es ļoti ceru, ka ASV neies tālāk par pašreizējo
atbalstu Baltijas valstīm. Valsts departamentam ir zināmas mūsu
sarunas ar Maskavu un jebkādi jauni soļi no ASV puses var ļoti
apgrūtināt mūsu pozīcijas.”
Eduards Halifakss, Lielbritānijas ārlietu ministrs 30. gadu beigās. No A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930–1940”, Rīga, 1998 |
Latvijas diplomātu statuss Londonā
1941.gada beigās britu Ārlietu
ministrija pieņēma lēmumu, kas vājināja Londonā pārstāvēto
Baltijas valstu diplomātu statusu. Bija noteikts, ka turpmāk tie
varēs uzturēt kontaktus tikai ar Ārlietu ministrijas Ziemeļu
departamentu, aizliedzot viņiem griezties kādās citās britu
oficiālajās iestādēs. Šāds lēmums nenoliedzami ierobežoja
Baltijas diplomātu aktivitātes iespējas.
Drīz vien sekoja arī citi līdzīga rakstura britu valdības soļi.
Baltijas sūtniecības Londonā saņēma oficiālas notas, kurās bija
uzsvērts, ka baltiešu diplomātiem turpmāk aizliegts izteikties
par politiskiem jautājumiem. Nedaudz vēlāk pienāca norādījums, ka
ar britu Ārlietu ministriju galvenokārt jākontaktējas tikai
vēstuļu formā.
Turpinājums sekos