Igaunijā tāpat kā Latvijā

Kaimiņzemēs ārstiem un pacientiem vienādas problēmas

Veselības aprūpes problēmas – nepietiekams ārstu atalgojums, rindas uz medicīniskajiem pakalpojumiem, zāļu dārdzība – ir vienādas Latvijā un Igaunijā, atšķiras vien finanšu apjoms sistēmā.

Kulvars Mandu Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šāds secinājums radās, tiekoties ar Igaunijas sociālo lietu viceministru Kulvaru Mandu. Viņš ir ieradies vizītē Latvijā, lai pārspriestu abām valstīm kopīgās problēmas, kuras risināt varētu arī kopīgi. Piemēram, visas trīs Baltijas valstis par lētāku naudu centralizēti varētu iepirkt medikamentus – jo lielāks tirgus, jo izdevīgākas cenas. Šā iemesla dēļ tiek domāts arī par vienota pakalpojumu tirgus radīšanu Baltijas valstīs. Veselības ministrs Rinalds Muciņš un igauņu kolēģis apmeklēja arī Valku, lai kopīgi pārrunātu Valkas un Valgas slimnīcu sadarbību. Jo nav noslēpums, ka vairāki Latvijas ārsti dodas strādāt uz Igauniju, kur var nopelnīt vairāk. Latvijā ārsts mēnesī saņem 290 latus, bet Igaunijā – 540. Kaimiņvalstī, tieši tāpat kā Latvijā, ārstu algas ir iestrādātas pakalpojuma cenā. Igaunijas sociālo lietu viceministrs uzsvēra, ka Igaunijā esot gandrīz pilnībā iznīdēti nelegālie maksājumi ārstiem. Tas izdevies tādēļ, ka pacienti zina, cik un par ko viņi maksā. Kā skaidro K. Mandu, pacients pats sedz 13% no medicīnas pakalpojumu cenas.
Vakardienas, 12. novembra, preses konferencē K. Mandu arī vairākkārt uzsvēra, cik nozīmīgi, ka Latvijā ir atsevišķa Veselības ministrija. Arī Igaunijā jau sāk runāt par tādas nepieciešamību, jo veselības aprūpe ir pārāk nozīmīga un sarežģīta, lai to integrētu kādā citā ministrijā.
Kā vienu no sāpīgākajām problēmām K. Mandu minēja ārstu trūkumu. Kaut gan igauņu ārstu algas ir gandrīz divreiz lielākas nekā Latvijā, daudzi ārsti dodas strādāt uz ārvalstīm. Igaunijā apmēram 5% – 7% ārstu ir izņēmuši sertifikātu, kas nepieciešams darbam ārvalstīs. Kā uzsvēra viceministrs, tādai mazai valstij kā Igaunija tas ir ievērojams skaitlis.
Igaunija, atšķirībā no Latvijas, jau ir ieviesusi ambulatorās un stacionārās aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programmu (struktūrplānu). Kaimiņvalsts politiķiem, atšķirībā no Latvijas, pietika politiskās gribas īstenot nepopulārās reformas. Jāatgādina, ka, tās uzsākot, 80% Igaunijas iedzīvotāju struktūrplāna ieviešanu neatbalstīja. Argumenti tie paši, kas Latvijā. K. Mandu gan atzina, ka reformas gaitā pieļāvuši arī kļūdas, no kurām Latvijai vajadzētu izvairīties. Pati būtiskākā – mazo lauku slimnīcu likvidācija nevis apvienošana vai reorganizācija. Igauniju konsultējušie zviedru kolēģi nebija ņēmuši vērā vairākas lokālas mazas valsts problēmas. Piemēram, transporta infrastruktūru. Jo, likvidējot kāda pagasta mazo slimnīcu, tā iedzīvotājiem jābūt iespējai pietiekami ātri nokļūt citā ārstniecības iestādē. Reformas gaitā tika slēgtas 30 – 40 mazās slimnīcas. Taču pēc pāris gadiem veselības aprūpes organizatori saprata, ka lielās daudzprofilu slimnīcas nespēj nodrošināt palīdzību visiem, kam tā nepieciešama. Tādēļ nācās atkal atvērt mazās slimnīcas un pārveidot par ilgstošās uzturēšanās stacionāriem. Tas, protams, izmaksāja daudz dārgāk nekā tad, ja tās sākotnēji nebūtu slēgtas, bet pārveidotas. Latvijas struktūrplāns neparedz mazo slimnīcu likvidāciju, tās tiks vai nu apvienotas, vai pārveidotas par veselības aprūpes centriem.
Šobrīd Igaunijā ir 19 slimnīcas, kas nodarbojas ar aktīvu ārstniecību, un 33 ilgstošās uzturēšanās ārstniecības iestādes. Latvijā pašlaik ir 126 slimnīcas. Plānots, ka 2010. gadā Latvijā būs 52 slimnīcas un 28 veselības centri.
Struktūrplāna ieviešana gan nav atbrīvojusi igauņu pacientus no rindām pēc medicīnas pakalpojumiem. Valsts ir noteikusi, ka ambulatorā aprūpē plānveida palīdzība jāsniedz 3 nedēļu laikā, bet stacionārā – 2 nedēļu laikā. Lielākas rindas ir tikai uz endoprotezēšanu un sirds slimību ārstēšanu.
Ja salīdzina, Latvija veselības aprūpei tērē 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr Igaunija tikai 5,1%. Taču pacientiem ir būtiski tas, ka no šīs summas kaimiņvalstī valsts maksā 4,6%, kamēr Latvijā tikai 3,9%. Te, tāpat kā ar struktūrplāna (ne)īstenošanu, vietā piesaukt tik nodeldēto politisko gribu.
Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, veselības aprūpē ieviesta sociālā apdrošināšana. Taču K. Mandu atzina, ka veselības aprūpes organizētāji jau lēnām sāk runāt par visu iedzīvotāju obligāto veselības apdrošināšanu. Par tādu kādreiz varēja runāt arī Latvijā, tā beidzās līdz ar Einara Repšes valdības lēmumu likvidēt speciālo veselības budžetu. R. Muciņš skaidro, ka Latvijai, atšķirībā no Igaunijas, būtu grūti pāriet uz sociālās apdrošināšanas medicīnu. Jo kaimiņvalstī no 33% sociālā nodokļa 20% aiziet pensijām, 13% – veselībai. Latvijā savukārt veselības nodokļa vietu aizņem bezdarbnieku, maternitātes un citi sociālās apdrošināšanas pabalsti, kas Igaunijā tiek maksāti no valsts budžeta. Taču abi ministri atzina, ka Eiropā aizvien vairāk pieaug tieši valsts loma veselības aprūpes finansēšanā, no kā nevarēs izvairīties arī Latvija.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv