Tilti, kas vieno un aicina

“Ceļa abas malas ir nebeidzamas. Divi krasti seko līdzi straumei un nekrustojas... Tomēr arī paralēlas līnijas bezgalībā satiekas, kur nu vēl krasti vai ceļa malas! Putns pārlaižas upei pāri, lidojumā savienodams tās krastus.” – Ar tādu domu mākslas vēstures doktors Ojārs Spārītis nodod lasītājiem savu grāmatu “Florence – Rīga. Kultūras paralēles”, ko laidis klajā apgāds “Jumava”. Labi pārzinādams Eiropas mākslas vēsturi, viņš ar erudīta pētnieka atvēzienu laikā un telpā velk paralēles un meklē krustpunktus kultūras laukos, šoreiz centrā liekot Rīgu un Florenci.

Šo no savas “līdzšinējās mākslas teorētiskās un kritiskās darbības atšķirīgo sacerējumu” autors velta “Rīgai un rīdziniekiem, viņu dumpīgajam, skeptiskajam, pārāk bieži racionālajam, bet arī brīvajam garam, kas meklē ceļu uz lielisko”. Un Florencei, kuru ar Rīgu vieno 2000. gadā noslēgtais sadraudzības līgums un vēl daudz senāki kultūras tilti, ko cēluši mākslinieki, rakstnieki, domātāji.
Jau kopš 1996. gada Latvijā darbojas Dantes Aligjēri biedrības filiāle, kuru kopš dibināšanas vada Ojārs Spārītis: “Toreizējais Itālijas vēstnieks Umberto Pestaloca uzskatīja par savu kultūras misiju izveidot šo filiāli, līdzīgi kā tas ir visā pasaulē. Dantes biedrība tika nodibināta Romā 19. gadsimta otrajā pusē. Tā ir sabiedriska organizācija, kas piedāvā itāļu valodas kursus un rūpējas par pedagogu kvalifikācijas celšanu, mācību līdzekļu un itāļu klasiskās literatūras izdošanu un kultūras mantojuma pētniecību. 20. gadsimtā klāt nāca vēl viena funkcija – kultūras tūrisma veicināšana. Mani kā toreizējo kultūras ministru uzaicināja kļūt par Latvijas filiāles vadītāju. Biedrībā iesaistījušies ap simt interesentu. No skolēna līdz pensionāram. Īpaši rosīgi darbojas Valdis Bisenieks kā Dantes tulkotājs, mūzikas speciāliste Ingrīda Zemzare, režijas meistars Guntis Gailītis, moderno valodu profesors Andrejs Bankavs un viņa meita Baiba. Pateicoties Laimas Žurginas pūliņiem, biedrības dalībnieki iepazina ar Stāmerienas pili saistītās Džuzepes Tomazi di Lampeduzas dzīves epizodes, skatījās itāļu filmas. Mūsu kultūras kontaktu attīstību aktīvi sekmējis Juris Visockis – sākumā kā Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, tagad kā izdevējs. Dantes biedrības darbība mudināja Dž. Tomazi di Lampeduzas mazdēlu Borisu Biankijeri apmeklēt Latviju. “Jumava” jaunā izdevumā laida klajā slavenā rakstnieka romāna “Gepards” tulkojumu latviešu valodā, kam sekoja arī vairāku citu itāļu autoru darbu tulkojumu izdošana. Juris Visockis bija tas, kas mani aicināja radīt ko tādu, kas varētu materializēt Rīgas un Florences sadraudzības līgumā ierakstīto apņēmību attīstīt sadarbību, kas bagātinātu abas puses un atbilstu vienotās Eiropas idejai.”
Liekas, ka Ojāram Spārītim tas izdevies. Ir tapis liriski filozofisks ceļvedis, bez kura būtu grēks doties uz Florenci. Protams, ja vien tur iespējams pavadīt vairāk par vienu vai divām dienām. Ejot pa globalizēto tūristu takām, neizdosies redzēt mēnesnīcu pār Svētā Miniasa kalnu, izstaigāt Zentas Mauriņas maršrutus, vērot, kā olīvas nogatavojas villu dārzos, izbaudīt tās klusas intimitātes pilnās vietas, kur redz gadsimtu slāņojumu ar visu tiem piemītošo poētisko šarmu.
Par grāmatas prātnieciski apcerīgo ievirzi, plašo tematisko loku un rotaļīgi vieglo rakstības stilu ļauj spriest jau nodaļu virsraksti: Cik Dievam altāru?, Katrā dievnamā – muzejs, katrs dievnams – templis, Neatkarības un brīvības simboli, Kur Saeimas deputāti piesien zirgus? Rīga un Kārlis Zāle, Florence un Mikelandželo Buonarroti. Un tā joprojām.
Protams, ne jau tikai Kārlis Zāle un ne tikai Mikelandželo. Viņi – kā spilgtākās vertikāles, laikmeta simboli. “Es esmu lepns, ka esmu cilvēks. Esmu lepns, apzinādamies, ka cilvēka ģēnijs kaut ko tik diženu spēj radīt.” – Autors citē latviešu glezniecības klasiķa Eduarda Kalniņa vārdus par izjūtām, kādas pārņem, stāvot Mikelandželo varenās skulptūras “Dāvids” priekšā. Šķiet, ar tādu pašu bijību Toskānas provinces galvaspilsētas mākslas bagātībām tuvojies arī Ojārs Spārītis.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv