Aizgājušās vasaras zibšņi jeb Trīs ģeķīgas domas

2004.gada vasarā noritēja Latviešu folkloras krātuves 50.zinātniskā ekspedīcija ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu. Septiņi folkloristi varēja piecas dienas strādāt Barkavas pagastā, bet trim jaunākajiem darbiniekiem laimējās vēl divas nedēļas darbu turpināt Sibīrijā, Timofejevkas ciemā, uz kurieni zemes meklējumos 19. gadsimtā izceļojuši latvieši no Ludzas puses. Man bija iespēja pabūt Latvijas vistālākajos austrumu un rietumu punktos un 46 stundas pavadīt ārzemēs.

Egons Ķeružis un klausītāji Spoku kalnā Foto: Jānis Zušs

Latgale

Daudz priecīgu pārsteigumu man sagādāja Latgale. Viesojoties ar priekšlasījumu Dagdā, saņēmu uzaicinājumu augustā piedalīties Ludzas rajona skolu jauno literātu radošajās dienās “Sateku meklējot”, ko rīkoja Bērnu un jauniešu centra darbinieki.
Radošās dienas pulcēja rajona talantīgākos bērnus Nirzas skolā. Idejas autore bija centra darbiniece Solvita Kovaļenko, kuras labo darbu pūrā jau ir Ludzas pusē savāktais teiku krājums “Baltās pēdas”(2002) un “Latgales pavārgrāmata”(2004). Ar 25 bērniem vēl darbojās četras skolotājas. Bērnus no Zilupes pavadīja Ludmila Sokolova, kas man savā skaidrībā un sapņainībā atgādināja kādu Puškina varoni. Galvenā programmas vadītāja, apbrīnojami saturīgo atrakciju izdomātāja bija Ināra Seidare, viņas palīdzes un atbalstītājas Anita Klovāne un Iveta Labāne. Visas trīs Nirzas skolas skolotājas ir arī folkloras kopas “Raipole” dalībnieces. Cik labi šādu pedagogu vadībā mācīties dzimto valodu un uzsākt skolas gaitas! Prieks, ka skolotājai Ivetai šogad izdevies sameklēt arī astoto skolnieciņu pirmajai klasei. Negribētos gan, ka ezera viļņu apskalotajai, gaismas piestrāvotajai Nirzas skolai – Andra Vējāna, Vitolda Valeiņa, Emīlijas Soidas pirmajai mācību iestādei – būtu apdraudēta pastāvēšana.
Nirzā pēdējo reizi biju bijusi 1972.gadā, kad šeit apciemojām ekspedīcijas dalībnieces Beatrisi Reidzāni un Karinu Geikinu, bet mums ar Gunu Penci darbalauks bija Pildā un Ņukšos, meklējot Ludzas igauņus. Cik aizkustinoši šoreiz bija nometnē satikt mūsu teicēja Babru Jura mazmazmeitu Diānu un uzzināt, ka toreiz trīsgadīgais Isakoviču Artūriņš kļuvis par pagastveci! Apmeklējot mūsu kolēģi valodnieku Antonu Breidaku Apliužņu kapos, pārņēma pateicības jūtas pret tiem Isnaudas pagasta cilvēkiem, kas rūpējas par izcilā zinātnieka atdusas vietas sakopšanu.
Līdzīgi kā pirms 80 gadiem Latviešu folkloras krātuves aizsākumos bērni pierakstīja visas sev zināmās spēles, rotaļas un skaitāmpantus, pie ugunskura vakaros skanēja latviešu un krievu dziesmas, notika anekdošu stāstīšanas sacensība, kurā uzvarēja atraktīvais Juris no Zilupes un izteikti mierīgais Austris no Mežvidiem. Viņu abu tik atšķirīgais stāstīšanas stils visus ļoti aizrāva un priecēja. Viens no jauniešu uzdevumiem bija salikt tautasdziesmu no sajauktām atsevišķām rindiņām. Krievu bērni to paveica bez mazākās aizķeršanās. Nirzas skolotājām nebija grūtību sameklēt īstus teicējus no savas folkloras kopas vidus, uzburt senatnīgu latvisku gaisotni un ļaut piedzīvot neviltotu viesmīlību. Visi iesaistījās Ādama Pastara un Jevgēnijas Bogdanovas uzklausīšanā un izjautāšanā. Zilupieši, kas pārsvarā bija krievu tautības, teicējas runā un dziedājumā spēja izskaidrot arī tādus tādus senus vārdus kā stundinīks un svōts. Viņi arī ieteica kopdziedāšanai – Zīdi zīdi, rudzu vōrpa.
Tad man ienāca prātā pirmā ģeķīgā doma: cik žēl, ka te nav klāt T.Ždanoka un J.Pliners!
Pēdējā dienā pasākuma dalībnieki devās izbraukumā uz austrumiem. Kad ieraudzīju skatu uz trim ezeriem ar daudzajām salām no Tiškovas pakalna Vecslabadā, sapratu, ka nevienas ārzemes ar augstiem kalniem un plašiem laukiem man nespētu sniegt tādas izjūtas. Pasienē mani pārsteidza varenais un laika zoba saēstais dievnams, bet vēl vairāk – Poļu biedrības priekšnieka, vietējā novadpētnieka Eduarda Dukštes personība.

Lejaskurzeme

Egona Ķeruža kokgriezumi Aizvīķu parkā                     Foto: Jānis Zušs

Jau pasen vilināja Kalētu pagasts Lejaskurzemē. Šovasar bija tā laime tur viesoties divreiz. Latviešu folkloras krātuvē viens no unikālākajiem materiāliem ir rokrakstu grāmatiņa, kas veltīta skolotājiem un datējama apmēram ar 1835. gadu, to krātuvei nodevusi Leontīne Sprūde. Vajadzēja noskaidrot kādu ziņu par šo personu, viņas mājām un to vidi.
Grāmatu svētkos Kalētos satiku bijušo skolotāju, divu dzejoļu krājumu autori Austru Leju (1923) un ieguvu atbildes uz visiem mani interesējošiem jautājumiem. Visvairāk fascinēja viņas patiesi augstvērtīgā dzeja, vienreizējā atmiņa un labās vēstures zināšanas. Viņas tēvs Žanis Leja bija Kalētu skolas izveidotājs barona Noldes pilī, ilggadējs tās direktors, kurš spēja skolu izvest cauri dažādiem laikmetiem, viņa sieva un meita arī savus mūžus veltīja šai skolai un pagastam. Tādēļ mani satrieca ziņa, ka pašlaik Austra Leja mīt pavisam šaurā istabiņā nespējnieku pansionātā Rokaižos pie Aizputes.
Es iedomāju savu rūgto otru ģeķīgo domu – daudz humānāka bija seno laiku tradīcija, kad pagasta nespējniekus izmitināja periodiski pie dažādiem saimniekiem, jo viņi palika savā pusē, savos cilvēkos. Pagastā, kur esot tik augsti attīstīta sociālā palīdzība, grēks palaist vējā savu vēsturi un radošu dvēseli.
Tuvojoties Skrundai, aptvērām, ka varam savu braucienu veltīt desmitgadei, kopš sarkanarmija pametusi Latviju. Mēs, padomju laika bērni, esam audzināti katru notikumu saistīt ar nozīmīgu vēsturisku faktu. Mums vajadzēja tikai nedaudz koriģēt jau izstrādāto maršrutu, iekļaujot tajā arī Liepājas Karostu. Skrundas noslēpumainie meži, sagrautās baznīcas, Nīkrāces un Priekules memoriāli, baisais Vaiņodes lidlauks, Rucavas bumbotava, cilvēku likteņi… Emocionāli visspēcīgāk ietekmēja Embūtes reljefs, tās teiksmainais pilskalns.
Aizvīķos satapām mūsu meklējumu vislielāko atradumu – pensionēto mežsargu, koktēlnieku, parka kopēju Egonu Ķeruži. Mūs priecēja viņa radītās asprātīgās, naivisma tradīcijās veidotās skulptūras, viņa savāktās vēstures liecības, viņa humora izjūta un, galvenais, bagātīgais teiku krājums, kas tiek burvīgi izstāstīts un materializēts kokā. Viņa draugs Alfrēds Leja grāmatā “Mūžam nebeidzama gaismas straume līst” (2000) raksta: “36 ha lielais Aizvīķu parks kļuvis par Egona Ķeruža un viņa pēcnācēju mūža diplomdarbu. (..) Parks atzīts par Eiropas kultūras mantojuma sastāvdaļu. Kā driģenes saēdušies, mēs skraidām pa svešām zemēm dabas un cilvēku radītos krāšņumus skatīties, bet viņi brauc pie mums.” Pēc ceļojuma jāpateicas cilvēkiem, kas mums palīdzēja ieraudzīt vairāk, vispirms trim Guntām – Timbrai Rucavā, Ziemelei Kalētos, Bauģei Gramzdā, vēl Renātei Vītolai Liepājā un Andersona kundzei Priekules baznīcā. Diemžēl nevarējām aplūkot nesen akreditēto muzeju Bārtā, jo tajā it kā gatavojās remontam.

Aizrobežas Rucava

Vasaras pēdējā dienā devāmies uz Aizrobežas Rucavu, kā to dēvēja Emilis Melngailis, lai piedalītos konferencē “Ēlija, Sventāja, Šventoji: robežas zīmes”. Iebraucām Sventājā jau dziļā tumsā, un mūs pārņēma dīvaina pamestības sajūta, jo, vasarai beidzoties, ciemata iedzīvotāju skaits samazinās desmitkārt. Strauji arī izzūd latvieši šajā senajā kuršu zemē, Rucavas pagastam atgrieztajā daļā – gan dabiski aizejot, gan 60. gados un vēlāk izceļojot, jo atņemtas piemājas zemes un iespēja doties jūrā zvejot. Pēdējos 60 gadus nav bijusi iespēja arī skolā mācīties latviešu valodu, skolotāji to pat starpbrīžos apkarojuši.
Vairāki referāti bija veltīti Sventājas latviešu valodai un tradīcijām. Garas diskusijas ritēja par ciemata izdzīvošanas perspektīvām.
Interesanti bija Miķeļa Balčus vadībā atkal aplūkot apkārtni, kur 80. gadu beigās filmējām trīs teicējas Ķērstas – Balceri, Balčus un Albuži, noklausīties Būtiņģes baznīcas vēsturi, ko vietējais mācītājs vācietis Reinholds Mors nolasīja lietuviski, tomēr visvērtīgākā bija vakarēšana, jo nekad nebijām vienkopus tikušies ar tik daudziem tautiešiem. Izdevās satikt E. Melngaiļa teicēju pēcnācējas – divas Piparu Mārģietas mazmeitas Olgu Vindolu un Liliju Šķirpstaiti, kas gatavo gardo balto sviestu un vēl glabā Mārģietas tantes Ukseļu Mariņkas, lieliskākās Paliepģires teicējas, tautastērpa blūzi. Noskaidrojām, ka 1932.gadā Mārģietai Piparei par dziedāšanu piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme. E.Melngaiļa fotogrāfijās teicējas greznajos tautas tērpos redzamas basām kājām, jo kurpes jau uzvilka tikai pie baznīcas. Uzzinājām tradīciju – vienmēr vienam otru uzcienāt, pat uz baznīcu tika līdzi ņemta butelīte un siera ņuka, lai pēc dievkalpojuma kopā palīksmotu, nogaršotu viens otra darījumu. To pastāstīja liepājniece Ārija Kolosova, dzimusi Balčus, kas līdz piecu gadu vecumam bijusi sventājniece. Arī mums tautieši pieteica: citreiz bez ciemkukuļa nenākt.
Dzirdējām aizrautīgu dziedāšanu. Jaunā paaudze no Vindiģu dzimtas bija arī nodrošinājusies ar dziesmu lapiņām. Vidējā paaudze ļoti gribēja izdziedāt dziesmu ar rindiņu Pašol peškom damoi! Neviens no vecākās paaudzes to neuzsāka, man pat likās, ka tā ir kāda jauna dziesma, kas brīdina no braukšanas dzērumā. Tikai atgriezusies Rīgā, Latviešu folkloras krātuvē atradu Ritas Drīzules 1961.gada ekspedīcijas pierakstos, ka to kā sava tēva dziesmu dziedājusi astoņdesmitgadīgā Ķērsta Murkšis, saukta arī par “Dižo Murkšieni”, jo viņai piederējušas lielākās mājas Sventājā, un tā ir: Pie alus galda sēdēja/ Pulks jūŗas braucēju;/ Ei ciškad, viškad, vinuška,/ Pošol peškom damoi!/ Tie savas glāzes tukšoja/ Un dzēra lustīgi./ Ei… Vareni izskanēja vairākas patriotiskās dziesmas. Šeit ar lepnumu dzied: Te ir mana tēvu zeme, / Esmu dzimis sventājnieks.
Mana trešā ģeķīgā doma – vai Latvijai pēc labākajiem paraugiem arī nevajadzētu mesties aizstāvēt un parūpēties par saviem tautiešiem kaimiņvalstī? Mums tagad kontakti nodibināti, meklēsim iespējas atgriezties un turpināt strādāt.

Māra Vīksna,

Latvijas Folkloras krātuves fondu glabātāja