Latvijas Universitātes prorektors, demogrāfs Juris Krūmiņš:

Par pensijas vecumu un mūža ilgumu

Referāts Labklājības ministrijas seminārā 2000.gada 4.augustā

Demogrāfisko situāciju no demogrāfijas viedokļa (es pārstāvu Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedru) raksturo vesels rādītāju kopums. Un nav tāda viena rādītāja, kas raksturotu, vai demogrāfiskā situācija ir laba vai slikta. Jo ir statistiskās aptaujas process, ir migrācijas process, iedzīvotāju vecuma struktūra. Vēl ir arī kvalitāte, izglītība, nodarbinātība. Taču ir kāda interesanta lieta. Apvienoto Nāciju Organizācija trīs četros gados visā pasaulē rīko valdību aptauju par to, kā valdība vērtē atsevišķus demogrāfiskos procesus un demogrāfisko situāciju kopumā. Tiek izteikti vērtējumi par dzimstību, migrāciju un arī par situāciju kopumā. Kad Latvija pirmo reizi piedalījās šajā aptaujā, 1993. vai 1994. gadā, demogrāfiskā situācija tika vērtēta kā nelabvēlīga. Un tas ir saprotami. Bet pats interesantākais ir tas, ka demogrāfisko situāciju un atsevišķus procesus kā nelabvēlīgus vērtē arī valstis, kurās, pēc mūsu izpratnes, ir daudz labāka situācija. Piemēram, Norvēģija ar savu augsto mūža ilgumu uzskata, ka mirstībā viņiem nav labvēlīga situācija, ka varētu dzīvot vēl ilgāk. Tā ka demogrāfiskā situācija ir arī diezgan subjektīvs rādītājs.

Bet, ja mēs vērtētu demogrāfisko situāciju Latvijā no pensiju sistēmas viedokļa, tad, manuprāt, šobrīd tā drīzāk jāvērtē kā labvēlīga. Jo pensijā taču tagad iet tās paaudzes, kas ir piecdesmit septiņu — sešdesmit gadu vecumā. Tās ir paaudzes, kas dzimušas Otrā pasaules kara laikā un ir skaitliski mazas. Savukārt darbspējīgā vecumā ieiet paaudze, kas ir dzimusi astoņdesmitajos gados, kad dzimstība bija divreiz lielāka nekā pašlaik. Tātad pēc paaudžu solidaritātes principa mums par to vajag priecāties. Jo šie cilvēki pašlaik iemaksā pensiju kapitālu.

Protams, šāds efekts ir īslaicīgs, jo deviņdesmitajos gados dzimstība samazinājās, bet piecdesmitajos gados tā cēlās. Tā ka drīz šī situācija diezgan būtiski mainīsies. Paies vēl desmit gadi, un paaudžu nomaiņas process (paaudzes, kas sasniedz pensijas vecumu vai kas stājas darbspējīgā vecumā) būs daudz nelabvēlīgāks.

Ja skatāmies dzimstību, redzam, ka praktiski visā pēckara periodā, protams, ir lejupslīdoša tendence.

Paaudžu nomaiņu raksturo šāds demogrāfisks rādītājs. Ja katrai mātei ir vismaz viena meita, kas nodzīvo līdz vecumam, kādā bija māte šīs meitas dzimšanas brīdī, paaudzes nomainās vienkārši. Ja ir vairāk, un tas Latvijā ir bijis tikai divos gadījumos — trīsdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu beigās, tad teorētiski paaudžu nomaiņa ir notikusi ar pozitīvu tendenci. Tomēr mēs zinām, ka dabiskais pieaugums Latvijā ir bijis pozitīvs arī sešdesmitajos, septiņdesmitajos un citos gadu desmitos. Tas izskaidrojams ar to, ka iedzīvotāju pieauguma potenciāls slēpjas arī vecuma struktūrā un nav saistīts tikai ar dzimstību un mirstību. Ja, piemēram, sākot ar rītdienu, visā pasaulē katrai mātei būtu tikai viena meita vai vecākiem — tikai divi bērni, vai tad demogrāfiskā eksplozija pasaulē apstātos? Tā tik un tā turpinātos vēl vismaz pusgadsimtu. Tāpēc, ka pasaulē ir jauna vecuma struktūra. Un otrādi — ja mēs pieņemam, ka, sākot ar rītdienu, visām Latvijas sievietēm būtu tik daudz bērnu kā Albānijā vai Bangladešā — seši, septiņi un vairāk, vai Latvijā iedzīvotāju skaita pieaugums būtu tāds pats kā šajās valstīs? Tas tik un tā būtu mazāks, jo Latvijā ir nelabvēlīgs, novecojis iedzīvotāju vecuma sastāvs. Ar šo sakarību ir skaidrojams tas, ka, pateicoties labvēlīgai vecuma struktūrai, līdz pat deviņdesmitajiem gadiem Latvijā pat pie nelabvēlīgas teorētiskas paaudžu nomaiņas tomēr bija pozitīvs dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums. Bet tagad vecuma potenciāla resurss ir izsmelts, un tas darbojas negatīvā virzienā.

Par mūža ilgumu. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados mūža ilguma ziņā Latvijā bija visai labvēlīga situācija. Mums bija augstāks mūža ilgums nekā Somijā, tas bija tuvs vairākām rietumu valstīm. Japānā tajā laikā šis rādītājs bija četrdesmit pieci gadi. Bet pašlaik Japānā ir pasaulē augstākais dzīves ilgums. Tātad — vēl pirms sešdesmit, septiņdesmit gadiem mūža ilgums Latvijā bija augstāks nekā Japānā. Japānas piemērs ir ļoti interesants, jo tā ir valsts, kas Otrajā pasaules karā daudz zaudēja. Vienīgā valsts, kas tika bombardēta ar atomieročiem un kas izdarījusi tik milzīgu izrāvienu, pusgadsimta laikā sasniedzot pasaulē augstāko mūža ilgumu. Šeit mēs varam meklēt vēl citas interesantas paralēles. Cik tad japāņi iegulda savā veselībā? Salīdzināsim, piemēram, Zviedriju un Japānu. Zviedrija veselības aprūpē un citur iegulda daudz vairāk resursu. Protams, tur ir augsts dzīves līmenis un augsts mūža ilgums, bet rezultāti tik un tā labāki ir Japānā. Tā ka ne tikai ekonomiskie ieguldījumi un resursi ir svarīgi. Ir vēl kaut kas, kas nosaka mūža ilgumu. Attieksme pret savu veselību un varbūt vēl daudz kas cits.

Ja vērtējam pēckara periodu, jāteic, ka sākumā situācija bija diezgan labvēlīga gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs. Piecdesmito gadu beigās mūža ilgums Baltijas valstīs pārsniedza Austrumeiropas un Dienvideiropas valstu rādītājus. Un tikai pēc tam — kopš sešdesmito gadu vidus — mēs sākām arvien vairāk atpalikt. Tā notika ne tikai Latvijā, bet arī visās Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs.

Kāpēc līdz sešdesmito gadu sākumam situācija bija labvēlīga? Tas ir saistīts ar vecuma principu, jo piecdesmitajos gados mūža ilgums galvenokārt palielinājās uz jaunāko vecuma grupu, sevišķi uz pirmā dzīvības gada, rēķina. Ja pavērojam visu 20. gadsimta otro pusi, jāsecina, ka Latvijā mūža ilgums praktiski nav pieaudzis, kopumā tas pat ir samazinājies. Tajā pašā laikā attīstītajās valstīs tas ir pieaudzis par nepilnu desmito daļu, bet jaunattīstības valstīs, protams, vēl vairāk — par kādiem četrdesmit procentiem. Tas ir diezgan traģiski, ka vesela pusgadsimta laikā Latvijā praktiski nav panāktas izmaiņas šādā svarīgā iedzīvotāju veselības rādītājā. Vīriešiem pat vērojams šī rādītāja samazinājums.

Un tas, ko mēs bieži dramatizējam, deviņdesmito gadu vidus pacēluma efekts, sevišķi vīriešiem, ir saistīts ar Gorbačova pretalkohola pasākumiem. Tas ir raksturīgi visās bijušajās Padomju Savienības republikās. Pēc tam atkal seko mūža ilguma samazinājums.

Tomēr ir arī pozitīvas tendences. Piemēram, sieviešu mūža ilgums jau ir pārsniedzis pirmspārejas perioda rādītājus. Vīriešiem šai ziņā tendence ir iezīmējusies, bet rezultāti vēl nav tik labi. Bet, ja mēs salīdzinām Latvijas un citu Baltijas valstu mūža ilguma pacēlumu, secinām, ka šie rādītāji strauji uzlabojas visur. Sākumā pat radās bažas, vai viss ir kārtībā ar datu ticamību un aprēķiniem. Bet viss ir pareizi, Baltijas valstīs ir vērojams fantastisks mūža ilguma pieaugums. Gada laikā, piemēram, Igaunijā mūža ilgums palielinās par 1,7 gadiem, Latvijā — par 1,2 gadiem. Tas ir tikpat straujš pieaugums, kāds bija kritums. Daudzās citās valstīs ir vēl labāki dati. Savulaik tautsaimnieks Kārlis Balodis, universitātes profesors, uzrakstīja darbu par Latvijas nākotni pie labas un sliktas valdības. Vērojot demogrāfiskās situācijas attīstību Latvijā, tomēr ir grūti pateikt, vai mūža ilgums saistīts ar labāku valdību vai citiem apstākļiem.

Mums par mierinājumu ir valstis, kur situācija ir daudz sliktāka — Krievija, Moldova un citas. Bet no salīdzināmības viedokļa mums neglaimo tas, ka Latvijā situācija ir ārkārtīgi līdzīga situācijai Krievijā. Varam redzēt, ka līknes ir praktiski paralēlas.

Demogrāfiski ļoti smagajā 1991.–1995. gada periodā, palielinoties mirstībai, darbspējīgā vecumā un agrīnajā pensijas vecumā, mūža ilgums samazinājās vairāk nekā par diviem gadiem. Vienlaikus interesanti ir tas, ka vecie ļaudis, lai gan viņi praktiski zaudēja visus savus noguldījumus un viņiem bija un ir šīs zemās pensijas, šo te pārejas periodu no veselības un no mirstības viedokļa pārdzīvoja daudz labāk nekā darbspējīgie iedzīvotāji. Ja mēs analizējam situāciju pēc 1995. gada, aina ir radikāli pretēja. Kopš ekonomiskā un sociālā situācija uzlabojas, tieši darbspējīgā vecuma grupas ir tās, kas demogrāfisko situāciju uzlabo.

Latvija ir unikāla valsts tai ziņā, ka divdesmitā gadsimta laikā tās iedzīvotāju skaits praktiski nav mainījies. Pims Pirmā pasaules kara Latvijā bija 2,5 miljoni iedzīvotāju, tagad — nedaudz mazāk. Es nezinu nevienu citu pasaules valsti, kurā vesela gadsimta laikā iedzīvotāju skaits nav mainījies, ir pat nedaudz samazinājies. Bet to, protams, ir ietekmējis karš, emigrācija un vēl daudz kas cits.

Ja analizējam vecuma struktūru, man šķiet, ka dažkārt šī situācija tiek pārlieku dramatizēta. Ja ieskatāmies Eiropas Padomes statistikas publikācijā, būtībā Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra ļoti maz atšķiras no citu Eiropas Padomes valstu vecuma struktūras. Varbūt sliktāk ir tas, ka dzimstības samazinājums Latvijā bija lielāks, un mēs redzam šo bērnu iztrūkumu, bet citādi vecuma struktūra ir aptuveni līdzīga. Būtībā Eiropu gaida tas pats, kas Latviju, vai otrādi — Latviju gaida tas pats, kas Eiropu kopumā.

Par mūža ilgumu. Parasti mēs vienkārši sakām: vidējais mūža ilgums. Retāk: paredzamais mūža ilgums. Pilns šī rādītāja nosaukums — vidējais paredzamais mūža ilgums, un tam mēs nepievēršam vajadzīgo uzmanību. Būtībā mūža ilgums ir tāds rādītājs, kam mēs visu laiku dzenamies pakaļ. Jo tad, kad mēs piedzimstam, tas ir citāds. Ko nozīmē mūža ilgums tagad Latvijā — septiņdesmit gadi? Tas ir tāds hipotētisks rādītājs. Septiņdesmit gadus nodzīvotu tie bērni, kas šogad dzimst Latvijā, ja visā viņu turpmākajā dzīvē visās vecuma grupās saglabātos tāds mirstības līmenis, kāds bija šogad. Taču ir skaidrs, ka septiņdesmit gadus mirstība nebūs nemainīga. Tātad — šie bērni nodzīvos citu gadu skaitu. Acīmredzot viņu mūža ilgums būs lielāks. Tātad šis hipotētiskais rādītājs raksturo pašreizējo situāciju. Tas neapgalvo, ka šogad dzimušie bērni pēc septiņdesmit gadiem patiešām sasniegs tādu vecumu. Tas nosaka, ka pie esošā mirstības līmeņa visās vecuma grupās iedzīvotāji var sasniegt septiņdesmit gadu vecumu. Tomēr mūža ilgumu var aprēķināt arī katrai paaudzei. Ja mēs ņemam visus 1900. gadā Latvijā dzimušos (no šīs paaudzes palicis ļoti maz mūsu vidū), varam izrēķināt, kāds šai paaudzei ir bijis vidējais mūža ilgums, ko tā faktiski ir nodzīvojusi. Un šis rādītājs 20. gadsimtā ir palielinājies kādas divas reizes. Bet tas ir palielinājies tāpēc, ka lielā mērā samazinājusies bērnu mirstība.

Varam aprēķināt arī mediālo mūža ilgumu — mūža ilgumu, līdz kuram puse nodzīvo un puse nenodzīvo. Vēl interesantāks rādītājs būtu modālais mūža ilgums — vecums, kurā cilvēki visvairāk mirst. Šis vecums praktiski palicis nemainīgs — ap astoņdesmit. Tāds tas bija 20. gadsimta sākumā, tāds — arī beigās.

Tātad visas radikālās izmaiņas demogrāfiskajos rādītājos ir skārušas dzīves pirmo pusi. Attiecībā uz mūža otro pusi izmaiņas notiek daudz lēnāk.

Un te var uzdot jautājumu — kāds vispār ir bioloģiskais mūža ilgums cilvēkiem? Jo visu laiku mūža ilgums pasaulē palielinās. Šogad Eiropā notiek divas nozīmīgas sanāksmes, kas veltītas šai problēmai, proti, kā izmainās vecu cilvēku mirstība? Tā visu laiku samazinās, un izmērīt to nav nemaz tik vienkārši, jo šo cilvēku ir ļoti maz. Principā mēs lēni tuvojamies kaut kādai nosacītai robežai, līdz kurai mūža ilgums var palielināties. Kaut gan — var notikt revolūcija bioloģijā vai vēl kaut kur citur, un mūža ilgums turpinās palielināties.

Ja mēs analizējam nosacīto pensijas vecumu — sešdesmit, sešdesmit divi vai sešdesmit pieci gadi — būtu nepareizi šo rādītāju salīdzināt ar jaundzimušā mūža ilgumu. Nosakot pensijas vecumu, ir jāanalizē — cik ilgi cilvēkam, aizejot pensijā, ir atlicis dzīvot. Jāteic, ka šis rādītājs — paredzamais mūža ilgums pēc pensionēšanās — vairs nav tik dramatisks. Vecie cilvēki Latvijā, par laimi, ir pietiekami stipri. Vājāki ir jaunākie, manas paaudzes cilvēki.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente

Pēc ieraksta "LV" diktofonā