Lisabonas stratēģijas mērķi ir sasniedzami

Ingus Alliks, Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ar Labklājības ministrijas īstenotajiem pasākumiem vien nodarbinātības līmeni paaugstināt neizdosies Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Lisabonas stratēģijas mērķis ir līdz 2010.gadam Eiropas Savienību (ES) padarīt par konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Kādus uzdevumus tas izvirza sociālajai jomai, kādēļ tai ierādīta tik būtiska vieta mērķu sasniegšanā?

– Ja runājam par konkrētiem stratēģijas izvirzītiem uzdevumiem sociālajai jomai, tad primāri tā ir koncentrēšanās uz nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu un sociālo sistēmu stabilitāti un ilgtspējību. Dalībvalstīm ir cieši jāseko Eiropas nodarbinātības vadlīnijām un pieteikumiem sociālās aizsardzības sistēmu reformēšanai. Lisabonas stratēģija paredz, ka līdz 2010.gadam nodarbinātības līmenim ES jāsasniedz 70% no visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Tajā skaitā sieviešu nodarbinātībai – 60%, personām pirmspensijas vecumā (no 55 līdz 64 gadiem) – 50%. Labklājības ministrija tiešā veidā, protams, nevar radīt jaunas darba vietas. Tās uzdevums ir panākt, lai cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez darba, spētu atkal to atrast. Tādēļ arī Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā pietiekami plašas darba meklētāju atbalsta un apmācības programmas, veicinot to konkurētspēju, palīdzot pielāgoties strauji mainīgā darba tirgus prasībām. Jo viena no Latvijas lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēkiem ar atbilstošu izglītības līmeni pietrūkst darbam nepieciešamo praktisko iemaņu. Jo atvērtāks un pieejamāks kļūs darba tirgus visām iedzīvotāju grupām, jo mazāka kļūs sociālā atstumtība.
Viens gan ir ļoti būtiski – konkurētspēju nedrīkstētu paaugstināt uz cilvēku sociālās aizsardzības un labklājības samazināšanas rēķina. Sociālajai aizsardzībai ir jāpalīdz sasniegt izvirzītos mērķus. Jau šobrīd Latvijas sociālās drošības sistēma lielākoties ir motivējoša, piemēram, bezdarba apdrošināšana Latvijā ir veidota tā, lai cilvēku motivētu pēc iespējas drīzāk atgriezties darba tirgū. Atšķirībā no dažām “vecās” Eiropas dalībvalstīm mums bezdarbnieku pabalstu piešķir tikai uz deviņiem mēnešiem, turklāt tas samazinās pakāpeniski (jāatgādina, ka Vācijā tas ir viens no sāpīgākajiem sociālās reformas soļiem – aut.).

Nodarbinātības ciešā saistība ar izglītību

– Cik aktuālas ir bažas, ka prasība pēc konkurētspējas varētu tikt īstenota uz sociālās aizsardzības rēķina?

– Jāuzsver, ka runa nav par to, ka cilvēkiem tiktu atņemtas vai samazinātas kādas sociālās garantijas, vismaz Latvijā. Eiropa šajā ziņā ir mazliet sarežģītākā situācijā, jo tās sociālās aizsardzības sistēmas tapa laikā, kad nebija aktuāla iedzīvotāju novecošanās. Nav izslēgts, ka vecajām dalībvalstīm būs jāatsakās no kādām ierastajām sociālajām garantijām. Iespējams, nāksies atteikties no pirmslaicīgas pensionēšanās iespējām. Protams, tūlīt jādomā par nodarbinātības iespējām cilvēkiem pirmspensijas vecumā. Aktuāla ir bezdarba apdrošināšanas un pensiju sistēmas pārskatīšana. Nākamajos divos gados katrai dalībvalstij būs jāizstrādā gan nacionālā stratēģija par pensiju sistēmu un tās finansiālās stabilitātes ilgtermiņa nodrošināšanu, gan par visaptverošu aktīvās novecošanas stratēģiju.

– Kādi ir priekšnoteikumi nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai?

– Jā, protams, ir jaunu darba vietu radīšana un tām atbilstoši sagatavots personāls. Tāpat svarīgi ir komercdarbībai labvēlīgas vides nodrošināšana, lai uzņēmējs nenobītos no birokrātiskajiem šķēršļiem savas darbības uzsākšanai un turpināšanai. Būtiski, lai nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā savstarpēji sadarbotos visas iesaistītās institūcijas, ierobežotos finanšu līdzekļus investējot ar vislielāko efektivitāti. Piemēram, pareizi ieguldot līdzekļus izglītībā, arī mūžizglītībā, iespējams sasniegt to, ka darbinieks spēj ilgi noturēties darba tirgū, no tā “neizkrītot” nepietiekamas kvalifikācijas dēļ.

– Kā jūs vērtējat līdzšinējo savstarpējo sadarbību?

– Labklājības ministrija koordinē Nacionālo rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā, esam ļoti nopietni iesaistīti Nacionālā rīcības plāna nodarbinātības veicināšanai izstrādē. Un pieredze rāda, ka sadarbība pakāpeniski uzlabojas, bet tā nav ideāla. Diemžēl vēl joprojām viena ministrija, izstrādājot savas politikas, nezina, ko dara cita. Labāka varētu būt sadarbība gan ar Ekonomikas, gan ar Izglītības un zinātnes ministriju. Cerīgi vērtēju Eiropas lietu biroja uzsākto darbu Lisabonas procesa koordinācijā Latvijā – mūs visus līdz 2005.gada pavasarim sagaida liels darbs rīcības plāna izstrādē.

Vismazāk nodarbināto ir jauniešu vidū

– 2005.gads ir stratēģijas īstenošanas vidusposms, kad arī tiks izvērtēts, vai sasniegti vidēja termiņa mērķi. Ko Latvijai ir izdevies un ko nav izdevies sasniegt?

– 2005.gadā nodarbinātības līmenim jāsasniedz 67%. Latvijā tie ir 61,8%. Ja runājam par atsevišķām grupām, tad sieviešu nodarbinātības līmeni – 57% – mēs jau esam sasnieguši. Ja paraugāmies uz nabadzības izskaušanas rādītājiem, tad ir samazinājies personu īpatsvars pirmās kvintiles (nabadzīgākās grupas) mājsaimniecībās. Tāpat ir auguši ienākumi zemāko kvintiļu grupu mājsaimniecībās. 2000.gadā pirmajā kvintilē ienākumi uz vienu personu mēnesī bija 23,61 lats, taču 2003.gadā – 31,87 lati. Te liela loma ir ieviestajam garantētajam minimālajam ienākumam (GMI). Protams, ir jomas, kurās Latvija izskatās ļoti slikti. Ja paraugāmies uz cipariem, kas procentuāli atspoguļo to IKP daļu, kas atvēlēta zinātnei, no skolām “atbirušo” jauniešu daļu – nav pamata optimismam.

– Kurā iedzīvotāju grupā ir viszemākais nodarbinātības līmenis?

– Tie ir jaunieši līdz 25 gadiem, gan ar pamatizglītību, gan profesionālo izglītību. Salīdzinoši daudz ir to jauniešu, kas mācības gan sākuši, taču nav tās pabeiguši. Tas saistīts arī ar praktisko iemaņu trūkumu. Tās ir problēmas, kurām jāmeklē adekvāti, varbūt arī netradicionāli risinājumi.

– Kas ir lielāka problēma – darba vietu vai atbilstošu speciālistu trūkums?

– Grūti izvērtēt. Taču skaidrs, ka vienīgi ar Labklājības ministrijas īstenotajiem pasākumiem būtiski paaugstināt nodarbinātības līmeni neizdosies. Jaunu darba vietu radīšana ir ļoti nozīmīga. Mūsu valsts problēma ir tā, ka salīdzinoši niecīgs skaits cilvēku ir gatavi kļūt par pašnodarbinātajiem vai uzņēmējiem. Pēc Tehnoloģiskā centra direktora J.Stabulnieka teiktā, tikai 10% Latvijas studentu vēlas uzsākt savu biznesu (ASV – 98% – aut.). Lielā mērā tas ir nepārvarēts pagātnes mantojums, atbilstošas izglītības trūkums.

– Vai konkurētspējīgas ekonomikas attīstību nekavē kvalificētu speciālistu trūkums, un vai nav bažas, ka, tai attīstoties, palielināsies mazkvalificēto bezdarbnieku skaits?

– Liela mūsu problēma ir zems darba ražīgums. Investējot modernajās tehnoloģijās, tas pieaugtu un tam vajadzētu pozitīvi ietekmēt nodarbinātību. Protams, būs, kā jau minēju, jāiegulda līdzekļi to cilvēku kvalifikācijas paaugstināšanā, kuriem tā ir neatbilstoša. Tā kā tuvākajos desmit gados, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits tikai samazināsies, ir mērķtiecīgi jau laikus atbilstoši pārorientēt izglītības sistēmu.

Latvijai ir savas priekšrocības

– Vai Latvijai izdosies līdz 2010.gadam sasniegt 70% nodarbinātības līmeni?
– Atbilstoši Latvijas Vienotajai tautsaimniecības stratēģijai Latvija tiecas pēc 67% 2010.gadā. Tas, iespējams, ir sasniedzams mērķis, tikai jābūt koordinētai pieejai. Tās trūkumu mums ir pārmetusi arī Eiropas Komisija un citas Eiropas institūcijas.

– Vai koordinētas pieejas trūkums Latvijai traucēja sasniegt vidēja termiņa mērķus?

– Es to tik strikti negribētu apgalvot. Jāņem vērā, ka šie mērķi tika izvirzīti 2000.gadā un orientēti uz 15 valstu ES. Tāpēc apsveicami, ka Latvija ir tik daudz sasniegusi.

– Tad, jūsuprāt, vismaz sociālajā jomā Lisabonas stratēģijai nevajadzētu pārvērsties par “Lisabonas traģēdiju”?

– Daudz kas ir atkarīgs no katras nacionālās valsts sasniegtā un tās īstenoto pasākumu efektivitātes. Un sasniegtais progress jāvērtē no katras dalībvalsts viedokļa. Svarīgi ir arī valstīm apmainīties ar pieredzi. Nav izslēgts, ka 2005.gadā Lisabonas stratēģijas mērķi tiks pārskatīti un pielāgoti paplašinātajai ES. Kas attiecas uz Latvijas īstenotajiem pasākumiem nodarbinātības un sociālo sistēmu ilgtspējības jomā, tie ir pilnībā atbilstoši izvirzītajiem mērķiem. Cits jautājums, kā veiksies ar to īstenošanu.

– Vai jaunajām dalībvalstīm būs grūtāk sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus nekā vecajām?

– Es domāju, ne. Jo mums sociālajā jomā nav nepieciešamas nekādas būtiskas reformas. Par ekonomiskās izaugsmes tempiem, kā arī pensiju sistēmu mūs apskauž daudzas Rietumeiropas valstis. Tomēr jāatzīmē arī tas, ka visi gan Eiropā un, es ceru, arī Latvijā ir piekrituši tam, ka Lisabonas stratēģijas prioritātēm ir jāatspoguļojas arī ES dalībvalstu budžetos. Ja politiski deklarēsim vienu, bet praktiski darīsim ko citu, mērķu sasniegšana var būt apgrūtināta vai pat neiespējama.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv