Pērlītes Kārļa Skalbes dzīves audumā

Dr. h.c. philol. Ilgonis Bērsons

Kārlim Skalbem ir kāds darbs, ko atzinuši un cildinājuši visi un visos laikos. Tā ir pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), veltīta Zeltlīzītei, t.i., Lizetei Erdmanei, rakstnieka līgavai un vēlāk mūža līdzgaitniecei. Viņa dēvējama par lielāko pērlīti Skalbes mūžā.

“Tēvzemei un Brīvībai” – šo tautai dārgo vārdkopu pirmais izteica Kārlis Skalbe Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pasakas un pasakas

Pasakas manuskriptā autors izdarījis vairākus labojumus. Bet ir divi tādi teksta svītrojumi, kas notikuši pēc pirmiespieduma. Atcerieties: Vabulīte jūrnieku ieveda kādā namā un rādīja gultu, kurā apkampušies gulēja vīrietis un sieviete. Naktslampiņas “gaismas vilnīši ložņāja pa špicēm kā biezs sārts līms…” Bet jūs, cienītie Skalbes Kopoto rakstu (1938) lasītāji, nevarat izlasīt vēl to, ka šie vilnīši “lija uz abu skūpstā savienotām lūpām”. Svītroti arī vārdi par Vabulītes kārdinošo skatienu. Īsi sakot – erotiskais teksts noplicināts. Kurš to darījis? Autors? Diez vai. Acīmredzot redaktors. Skalbes mūža rakstu 1.sējumā (2001) esmu pirmtekstu atjaunojis.
Pasaka gāja tautā. Pēkšņi kāds vīrs izdomāja, ka ar to iespējams uzbrukt Skalbem no tāluma. Latviešu proletāriskais literāts ar vācisko uzvārdu Eduards Šillers Maskavā 1925.gadā uzrakstīja un izdeva komēdiju “Kaķpēdiņš un Vabulīte”. Kaķpēdiņš ir Skalbe, kas pirmajā cēlienā, tāpat kā pasakā jūrnieks, uzstājas pret Miera un Pieticības malu jeb Trekno Cūku Zemi, bet pēc desmit gadiem (otrā cēlienā) nožēlo savu rīcību un iekļaujas zemes bagātnieku pulkā. Vēl 1933.gadā cits padomju literāts – Emīls Fross – atgādināja, ka Šillera ludziņa esot “parodiski satīrisks pamflets pret Latvijas mietpilsonisko pieticību, kurā pilnīgi nogrimis arī K.Skalbe” (Celtne, 1933, 9.nr.). Īstenībā tā bija diletantiska paskvila, un tie bija salti meli. Skalbe joprojām rakstīja arī kritiskas piezīmes par jaunajiem laikiem, bija rosīgs Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdētājs.
Vārds “Kaķpēdiņš” neapšaubāmi sasaucās ar Kaķīti pasakā “Kaķīša dzirnavas”, kas pirmoreiz iespiesta kreisi noskaņotajā žurnālā “Domas” (1913, 1.nr.), kaut arī marksistiskie kritiķi tajā saskatīja tikai uzsvaru par nepretošanos ļaunumam. Tā ir vispopulārākā latviešu literārā pasaka, to apliecināja arī nupat noslēdzies vidusskolēnu konkurss “Ko Tu zini par Kārli Skalbi”. Pasaka ir tik mīļa, ka virsraksts folklorizējies un daudzi šo darbu aplam sauc par “Kaķīša dzirnaviņām”.
Citu reizi bijusi nepieciešamība mainīt kādas citas pasakas nosaukumu. Ne autors, ne Kopoto rakstu (1938–1939) sastādītājs Pēteris Ērmanis nebija pamanījuši, ka Skalbem ir divi darbi ar vienādu nosaukumu – “Pasaka par pelīti” (1919, 1926). Padomju laikā, 1941.gada grāmatā “Pasakas”, kuras redaktors bija rakstnieks Jūlijs Vanags, otrajai dots virsraksts “Lācis un pelīte”.
Var jautāt: cik pavisam Skalbem ir pasaku? Atbilde ir sarežģīta.
Vispirms – nereti pats autors mainījis žanra apzīmējumu. Piemēram, 1937.gada pasaku grāmatā “Garā pupa” ir trīspadsmit darbi, bet trīs no tiem nekādā ziņā nav pasakas (“Mans Ziemassvētku brauciens”, “Pārsliņa”, “Kad ievas zied” ir atmiņu tēlojumi – ar zināmu pasakainību, teiksmainību, kas raksturīga visai Skalbes jaunradei, arī paša dzīvei).
Kopoto rakstu 4. un 5.sējumā (1938) hronoloģiskā secībā (nevis krājums pēc krājuma) ievietotas 66 pasakas, 10.sējumā (1939) nodaļā “Satīra dzejā un prozā” (1901–1920) ielikti “Patagonijas prinča piedzīvojumi” ar P.Ērmaņa piezīmi: “Šis gabaliņš radniecīgs Skalbes pasakām.” J.Vanaga rediģētajā krājumā klāt nākušas sešas jaunas pasakas. Tātad ir jau 73.
Stokholmā izdoto Rakstu 1.sējumā, kuru savākusi un rediģējusi Lizete Skalbe un manuskriptu iespiešanai sagatavojis Andrejs Johansons, ievietotas piecas jaunas pasakas. Nevar saprast, kurš no abiem literātiem nodaļā “Pasakas” ielicis tēlojumus “Rozes smaržo”, “Sirmās dvēseles”, bet ārpus tās atstājis pasakas “Ceriņa krūms”, “Degoša sirds”, “Leļļu lāpītāja”. Skalbes “Mūža rakstu” 2.sējumā pirmoreiz grāmatā ievietoju ļoti aso satīru “Kā baronam gājis”, kas līdz tam gulēja 1906.gada presē. Mūsdienu izpratnē tā ir šausmu pasaka.
Pagaidām skaitīšanu beigsim. Kopā sanākušas 79 pasakas. Šo skaitli varētu palielināt, klāt liekot pasakas, kas rakstītas dzejā (“Pūķa kāvējs”, “Mazā Māra” u.c.), bet tā būtu iebrišana dzejas dārzā. Skalbes literārais mantojums ir apgūts līdz 1914.gadam ieskaitot (“Mūža rakstu” IV sējums iznāks šī gada beigās). Iespējams, ka darbā pie nākamajiem astoņiem sējumiem atklāšu vēl kādu pasaku.
Un vēl ir “Pasaka par Kārli Skalbi”. Tā atrodama avīzes “Pēdējā Brīdī” 1929.gada 7.novembra numurā. Olivereto, t.i., Jānis Sudrabkalns, idilliski raksta: “Un kungi visur viņu sveicināja, viņam kaisīja puķes ceļā, mātes cēla bērnus klēpī un rādīja: “Lūk, tur ir tas vīrs, kas sarakstījis skaistās pasakas!” Meitenes smaidīdamas apstājās un viena otrai teica: “Tas ir viņš, kas tik jauki runā par mīlu.” Vīri pārtrauca darbu un sauca: “Tas ir viņš, kas dedza briesmu brīdī mūsu sirdīs drosmes un ticības kvēli.” Visapkārt bij smaidošas un pateicīgas sejas, visus viņš bij sapratis, visus apveltījis, pats nezinādams, viņš bij palicis par draugu visai pasaulei.”

Apslāpētais nemiers

1906.gadā grāmatā “Zemes dūmos” pirmo reizi parādījās Skalbes dzejolis “Nemiers”, kurā ar spilgtiem tēliem raksturota revolūcijas sakāve un pausts cīnītāju protests. Pēc četriem gadiem sērijā “Mūzikas bibliotēka” ar pirmo numuru izdevējs Millers laida klajā Emīla Dārziņa nošu lapu “Mūžam zili ir Latvijas kalni”. Tajā bija norāde: “Teksts pēc Skalbes”. Tātad notikusi kāda atkāpšanās no oriģināla? Jā, komponists norādīja uz to, ka viņš skaņu rakstā nav licis Skalbes vārdus, bet gan savu variāciju par minēto dzejoli. Izrādījās, ka Dārziņš aiz bailēm, ka viņa dziesmu ar Skalbes dumpīgajiem vārdiem neļaus publicēt, bija radījis būtiski atšķirīgu tekstu. Apbruņosimies ar nelielu pacietību un salīdzināsim.
Vispirms Dārziņš atteicās no dzejoļa virsraksta “Nemiers” un savas dziesmas nosaukumam paņēma visu pirmo rindu: “Mūžam zili ir Latvijas kalni”.
3.rinda Skalbem: “Mūžam raud taure pār Latvijas kalniem”, Dārziņa dziesmā raud kokle. Taču mierīgāks instruments.
3. un 4.rinda Skalbem: “Sasisti mūsu upuru trauki, Asiņu zvaigznēs dzimtenes lauki”. Dārziņš tagadnīgo vārdu “mūsu” aizstājis ar pagātnes apzīmējumu “senču”, un, viņaprāt, dzimtenes lauki ir “miglā tīti”. Tiešām iznācis krietni miglaināk.
6.rinda Skalbem: “Miera nav mocekļu gariem”, Dārziņš revolucionārus nomainījis ar sentēviem.
Līdzīgi pārveidota Skalbes dzejoļa 9.rinda: “Veļ caur klintīm sendienu stāstu”. Dzejnieks teica tieši: “veļ varoņu lāstu”.
Dārziņš trijos Skalbes pantos, kas sastāv no piecdesmit vārdiem, mainījis septiņus, t.i., vienu septīto daļu. Bet galvenais nav statistika. Komponists Skalbes aktuālo dzejoli pārveidojis vispārīgā senču apjūsmā.
Lai nu kā, bet Dārziņš radīja skaistu kompozīciju, kam bija lemts kļūt par tautas likteņdziesmu gadiem ilgi, un tāda tā ir arī šodien. Nav gadījies lasīt, ka Skalbe būtu iebildis pret patvaļīgo dzejoļa pārveidojumu.
Dārziņa atklātības piezīme “Teksts pēc Skalbes” (pa laikam variantā “Vārdi pēc Skalbes”) tika ievērota šīs dziesmas publikācijās 1912., 1923., 1924., 1926., 1927., 1934., 1939., 1953.gadā (pēdējā – Čikāgā, trimdinieku izdevumā).
Pēkšņi 1958.gadā tika izdarīts grēka darbs ir pret Dārziņu, ir pret Skalbi. Nošu grāmatā “Padomju Latvijas 20.gadadienai veltīto Dziesmu svētku repertuārs” šī dziesma iespiesta ar saīsinātu nosaukumu “Mūžam zili” (kā tad – Latvijas taču vairs nebija, bija Latvijas PSR!) un ar norādi: “Kārļa Skalbes teksts”. Brīnumainā kārtā šo viltojumu pārņēmuši visi izdevumi (arī trimdā) un pat 2001.gada grāmatā “Rīga dzied” par teksta autoru uzrādīts Skalbe.
Emīla Dārziņa rīcību aprakstījuši mūzikas zinātnieki Arnolds Klotiņš 1986. un 1997.gadā, Oļģerts Grāvītis 2000.gadā. Bet arī tik solīdā izdevumā, kāds ir “Latviešu kordziesmas antoloģijas 1.sējums (1997), Dārziņa dziesma ievietota pēc 1958.gada revīzijas.
Manuprāt, jāatjauno Dārziņa autora tiesības un viņa dziesma turpmāk publicējama pēc pirmiespieduma. Vēlams pēc tās ievietot K.Skalbes dzejoli “Nemiers”.

Apbalvojumi un godi

Šīs pērlītes, kas rotāja Skalbes tērpu un novērtēja viņa devumu, nav pilnīgi apzinātas.
Biogrāfiju krājumā “Latvijas darbinieku galerija 1918–1928 (Paula Krodera redakcijā 1929.gadā), kur Skalbe ievietots nodaļā “Tautas Padome, Satversmes sapulce, Saeima, valdība”, nekādi apbalvojumi nav minēti.
Biogrāfiskajā vārdnīcā “Latvijas vadošie darbinieki” 1935.gadā (prof. Pētera Šmita virsredakcijā) nosaukti: Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira, Lietavas Ģedimina ordeņa III šķira un Latvijas atbrīvošanas piemiņas zīme. Gadu skaitļi nav uzrādīti.
Tendenciozi rīkojās latviešu biogrāfiskā vārdnīca “Es viņu pazīstu” (Žaņa Unāma redakcijā, 1939.gada novembrī), noklusējot atbrīvošanas zīmi un neievietojot Skalbes ģīmetni. Salīdzināšanai: grāmatai nofotografēti krietni mazāk ievērojami rakstnieki: Ernests Aisters, Antons Bārda, Leonīds Breikšs, Viktors Eglītis, Kārlis Eliass, Alfreds Goba, Kārlis Jēkabsons, Roberts Klaustiņš, Kārlis Kraujiņš, Jānis Lapiņš, Jānis Sārts, Aida Niedra (pretulmanietis Andrievs Niedra gan arī bez foto).
Zināms, ka Skalbem piešķīra divas literāras godalgas. 1927.gadā par dzejoļu krājumu “Vakara ugunis” – Kultūras fonda prēmiju. 12.februārī Kārlis Egle dienasgrāmatā ieraksta Antona Austriņa teikto: tā “došot Skalbem jaunu ierosmi atkal pieturēties pie rakstniecības. Cik šis nomanījis, pēdējos gados viņš patiesi drusku tā kā piemirsts, pie malas nostumts” (izraksts I.Bērsona arhīvā).
1943.gadā, kara apstākļos, Skalbem piešķīra Annas Brigaderes prēmiju – par dzejoļu grāmatu “Klusuma meldijas”, kas vācu okupācijas laikā iznāca trijos izdevumos (1941, 1942, 1943).
Kārlis Skalbe bija goda biedrs Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā (ievēlēts 1921.gadā), PEN klubā (1937), Latvijas Preses biedrībā.
Par literāru anekdoti uzskatāms tas, kas sacīts par Skalbi Apsesdēla prozas darbā “Ražotāju lomās”, kalendārā 1921.gadam “Ziemeļlatvijas zobgals” – viņam esot “piespriests Bezdarba armijas Bada leģiona Mēra krusts”. Saproti, kā gribi.
1931.gada janvārī Brīvības pieminekļa komitejas prezidija sēdē Kārli Skalbi ievēlēja lietpratēju komisijā. Tai bija jānovērtē Kārļa Zāles darinātā pieminekļa projekta pārlabojums. Skalbe ieteica uz pieminekļa rakstīt vārdus: “Tēvzemei un Brīvībai”. Ejot garām Latvijas skaistākajai piemiņas zīmei, biežāk atcerēsimies Skalbi!
Kopš 1937.gada 15.maija Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā par izciliem nopelniem tautas un valsts labā piešķīra Tēvzemes balvu. Līdz padomju okupācijai ar to godināja divdesmit četras personības – arī Jāni Akurateru, Vili Plūdoni, Edvartu Virzu un Aspaziju. Balvu godam bija nopelnījis arī Kārlis Skalbe, bet to nedeva tikai tāpēc, ka viņš nebija autoritārās iekārtas aizstāvis.
Nākamgad Skalbes vārdkopai “Tēvzemei un Brīvībai” uz pieminekļa paliks septiņdesmit gadu. Ierosinu atjaunot Tēvzemes balvas tradīciju. Un pirmo lielo godalgu veltīt Kārlim Skalbem.

Referāts nolasīts zinātniskajā konferencē Rīgā 2004.gada 7.novembrī (šeit – saīsināts)