Gadu simti vēstīs tālām ciltīm

Mūža garumā Salaspilī glabāta vēstures liecība

Novembra sākumā, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas un atbrīvošanas cīņu atceres dienām, Latvijas 20. gadsimta vēsture ir papildināta ar akmenī iemūžinātu dokumentu – marmora piemiņas plāksni tiem Salaspils luterāņu draudzes locekļiem, kuri krita vai pazuda bez vēsts Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu (1918-1920) laikā. Salaspilietis Kārlis Vērmanis šo vērtīgo, ilgus gadus sargāto vēstures relikviju uzticēja turpmākai glabāšanai Daugavas muzejam.

Kārlis Vērmanis un Daugavas muzeja direktore Daina Lasmane. Plāksne iznesta no slēptuves Foto: Lilita Vanaga

1940.gadā pēc Salaspils Lauksaimniecības biedrības iniciatīvas plāksne novietota pēc lielajiem Pirmā pasaules kara postījumiem atjaunotajā Salaspils Sv. Jura baznīcā – tolaik vienīgajā Salaspils baznīcā, kuras drupas ar krustu virs mūriem tagad atrodas Rīgas hidroelektrostacijas ūdenskrātuves malā.
Daudzās Latvijas baznīcās starpkaru periodā tika novietotas līdzīgas plāksnes, daļa ir arī saglabājusies. Taču Salaspils luterāņu baznīcai diemžēl bijis sarežģīts un ļoti drūms liktenis. Plāksne baznīcā palika visai īsu laiku, jo pēc Otrā pasaules kara beigām baznīca vairs netika remontēta pēc samērā nelielajiem karalaika postījumiem, bet pamazām arvien vairāk tika demolēta un postīta (par to gan ir cits stāsts). Toreizējiem atsevišķiem luterāņu draudzes locekļiem bijis skaidrs, ka arī piemiņas plāksne ar laiku tiks iznīcināta gan baznīcas neaizsargātības, gan plāksnes uzrakstā minēto Latvijas brīvības cīņu dēļ. Tāpēc plāksne paklusām noņemta un noslēpta baznīcas bijušās Dāmu komitejas sekretāres Mildas Vērmanes mājās.
Vērmaņu mājās, mazā vecās Salaspils saliņā tagadējā Enerģētiķu mikrorajonā tā arī glabāta gandrīz piecdesmit gadus. Mildas Vērmanes dēls, daudziem salaspiliešiem pazīstamais un cienījamais pensionētais skolotājs Kārlis Vērmanis ir Salaspils iedzimtais vairākās paaudzēs un sava novada vēstures patiess cienītājs. “Ja padomju laikos uzzinātu, ka mājās glabājas šāda plāksne, – galvu vis neglaudītu, īpaši skolotājam. Bail jau gan nebija, labi noslēpu.”
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas sirmais skolotājs ir gaidīt gaidījis Salaspilī atkal atjaunotu vai no jauna uzceltu luterāņu baznīcu, kurā šai memoriālajai plāksnei atkal būtu jāatrodas. Pēdējā gadu desmitā jau ir uzceltas jaunas katoļu un pareizticīgo baznīcas. Kamēr jaunā baznīca vēl ir tikai projektā un nav skaidri zināms, kad to sāks celt, piemiņas zīme kā liela vērtība nu glabāsies Daugavas muzejā līdz ar citām Salaspils vēstures liecībām un šajās valsts svētku dienās atradīsies goda vietā.
Tas ir apbrīnojami un cerīgi, ka Salaspilij, kur zudumā gājuši daudzi senākās vēstures pieminekļi, kaut reti, tomēr atklājas jaunas 20. gadsimta pirmās puses vēstures zīmes, kas, laikam ritot, ieguvušas arī savu patstāvīgu stāstu un ar cilvēku likteņiem saistītu vērtību.
Gaišajā marmora plāksnē (80x120x2 cm) joprojām spoži mirdz trīs simboliskās zvaigznes, taču burti laika gaitā vietām ir padzisuši.
Šie vīri varēja būt Pirmā pasaules kara laikā frontēs ārpus Latvijas vai tepat Rīgas pievārtē kritušie strēlnieki, vai atdevuši dzīvības Latvijas Brīvības cīņu laikā kaut kur Latgalē, Kurzemē vai citā malā. Katrai ģimenei smags zaudējums bija ikviens tuvinieks, lai kad un kur viņš kritis. Arī pašā Salaspilī starpkaru laikā tika uzliktas piemiņas zīmes un pieminekļi septiņu (!) Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas karā kritušo latviešu, krievu, vācu un igauņu karavīru brāļu kapu vietās.
Tomēr starp daudzajiem vīriešu uzvārdiem atrodama arī viena sieviete – Alīde Preisa. Kā deviņdesmitajos gados stāstīja 1913.gadā dzimusī Lidija Preisa no Salaspils “Bajāriem”, Alīde bijusi mežsarga Reinholda Preisa meita un nošauta Pirmā pasaules kara laikā. Sīkākas ziņas no stāstītājas atmiņas jau bija pagaisušas. Visticamāk, Alīde bija nejaušais upuris šīs apkārtnes daudzu māju tiešā tuvumā notikušās karadarbības laikā (Mazās Juglas kaujas 1917.gada septembra sākumā un igauņu – latviešu karaspēka daļu cīņas pret Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju 1919.gada jūlija beigās – augusta sākumā).
Iespējams, ka sarakstā minētie 46 cilvēki nav pilnīgi visi Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas kaujās kritušie un bez vēsts pazudušie Salaspils draudzes locekļi. Saraksts, visticamāk, sastādīts 1939. vai 1940. gadā, kad veidota pati plāksne un pēc kariem bija pagājis jau diezgan ilgs laiks. Saraksta pašās beigās it kā pēdējā brīdī vēl pievienots Andreja Ieviņa vārds. Daļa vietējo ģimeņu pēc bēgļu gaitām neatgriezās Salaspilī un par šo ģimeņu kritušajiem piederīgajiem ziņas sarakstā varbūt netika iekļautas. Jāatceras arī, ka pie Salaspils luterāņu draudzes nepiederēja pilnīgi visi salaspilieši, taču šīs draudzes locekļi bija arī daļa stopiņiešu, dolēniešu un citi. Tomēr nelielā Salaspils pagasta kā draudzes centra karos zaudēto cilvēku uzskaitījums varētu būt diezgan precīzs, jo sarakstā minēto cilvēku lielākā daļa, pagaidām spriežot tikai pēc uzvārdiem, bijuši veco Salaspils pagasta dzimtu piederīgie. Sarakstā ir minēti seši Zariņi – šis izplatītais uzvārds bija Salaspils “Vecpelšu”, “Puntu”, “Tīsu”’ un vēl citu māju iemītniekiem.
Mainījusies ir Salaspils, nomainījušās vairākas paaudzes, bet šī plāksne no jauna satuvina mūs ar it kā jau tālajiem notikumiem, no aizmirstības izceļ līdz šim anonīmu cilvēku vārdus, kurus parasti ieraksta kara zaudējumu bezkaislīgajos skaitļos. Sirmais Kārlis Vērmanis, nododot šo plāksni muzejam, jautāja: “Bet vai jaunie to cienīs? Vai tā viņiem kaut ko nozīmēs?”
Ļoti gribas ticēt, ka nozīmēs.

Lilita Vanaga,

vēsturniece