Par likumu “Grozījumi Radio un televīzijas likumā”

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
2004.gada 4.novembrī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Radio un televīzijas likumā”, deleģējot Ministru kabinetam tiesības paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz raidījumu valodu, ja ir apdraudēta valsts valodas lietošana vai tās izplatīšana raidorganizācijas darbības teritorijā.
Atbalstot nepieciešamību valstij rūpēties par pasākumiem, kas nodrošinātu valsts valodas aizsardzību, vēlos tomēr vērst deputātu uzmanību uz to, ka Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pants nosaka Ministru kabineta tiesības izdot normatīvos aktus, ja likumā noteiktajā pilnvarojumā to darīt ir formulēti noteikumu satura galvenie virzieni.
Diemžēl ir jāatzīst, ka 2004.gada 4.novembra likuma “Grozījumi Radio un televīzijas likumā” 6.pantā (attiecībā uz Radio un televīzijas likuma 19.panta piekto daļu) norādītais pilnvarojums Ministru kabinetam neatbilst Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta prasībām, kas savukārt varētu novest pie tā, ka tiesību norma praksē nedarbosies, jo izpildvara uz šāda pilnvarojuma pamata nevarēs izdot attiecīgo normatīvo aktu. No minētā pilnvarojuma nav skaidrs, kas ir tas subjekts, kas konstatē valsts valodas lietošanas vai izplatīšanas apdraudējumu, kā arī kādi kritēriji raksturotu šādas situācijas iestāšanos un attiecīgo īpašo noteikumu izdošanas nepieciešamību. Nav arī saprotams, vai Ministru kabinets ir pilnvarots izdot noteikumus, kas satur personu tiesības ierobežojošas prasības, vai arī likumdevējs ir pilnvarojis izpildvaru ietekmēt raidorganizāciju veidoto raidījumu valodu tikai ar veicinošiem un atbalstošiem pasākumiem.
Gadījumā, ja likumdevēja nolūks ir pilnvarot Ministru kabinetu īpašās situācijās noteikt ierobežojumus attiecībā uz raidījumu valodu, tad vēlos vērst deputātu uzmanību uz to, ka saskaņā ar likuma atrunas principu (Administratīvā procesa likuma 11.pants) personai nelabvēlīgu administratīvo aktu vai faktisko rīcību iestāde var veikt tikai uz Satversmes, likuma, kā arī starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus personas tiesības ierobežojošus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.
2003.gada 5.jūnijā Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2003-02-0106 norāda uz nepieciešamību valsts valodas ietekmes palielināšanai elektronisko saziņas līdzekļu darbībā izmantot tikai tādus līdzekļus, kuri nedrīkst radīt cilvēka pamattiesību, tostarp vārda brīvības, nesamērīgus ierobežojumus. Tieši tāpēc 2004.gada 4.novembra likumā “Grozījumi Radio un televīzijas likumā” noteiktajam pilnvarojumam Ministru kabinetam paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz raidījumu valodu ir jābūt skaidram, konkrētam un nepārprotamam, parādot likumdevēja vēlmi aizstāvēt valsts valodu nevis ar represīvām metodēm, bet, respektējot gan vārda brīvību, gan patērētāju tiesības izvēlēties sev tīkamos raidījumus. Jāatzīst, ka Ministru kabinetam dotās tiesības paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz raidījumu valodu, ja ir apdraudēta valsts valodas lietošana vai izplatīšana, rada iespaidu, ka runa ir par zināmu ierobežojumu noteikšanu.
Jautājums par to, kā veicināt cittautiešu auditorijas piesaisti Latvijas informācijas telpai, ir aktuāls mūsu valstī jau vairākus gadus. Manuprāt, neierobežojot raidījumu valodu, valstij ir visas iespējas ieviest citus valsts valodas lietošanu un izplatīšanu veicinošus pasākumus, kā piemēram, izmantojot apraides atļaujas (licences) izsniegšanas kārtību un šīs atļaujas saņemšanas kritērijus.
Ievērojot iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2004.gada 4.novembrī pieņemto likumu “Grozījumi Radio un televīzijas likumā” otrreizējai caurlūkošanai.

Cieņā, –

Vaira Vīķe-Freiberga

Rīgā 2004.gada 12.novembrī