Pēdējais piliens. Jeb — "Atkal tie lietuvieši!"

Kārtējo reizi gribētos atgādināt latviešiem radniecīgās lietuviešu valodas personvārdu atveides principus. Tieši atgādināt, jo par to laiku pa laikam raksta gan valodnieciskos izdevumos, gan laikrakstos. Presē ar lietuviešu vārdiem un uzvārdiem sastopas plašākais lasītāju loks, tāpēc īpaši svarīgi ir ne vien par šiem principiem rakstīt, bet tos arī ievērot. Kā rāda pieredze, tas ne vienmēr tiek darīts. Pēdējais piliens, kas pamudināja uzrakstīt, bija dažu Lietuvas valdības ministru (tiesa, jau bijušo) uzvārdu "varianti", ar kuriem nācās sastapties presē. Izrādījās, ka viens no premjerministra Rolanda Paksa — nu jau arī bijušā — vadītās valdības ministriem bija Sigits Kakts . Ja vien tā nav korektūras kļūda, acīmredzot rakstītāji sajaukuši divas personvārdu atveides formas: lietuviešu valodas galotnes –as un –is ( –ys ) un to atbilsmes latviešu valodā. Pirmajā gadījumā tai atbilst galotne –s , bet otrajā tiek saglabāta nemainīga (vienīgi garais ī — lietuviešu rakstībā y — pārvēršas par i , jo latviešu valodā vīriešu dzimtes vārdiem iespējama tikai galotne ar īso patskani: –is ). Zinot, ka ministra uzvārds lietuviešu valodā ir Kaktys , attiecīgā pareizā latviešu valodas forma būtu Kaktis .

Nav šaubu, ka rakstītājiem būtu vieglāk lietot oriģinālvalodas formas vai to atveidojumus latīņalfabētiskajā rakstībā (ja runa ir par valodām, kurām ir cits alfabēts). Taču ir pamats domāt, ka bieži vien tās balstītos uz angļu valodā izplatītām formām, jo informācijas avots mēdz būt angļu valodā, tāpēc būtu grūti pārbaudīt to precizitāti. Taču šis rakstīšanas "vieglums" vēršas pret lasītāju — kā izlasīt vienu vai otru personvārdu (vēl jo vairāk, ja tas jāizrunā!)? Pat protot vairākas pasaules valodas, tas nav viegli izdarāms, ja nezina, kādā valodā vārds ir, jo vienādi uzrakstītu personvārdu atšķirīgās valodās izrunā dažādi, piemēram, Sully angļu valodā Salijs , bet franču valodā Silī ; Henry — angļu Henrijs , bet franču (arī Henri ) — Anrī . Kā lai to visu zina vienkāršs lasītājs?

Arī rakstītājiem nav viegli orientēties dažādu valodu personvārdu atveidē. Latviešu valodai radniecīgās lietuviešu valodas personvārdi, tāpat kā citu svešvalodu personvārdi, atveidojami pēc izrunas, pielāgojot tos latviešu valodas gramatikas prasībām, resp., aizstājot lietuviešu galotnes ar atbilstošajām latviskajām. Šīs problēmas atrisināt var palīdzēt sagatavotās citvalodu īpašvārdu pareizrunas un pareizrakstības instrukcijas. Lietuviešu valodas īpašvārdi bija vieni no pirmajiem, kuru atveide tika normēta — instrukcija izdota 1961. gadā (pavisam kopš 1960. gada izdotas 18, jaunākās no tām — poļu un ungāru — vēl nopērkamas). Bez tam 1998. gadā Valsts valodas centrs izdevis instrukciju "Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā", kurā apkopoti vairāku populārāko valodu īpašvārdu atveides principi. Arī to vēl var iegādāties grāmatnīcās.

Tā kā galvenokārt šeit ir runa par lietuviešu valodas personvārdiem, derīgi palūkoties, kā ar šiem jautājumiem tiek galā lietuvieši. Lietuvā tiešām ir spēkā princips rakstīt īpašvārdus oriģinālvalodas formā, tāpēc dažkārt preses izdevums vienkārši nav izlasāms un juku nebūt nav mazāk. Reizēm līdzās oriģinālformai iekavās pirmo reizi var tikt minēta lietuviskota forma, bet atsevišķos gadījumos citvalodu personvārdi rakstīti tikai lietuviski. Tā kā biežāk tomēr tie ir oriģinālvalodas formā, var dzirdēt runājam, piemēram, par Džonu Majoru (angļu Major — Meidžors ), par Viktoru Hugo (franču Hugo — Igo ). Īpaši daudz grūtību lasītājiem un rakstītājiem sagādā mazāk pazīstamu personu vārdi un uzvārdi. Problemātiska ir arī šādu vārdu locīšana: kādu galotni un kā — ar apostrofu vai bez — tiem pielikt, varbūt tos vispār nelocīt? Pieredze liecina, ka praksē rīkojas ļoti dažādi — kā katrs spēj un prot. Tiesa, latviešu personvārdi gan tradicionāli tiek atveidoti atbilstoši lietuviešu valodas prasībām, tāpēc Gunārs Kļaviņš lietuviešu tekstā ir Gunaras Kliavinis , Anna Bērziņa — Ana Bņrzinia , bet Kārlis Zāle — Karlis Zalņ . Tās ir katras valodas īpatnības — ar pieejamiem savas valodas līdzekļiem pēc iespējas tuvāk oriģināla izrunai atveidot citvalodu personvārdus rakstos.

Atgriežoties pie lietuviešu personvārdu atveides latviešu valodā, jāatceras dažas likumsakarības. Samērā bieži sarežģījumi rodas ar lietuviešu valodas burtu i , kas veic arī mīkstinājuma zīmes funkciju — mīkstina pirms tā esošu līdzskani. Lai saglabātu pēc iespējas lielāku tuvību oriģināla izrunai, to atveido ar mīksto līdzskani (pēc līdzskaņiem g , k , l , n ): Saulis — Sauļus , Dainius — Daiņus , Gintaras Einikis — Ģintars Einiķis . Aiz līdzskaņiem č , š , ž , dž tas izlaižams: Marčiulionis — Marčuļonis , Šiuparys — Šuparis , Džiugas — Džugs , bet aiz pārējiem līdzskaņiem atveidojams ar burtu j: Masiulis — Masjulis , Pocius — Pocjus , Darius — Darjus , Andrius — Andrjus u.tml. Šis pēdējais princips ir jauninājums, lai tuvinātu izrunai — iepriekš arī šajos gadījumos mīkstinātājs burts i netika atveidots.

Dažkārt problēmas sagādā kopīgas cilmes personvārdi, kam abās valodās tradicionāli nostiprinājušās atšķirīgas formas. Ja ievērojam principu — atveidot pēc iespējas tuvāk oriģinālam, tas jādara konsekventi, tāpēc arī šajos gadījumos nevajadzētu lietuvisko vārda formu aizstāt ar latvisko, kā tas reizēm tiek darīts: Kazimieras — Kazimiers (ne Kazimirs ), Marius — Marjus (ne Māris ), Justina — Justina (ne Justīne ), Julija — Julija (ne Jūlija ) u.tml.

Atveidojot sieviešu uzvārdus, jāatceras, ka tie ir atšķirīgi precētām un neprecētām lietuvietēm. Kaut gan pašā Lietuvā laiku pa laikam atskan iebildumi pret šo seno tradīciju — ir cilvēki, kas vēlētos, lai uzvārdi neatspoguļotu sieviešu ģimenes stāvokli un tādējādi tiktu novērsta šķietamā sieviešu diskriminēšana — 1999. gadā kādas lietuvietes sūdzība nonāca pat Strasbūrā (par to rakstīja arī Latvijas prese). Taču Valsts lietuviešu valodas komisija atzinusi, ka nav nekāda pamata kaut ko mainīt uzvārdu sistēmā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsdienās pēc izskaņām nebūt nevar pateikt, vai sieviete ir precējusies vai nav — nereti pēc precībām sieva saglabā savu meitas uzvārdu līdz ar attiecīgo izskaņu (ļoti bieži tā rīkojas populāras personas — žurnālistes, mākslinieces, aktrises u.tml.). Tomēr tradicionāli, ja ģimenes galva ir Balys (vai Kubilius ), viņa sievas uzvārds Balienņ ( Kubilienņ ), bet meitas — Balytņ ( Kubiliūtņ ). Un izskaņās –ytņ un –ūtņ arī latviešu valodā saglabājami garie patskaņi ī un ū : Balīte un Kubiļūte , toties galotne maināma pret latvisku (arī precētu sieviešu uzvārdu izskaņās — –iene ).

Varbūt tiem, kas runā vai raksta par Lietuvu, noderēs visu pašreizējās valdības,

ko vada premjerministrs ANDRJUS KUBIĻUS ( Andrius Kubilius ),

ministru vārdu un uzvārdu pareizrakstība latviešu valodā (iekavās attiecīgās lietuviešu valodas formas):

veselības aizsardzības ministrs RAIMUNDS ALEKNA ( Raimundas Alekna ),

tieslietu ministrs ĢINTARS BALČŪNS ( Gintaras Balčiūnas ),

kultūras ministrs ARŪNS BĒKŠTA ( Arūnas Bņkšta ),

iekšlietu ministrs ČESLOVS BLAŽIS ( Česlovas Blažys ),

sociālās aizsardzības un darba ministre IRENA DEGUTIENE ( Irena Degutienņ ),

transporta ministrs RIMANTS DIDŽOKS ( Rimantas Didžiokas ),

pārvaldes reformu un pašvaldības lietu ministrs JONS RUDALEVIČS ( Jonas Rudalevičius ),

finansu ministrs VĪTAUTS DUDĒNS ( Vytautas Dudņnas ),

vides ministrs DAŅUS LĪĢIS ( Danius Lygis ),

lauksaimniecības ministrs EDVARDS MAĶELIS ( Edvardas Makelis ),

saimniecības ministrs VALENTINS MILAKNIS ( Valentinas Milaknis ),

izglītības un zinātnes ministrs KORNELIJS PLATELIS ( Kornelijus Platelis ),

ārlietu ministrs AĻĢIRDS SAUDARGS ( Algirdas Saudargas ),

aizsardzības ministrs ČESLOVS STANKEVIČS ( Česlovas Stankevičius ).

Katrai tautai un valodai ir savas īpatnības. Bet nedarīsim savai valodai pāri uz svešu valodu rēķina!

Dr. philol. Regīna Kvašīte — "Latvijas Vēstnesim"