Konferencē “Valstis, sabiedrības un pasaule nākotnes attīstības ietvarā” Rīgā 2004.gada 12.novembrī:

Ekselences! Dāmas un kungi!
Es priecājos būt klāt šajā oficiālā mūsu Stratēģiskās analīzes komisijas rīkotajā konferencē un vēlos pateikties šīs komisijas locekļiem par viņu ieguldījumu, Latvijas Universitātei un tās rektoram par gatavību mums izpalīdzēt ar savām telpām, ar savām iespējām, ar saviem intelektuālajiem resursiem. Paldies!
Es priecājos, ka tik daudz interesentu ir ieradušies uz konferenci, ko var uzskatīt par vēsturisku, jo tā iezīmē aizsākumu ļoti daudzām intelektuālām debatēm, kas notiek Rīgā, Latvijas galvaspilsētā, un ir veltītas padziļinātai analīzei, lai izpētītu, no kurienes mēs nākam un uz kurieni mums ir jāiet turpmāk.
Latvijai, tāpat kā tās kamiņvalstīm un citām valstīm, sākas jauns vēsturisks periods. 2004.gads ir vēsturisks pavērsiena punkts. Tikai 13 gadu laikā mēs no nebrīvas valsts esam kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs, kam nebija iespējams pašiem izlemt savu likteni, mēs, kas bijām zaudējuši savu suverenitāti bruņota iebrukuma un aneksijas rezultātā, esam kļuvuši par NATO alianses dalībvalsti un tādējādi esam nodrošinājuši garantijas mūsu suverenitātes un brīvības saglabāšanai tuvākajā paredzamajā nākotnē.
Mēs tagad stāvam uz jauna perioda sliekšņa un mums jārisina sarežģītas problēmas, kas neatšķiras no tām, ko jau daudz ilgāku laiku risina citas Eiropas valstis, pret kurām liktenis ir bijis labvēlīgāks. Mums tagad kopā ar mūsu kaimiņvalstīm jārisina Eiropas apvienošanas problēma, un tas attiecas ne tikai uz administratīvajām struktūrām un uz vienošanos par ekonomiskiem jautājumiem, ne tikai uz visu to, kas vēlas stāvēt zem Eiropas zvaigžņotā karoga, kopīgo politisko gribu, bet tas ietver arī kopīgas Eiropas nākotnes vīzijas veidošanu.
No kurienes nāk Eiropa, un uz kurieni tā iet? Ko ikviens no mums – lai kur mēs arī būtu, Latvijā vai kaut kur citur, kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai kādā no mūsu kaimiņvalstīm, tuvu un tālu – kā ikviens no mums iedomājas un paredz mūsu kontinenta attīstību nākotnē, katras valsts un visu mūsu valstu nākotni? Vissvarīgākais jautājums ir – kas katru no mums kā indivīdu, kā pilsoni sagaida nākotnē.
Latvija burtiskā nozīmē bija pārāk ilgi – kopš Otrā pasaules kara – izdzēsta no Eiropas kartes, un šī situācija acīmredzami ir atstājusi ietekmi uz mūsu tautu. Eiropa bija iedalīta ietekmes sfērās kopš bēdīgi slavenās vienošanās 1939.gadā starp diviem totalitāriem diktatoriem – Hitleru un Staļinu – kā savā starpā sadalīt Eiropas kontinentu. Eiropu sašķēla dzelzs priekškars, un tas notika, pateicoties sabiedroto piekāpībai, kad tie sadūrās ar Staļina Padomju Savienību un tās prasībām. Eiropa palika sadalīta daudzus gadu desmitus, un tikai 1991.gadā pēc augusta valsts apvērsuma beigām agrākās nebrīvās valstis varēja sākt iet pašas savu ceļu, vispirms – nodrošināt savu suverenitāti un brīvību, atjaunot demokrātiju un visas tiesības, ko tā paredz, bet galvenais – sākt sarunas un sadarbību ar pārējo Eiropu.
Dzelzs priekškars nebija tikai Berlīnes mūris un dzeloņstieples, suņi un sargi gar visām Padomju Savienības un tās satelītvalstu robežām, dzelzs priekškars tika radīts, lai apturētu ideju un informācijas plūsmu. Es domāju, tieši šo sienu mēs tagad vēlamies nojaukt, lai mūsu domātāji un visi mūsu iedzīvotāji varētu integrēties ideju plūsmā un ideju savienošanā, kas, kā mēs ceram, izšķils dzirksteles un radīs jaunu izpratni, un tādējādi debates mūs visus bagātinās pat tad, ja, kā norādīja rektors, mums diskusijas sākumā ne vienmēr ir vienāda nostāja un mēs nevadāmies no vienām un tām pašām premisām, kā arī ne vienmēr mums ir jānonāk pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem, izmantojot vienus un tos pašus argumentus. Man kā prezidentei ir sapnis redzēt Rīgu atkal kļūstam par Eiropas intelektuālo centru. Es uzskatu, ka konference, kas šodien notiek šajā zālē, ir šī nodoma simboliska deklarācija. Galu galā tieši Rīga ir tā vieta, kur Kants publicēja savu darbu “Tīrā prāta kritika”, kaut arī bija to uzrakstījis Kēnigsbergā. Rīga ir vieta, kur radās Herdera idejas par tautu, par tautasdziesmām un par valstiskuma nozīmi. Herdera idejas mijiedarbībā ar tām, ko pauda citi vācu romantisma kustības ievērojamie domātāji, tādi kā Hardevs, Hāmanis, brāļi Grimmi, Lesings un citi, kā arī viņu domas par kultūru un ideju izcelsmi revolucionizēja Eiropu.
Laikā, kad vācu romantisma pārstāvji nāca klajā ar idejām, ka visas nacionālās valodas, kā arī vienkāršās tautas kultūras mantojums var dot ļoti svarīgu ieguldījumu, Eiropā valdīja aristokrātisks viedoklis par ideju pasauli. Nemaz nerunājot par acīm redzamo lomu, kāda bija kristīgajai ticībai, jāatzīmē, ka laicīgās idejas galvenokārt bija pārmantotas no antīkās pasaules. Intelektuālā elite nodeva tālāk un izskaistināja šīs idejas, bet monarhi vai izglītotākie aristokrātijas pārstāvji atbalstīja tās. Anglijas Karalisko biedrību nodibināja karalis Kārlis II tūlīt pēc monarhijas restaurācijas. Pirms divdesmit pieciem gadiem Rišeljē bija nodibinājis Francijas karalim Francijas Akadēmiju. Akadēmijas tika dibinātas Berlīnē un citās spēcīgāko un attīstītāko Eiropas valstu galvaspilsētās, saņemot karaļnamu atbalstu.
Idejas ierosināja lielie domātāji un zinātnieki, bet tās atbalstīja aristokrātiskā un autoritārā valsts varas sistēma. Vācu romantisma pārstāvji izteica domu, ka idejas nerodas tikai sabiedrības augšējos slāņos un pēc tam tiek nodotas apakšējiem slāņiem, bet tās var darboties arī pretējā virzienā – no apakšas uz augšu. Tā ir ļoti demokrātiska ideja, jo kultūra tiek vērtēta kā daudzslāņaina un daudzpusīga parādība, kas ietver sevī vienkāršās tautas devumu, kas ir tās neatņemama sastāvdaļa. Vienkāršā tauta nodod tālāk tradicionālās zināšanas pasakās, tautasdziesmās un mutvārdu literatūrā, kas bieži satur tikpat daudz atziņu un gudrības, cik viserudītākie un plašākie akadēmiskie diskursi.
Tā bija jauna un revolucionāra koncepcija, kas palīdzēja ierosināt ļoti daudzas nacionālās atmodas kustības visā Eiropā. Šai koncepcijai bija svarīga nozīme jaunu nacionālu valstu radīšanā Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, kas notika, pamatojoties uz to, ka tām bija atšķirīga valoda un atšķirīga kultūra. Tas beigās noveda arī pie tā, ka atsevišķas idejas, kā tas ar labām idejām dzīvē bieži notiek, tika izkropļotas un kariķētas, un sākotnēji cildenā ideja varēja pārvērsties par kaut ko pilnīgi pretēju. Mēs pieredzējām, kā dažus no šādas idejas aspektiem piesavinājās Vācijas nacionālsociālisms un Itālijas fašisms.
Pagājušais gadsimts bija skarbs pret Eiropu, un tas noteikti ir atstājis asiņainas pēdas uz Latvijas zemes un ietekmējis Latvijas iedzīvotājus. Mēs vēlamies, lai nākamais gadsimts būtu labāks un pilnīgi citāds. Tāpēc tagad, kad mēs esam atguvuši brīvību un esam sasnieguši savus tuvākos politiskos mērķus, ko mūsu valsts bija izvirzījusi, mums ir pienācis laiks padomāt par mūsu nākotnes prioritātēm, censties dziļāk izprast, ko nozīmē būt eiropietim un kas ir tās vērtības, kas vieno mūs uz šī kontinenta. Kas ir tās vērtības, ko mēs tik bieži piesaucam: demokrātija, indivīda tiesības un pamatbrīvības, brīvā tirgus ekonomika, tiesības uz īpašumu, autortiesības un citas vērtības?
Politiķu karjera savas valsts pārvaldē, it īpaši Latvijā, var būt īsa. Intelektuāļu karjera var būt garāka, taču viņiem nav tiesību pieņemt lēmumus, viņi nevar tieši mainīt valsts politikas kursu. Demokrātiskā valstī ideāli būtu, ja tauta būtu tā, kas nosaka savas valsts kursu. Taču, lai tas varētu notikt, cilvēkiem jābūt labi informētiem, un viņiem jāspēj izdarīt savu izvēli racionāli un balstoties uz informētību, nevis uz emocionālām kaprīzēm, kuru pamatā ir kāda politiķa un lozunga popularitāte.
Tas ir liels izaicinājums. Mēs pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās redzējām, cik maz cilvēku Eiropā ir tieši ieinteresēti savu pārstāvju ievēlēšanā šajā institūcijā, cik maz viņi tic to spējai viņus pārstāvēt un panākt nozīmīgas izmaiņas, kas tieši attiektos uz viņiem. Arī Latvijā ir līdzīgs skepticisms. Mēs tik ilgi esam gaidījuši savu brīvību, tik smagi cīnījušies un tik daudz strādājuši, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tagad, kad esam iestājušies ES, ko darīsim tālāk? Kādas būs mūsu prioritātes, un kā mums tās noteikt?
Pirms dažiem gadiem es aicināju Latvijas iedzīvotājus, iesākot Jauno gadu, pārdomāt un uzrakstīt 99 savas kvēlākās vēlēšanās un izvēlēties no tām svarīgākās, ko viņi gribētu piepildīt nākamajā gadā. Daudzi cilvēki pēc tam man teica, ka tas ir bijis ļoti grūts uzdevums, un daudziem bija grūtības izvirzīt pat 10 mērķus, kas būtu viņiem svarīgi un ko viņi vēlētos piepildīt nākamajā gadā. Man ir jāatzīst, ka es, pati cenzdamās sekot savam padomam, tiku līdz 33 vēlmēm un pēc tam man vajadzēja ilgāk padomāt.
Izvirzīt mērķus un noteikt prioritātes nav viegls uzdevums. Daudz vieglāk ir redzēt, kas nepareizi notiek pasaulē. Daudz vieglāk ir censties diagnosticēt nelaimes, kas mums uzbrūk. Tas, protams, arī ir jādara, un tas ietilpst uzdevumos, ko daži no jums risinās šajā konferencē. Mums draudošā ļaunuma savlaicīga diagnosticēšana ir nepieciešama sākumā, bet ar to nepietiek. Ir jābeidz gausties, žēloties un sūdzēties, un nosodīt. Mums jāsāk sapņot par to, kādi vēlamies būt un par ko vēlamies kļūt. Tas nav viegli. Tas prasa darbu un piepūli. Tas ir tikpat grūti kā iemācīties lidot. Taču ir jālido iztēlē un ir jābūt nākotnes vīzijai.
Es tāpēc aicinu jūs visus kopīgi padomāt un palīdzēt mums šajā stratēģiskajā domāšanā. Valsts prezidenta vadībā ir izveidota Stratēģiskās analīzes komisija. Šīs komisijas mērķis ir sapulcināt gaišākos prātus no dažādiem sektoriem, lai viņi iesaistītu dažādu jomu speciālistus un visu sabiedrību debatēs, domu apmaiņā un nākotnes mērķu izvirzīšanā.
Mums kā latviešiem ir svarīgi noteikt mērķus un prioritātes, ko mēs tagad vēlamies sasniegt savas valsts labā. Kad es stājos prezidentes amatā, es publiski paziņoju, ka esmu gatava uzklausīt ikvienu, kas būtu gatavs dot man padomu kā prezidentei par to, kas jāpaveic mūsu valstī. Saņēmu daudz vēstuļu, atsaucība bija diezgan liela. Daudzas no vēstulēm bija ļoti garas: 17, 18, 20 lappušu vēstules ar garu sūdzību uzskaitījumu par to, kas mūsu valstī ir nepareizi. Ļoti maz bija tādu vēstuļu, kur būtu izteikti konkrēti priekšlikumi par to, kas darāms, lai uzlabotu stāvokli mūsu valstī. Taču es saņēmu vienu vēstuli no kāda pavecāka kunga, kur bija 20 punkti par to, ko, pēc viņa domām, vajadzētu mainīt. Drīz pēc tam es saņēmu no viņa vēstuli, kurā viņš pauda savu neapmierinātību ar vārdiem: “Pirms divām nedēļām es veltīju laiku un pūles, lai nosauktu 20 lietas, ko nepieciešams izlabot mūsu valstī, un es esmu ļoti sarūgtināts, ka jūs vēl neko neesat izdarījusi, lai tās izlabotu.”
Nepietiek, ka mēs debatējam par to, kas jāpaveic, un skaidri apzināmies savus mērķus un centienus. Svarīgi ir arī izveidot praktisku ceļa karti, kas palīdzētu nokļūt no vienas vietas otrā un norādītu, kādi soļi jāsper, lai tiktu no punkta A uz punktu B. Izvēlētie ceļi, protams, nebūs pilnīgi vienādi, tie atšķirsies. Te sava nozīme demokrātiskā valstī var būt politiskajām partijām un ieinteresēto cilvēku grupām, un katra no tām var radīt un iezīmēt ceļa karti, kurā būs atšķirīgi ceļa rādītāji, kā sasniegt mērķi.
Demokrātiskā valstī arī jāatrod veids, kā harmonizēt visas dažādās idejas, nosakot mūsu valsts mērķus. Mums ir jāformulē tie mērķi, kas ir vislabākie visai valstij kopumā, kas kalpotu valsts ilgtermiņa interesēm, bet ne tikai īsam laika posmam. Tas ir ļoti grūts uzdevums valsts pārvaldē. Tas noteikti ir izaicinājums. Mums ir nepieciešamas idejas, un tām jābūt labām idejām, lai paveiktu šo uzdevumu, cik vien labi iespējams.
Šie izaicinājumi ir līdzīgi tiem, kādi ir citām valstīm. Es šodien gribu īpaši sveikt lielo delegāciju no Lietuvas. Paldies, ka esat šeit! Es esmu pārliecināta, ka jūsu idejas un domas bagātinās šīs konferences debates. Es sveicu visus tos konferences dalībniekus, kas ieradušies no tālām zemēm. Paldies, ka esat šeit! Mēs augsti vērtējam jūsu ieguldījumu un idejas.
Izaicinājumi, ar ko mēs saduramies, nav unikāli. Mums patīk uzskatīt, ka mēs, latvieši, tieši tāpat kā visi pārējie, varam dot savu ieguldījumu. Un šis ieguldījums ir tikpat unikāls kā atsevišķi indivīdi cilvēku pūlī vai valstī. Demokrātiskā valstī ir ļoti svarīgi, lai katram indivīdam būtu iespēja pilnībā realizēt savu potenciālu. Demokrātiskā valstu savienībā, tādā kā Eiropas Savienība, to pašu var attiecināt uz atsevišķu valstu ieguldījumu. Dažām valstīm ir garāka vēsture un lielāki sasniegumi, bet katrai valstij ir savi cilvēku resursi, uzkrāta pieredze un unikālas izdzīvošanas un izaugsmes prasmes.
Katrai valstij, pateicoties savai unikālajai vēsturei, ir pašai savs unikāls nacionālās kultūras mantojums un tautas gudrība. Es šajā ziņā pilnībā piekrītu vācu romantisma pārstāvjiem. Tātad mēs vēlamies, lai arī mūsu balsis sadzirdētu Eiropas balsu korī. Mēs vēlamies, lai sadzirdētu katru valsti. Katra valsts var dot savu ieguldījumu neatkarīgi no tā, vai tā ir liela vai maza. Katrai ir kaut kas ko piedāvāt, un mēs katrs varam kaut ko iegūt no šīs mijiedarbības.
Es novēlu jums sekmīgu darbu šajā konferencē. Es novēlu panākumus, realizējot personiskos centienus. Ceru, ka šis ir sākums garam ceļojumam, kura laikā mēs turpināsim tikties Latvijā katru gadu aukstajā rudens mēnesī novembrī. Novembris mums ir nozīmīgs mēnesis, tajā mēs ieguvām savu brīvību un radījām savu valsti, un 18.novembrī mēs svinam savas valsts svētkus. Mēs vēlamies, lai miglainais novembra mēnesis kļūtu par intelektuālo debašu mēnesi Rīgā, kas turpinātos vēl daudzus gadus: lai notiktu debates, kurās neskaidras idejas kļūtu par saprotamiem formulējumiem un lai no neskaidriem un pretrunīgiem apgalvojumiem un interesēm rastos skaidras rekomendācijas. Paldies, ka ieradāties uz šo konferenci. Mani vislabākie novēlējumi jums visiem.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas