Visas upes klusu tek, Gauja klusu netecēja. Vismaz Piebalgā

"Ceļinieks Jaunpiebalgā var iebraukt no Vecpiebalgas, Drustu, Rankas un Cesvaines puses. Jaunpiebalga robežojas ar Cēsu rajona Vecpiebalgas, Zosēnu un Drustu pagastiem, Madonas rajona Druvienas un Liezēres pagastiem, kā arī Gulbenes rajona Rankas pagastu. Līdz Cēsīm (rajona centram) no Jaunpiebalgas ir 60 km, līdz galvaspilsētai Rīgai — 140 km, līdz Madonai — 58 km. No pilsētām vistuvāk Jaunpiebalgai atrodas Smiltene — 40 km.

Gauja (izcelšanās gods atdodams kaimiņiem Vecpiebalgā), garākā upe Latvijā, tek cauri visai Jaunpiebalgai, to sadalīdama divās daļās. Uz Gauju ūdeņus nes Tuleja, Abrupe, Mostene, Degļupīte, Virdīte. Jaunpiebalgā sākas Tirza. Pa Cēsu rajona un Madonas rajona robežu nelielu gabaliņu tek Aiša. Lielākā apdzīvotā teritorija izveidojusies Gaujas labajā krastā.

Modernais ienāk alus darītavas ražojumos, veikalu vitrīnās, koka izstrādājumos, turpat blakus atrodas senās dzirnavas, piemineklis Pirmā pasaules kara cīnītājiem un pašā centrā — evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca.

Apmēram puse no 2450 Jaunpiebalgas pagasta iedzīvotājiem dzīvo ciematā ar pilsētvidi, pārējie — laukos.

Izglītības līmenis pagastā ir samērā augsts: 10 procentiem iedzīvotāju ir augstākā izglītība un tikai 2 procenti nav pabeiguši pamatskolu," — tādiem vārdiem skolotāja Vēsma Johansone ievada grāmatu "Jaunpiebalga". Tā izdota tieši uz Piebalgas svētkiem, kas kupli tika svinēti sestdien, 29. jūlijā.

Jaunpiebalga jau otro reizi ir Piebalgas novada kultūras svētku rīkotāja. Pagasta padomes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs atgādina, ka tieši Jaunpiebalga kopā ar Inešiem un Vecpiebalgu pirms septiņiem gadiem bijusi svētku iniciatore: "Ideja radās Rīgā dzīvojošajiem piebaldzēniem, kas saistīti ar kultūru. Viņi gan ierosināja tos veidot galvenokārt kā muzeju svētkus, taču mēs drīz vien pārliecinājāmies, ka jāiet plašumā, lai visiem cilvēkiem būtu interesanti. Protams, neizejot uz šoviem un balagāniem. Jaunpiebalga aktīvi piedalījusies visos svētkos.

Katram, kas uzņemas svētku rīkošanu, ir jāmēģina izdomāt kaut ko jaunu. Mums svētkus sarīkot nebija grūti, jo Jaunpiebalgā ir ļoti aktīvi cilvēki un augsti attīstīta pašdarbība. Tātad mums ir ko parādīt. Šīsdienas pasākumā piedalās tikai puse no visiem pašdarbniekiem — folkloras kopa, kurā ir četrpadsmit dalībnieki, trīsdesmit piecu cilvēku lielais deju kolektīvs "Piebaldzēni" un kādi deviņdesmit Jaunpiebalgas vidusskolas bērni, tātad kopā ap 140 cilvēku. Mums vēl ir lielas rezerves — šoreiz nepiedalās skolēnu deju kolektīvi, lielais koris un dramatiskais kolektīvs, jo bija jāatstāj vieta arī citiem pagastiem.

Par svētku programmu sākām domāt jau pavasarī. Aicinājām kopā visus Piebalgas novada pagastu vadītājus. Par režisori uzaicinājām Daci Micāni-Zālīti, kas pagājušajā rudenī ļoti veiksmīgi palīdzēja mums ievadīt Jaunpiebalgas baznīcas atjaunošanas akciju."

Ar īpašu lepnumu pagasta vecākais atzīmē, ka Jaunpiebalgas mūzikas skolā mācās ap simts bērnu. Viņu koncerts Jaunpiebalgas baznīcā arī izskanēja kā svētku pirmais akords. Pēc Jaunpiebalgas vidusskolas zēnu un meiteņu koru kopīgi dziedātās Tēva reizes uzstājās koklētāju , vijolnieku, flautu, klarnešu, saksofonu ansambļi, un vokālais ansamblis "Žagariņi".

Pēcpusdienā Jaunpiebalgas pagasta padomes nama pagalmā visi desmit apkārtnes pagasti rādīja pašu sagatavotus priekšnesumus. Katram Piebalgas novada pagastam bija atvēlēta sava vieta, kur sagaidīt un sveikt skatītājus. Un skatītāji gāja līdzi, paši iesaistīdamies un piedalīdamies dejās, rotaļās un dziesmās. Tādējādi svētki nebija statiski, bet dzīvīgi un interesanti.

Pagastu priekšnesumus pie pagasta padomes nama atklāja Taurene. Par to stāsta uzveduma "Četri vārti" iecerētāja un režisore — Taurenes pagasta kultūras nama vadītāja Baiba Krastiņa: "Jau maijā Jaunpiebalgas pagasta padomes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs un Piebalgas svētku galvenā režisore Dace Micāne—Zālīte sapulcināja desmit apkārtējo pagastu vadītājus un aicināja piedalīties svētkos. Katram bija jānāk ar savu ideju. Mēs izlēmām, ka savā sētā apdziedāsim to, kas ir pats dzīves pamats, bez kā cilvēks nevar iztikt. Un tas ir ūdens, uguns, zeme un gaiss. Pašus vārtus darināja Taurenes kokamatnieki, bet par sētas saimniekiem kļuva mūsu pašdarbnieki — Taurenes amatierteātris "Radi" un Dzērbenes — Taurenes apvienotais koris. Mūsu uzveduma pamatu pamats ir tautas dziesmas, ticējumi, sakāmvārdi. Tajās ir gan dzīves nopietnība, tautas gudrība, gan ļoti daudz humora, atjautības."

Koris ne brīdi nestāvēja uz podestiem, un aktieri savu sakāmo nerunāja kā no skatuves. Tā bija atraisīta saruna ar lielajiem un mazajiem skatītājiem un klausītājiem. Sadziedāšanās ar kaimiņiem.

Dzērbenes un Taurenes apvienotais koris ir neparasts arī ar to, ka tam ir sava mamma un savs tēvs. Par mammu tiek godāta kora vecākā Mārīte Ozolante, Cēsu virsmežniecības mežzine. Dzērbenē viņa ieprecējusies, arī vīrs ir diplomēts mežu kopējs. Izaudzināti divi dēli, aug divi mazbērni. Tagad ģimenes īpašumā ir kādi 30 hektāri mežu. "Tas mīlestībai un kopšanai," saka Mārīte. Arī koris viņai allaž bijis tāds mīlestības darbs: "Mēs, kas dziedam nelielajos lauku koros, bez dziesmas neprotam dzīvot. Kopā nākšana, kopā dziedāšana dod gaišumu garajām darbdienām, uzmundrina mūs pašus un tā varam ar dziesmu iepriecināt arī citus."

Bet kora tēva godā iecelts Rihards Šteins. Ar savu stalto augumu, rimto soli un vareno balsi viņš ar īsti zemniecisku pašcieņu vada dziedošo saimi cauri vārpām apvītajiem Zemes vārtiem un debesu plašumiem atvērtajiem Gaisa vārtiem. Liekas, ka viņš tiešā ceļā nāk no savas paaudzēs koptās lauku sētas. Un viņa sulīgais bass droši vien skolots kādā Kokara korī. Pa daļai tā esot patiesība: "Piedzimu krietnā zemkopju ģimenē tepat Drustu Kalnadobēs, bet sešpadsmit gadu vecumā nonācu pie baltajiem lāčiem Krasnojarskas apgabala ziemeļos. Kad pēc vienpadsmit gadiem atgriezos mājās, nonācu tajā pašā apburtajā lokā, kāds sagaidīja daudzus: darbā nepieņēma, kamēr nebiju pierakstījies, nekur nepierakstīja, kamēr nestrādāju. Tad nu es, vēl ne darbā pieņemts, ne kaut kur pierakstījies, sāku dziedāt vīru korī "Dziedonis". Vēlāk dziedāju pie Gido Kokara "Dailē". Strādāju par jumiķi, kāpelēju pa Rīgas jumtiem, bet vakaros dziedāju. Un tā visu mūžu. Kas izjutis, ko dziesma cilvēkam dod, nekad vairs no tās nešķirsies."

Kaives sētā ciemiņus cienā ar tikko ceptu maizīti, tiek godāts saimnieka un saimnieces darba tikums, Skujenes sētā dejotāji un muzikanti ļauj iztēloties lauku pirts jaukumu, Inešu puiši un meitas dzied par mīlestību, drustrēniešu sētā uzkārts šūpulis bērnu dienu daudzināšanai, bet Zosēnu jaunieši visus svētku dalībniekus aicina lejā pie Gaujas. Darbība risinās gan krastā, gan krietni uzplūdušās upes ūdeņos. Un tad vēl Dzērbene, Vecpiebalga un Ranka — ar latviešu tautas tikumu godināšanu, lauku sētas darbu cildināšanu un Annas dienas rituāliem. Svētkos piedalās arī zviedru studentu deju grupa no Lundas, ar kuru Jaunpiebalgai sena draudzība.

Pagasta padomes ēkā izstādīti Alises Robežnieces gobelēni un floristikas darbi un iekārtota ekspozīcija "Jaunpiebalga XX gadsimtā", bet kultūras namā var apskatīt veselas piecas izstādes: mākslas skolas bērnu darbus, pensionāru darinātos rokdarbus, Raita Ābelnieka fotogrāfijas ar Jaunpiebalgu visos gadalaikos, mēbeles un ekspozīciju par Dzidras Kuzmanes Ķenča gaitām.

Amatnieku darinājumus un zemnieku ražojumus var apbrīnot un arī iegādāties gadatirgū. Te sastopam kokamatnieku Jāni Neimani, kas piedāvā smalkus dekorus ar kokā grieztiem latvju ornamentiem.Tie ir tik neparasti, līdz šim neredzēti, ka vaicājam meistaram, kā dzimusi ideja kaut ko tādu veidot, un kā tie top. Jānis Neimanis stāsta labprāt: "Pēc izglītības esmu agronoms. Strādāju Vecpiebalgā par skolotāju, pēc tam kādus četrus gadus biju Kaives pagasta vecākais. Māte bija liela audēja un adītāja. No viņas droši vien tā mīlestība uz latvju rakstiem. Bet vectēvs bija izslavēts galdnieks, darināja skaistas muciņas un spainīšus, arī mājas būvēja. No viņa – liela cieņa pret koku. Kad birzī ieeju, gribas cepuri noņemt. Pagalmā mums kupla liepa. Kā mājas svētības glabātāja. Pīlādzītis kā mājas sargātājs. Ozoli — ļoti stipri koki. Bet darbam man visvairāk patīk bērzs.

Izmantoju atgriezumus, kas galdniekiem paliek pāri. Pats esmu sameistarojis ļoti precīzu ripzāģi. Strādāju ar divus centimetrus bieziem dēlīšiem. Ja kļūda lielāka par milimetra desmitdaļu, detaļa jāmet prom, tā vairs nav derīga. Svarīgi ir arī tikpat precīzi salīmēt, lai būtu prieks skatīties."

Jumis kā pārticības zīme, skujiņa — laimes zīme. Saules un mēness zīmes. Baltais bērza koks izstaro mīļu gaišumu. Tās ir lietiņas, kas mājā var vairot skaistumu un atgādināt par cilvēka harmonisko vienotību ar dabu.

Savas pūra lādes par godu svētkiem pārcilājušas Vecpiebalgas audējas un rokdarbnieces. Te var iegādāties linu dvieļus un galdautus, sagšas un ņieburus. Auž un izšuj arī jaunas meičas un pavisam mazas meitenes. Vai tā nav tāda svētku izrādīšanās? Nē, apgalvo mājsaimniecības skolotāja Vija Jansone. Arī ikdienā meitenes esot čaklas un darbīgas. Skolā viņas iemācoties gan virtuves darbus, gan rokdarbus, apgūstot gan šūšanu un izšūšanu, gan tamborēšanu, adīšanu un aušanu. Vecpiebalgā ir arī daiļamatniecības pulciņš, ko vada Dagnija Kupče.

Te šodien nevar iegādāties Jetes Užānes adītos dūrainīšus. Tie no Dzērbenes Lejniekiem aizceļojuši uz dažādiem Latvijas muzejiem, mērojuši ceļu arī uz Ameriku, Austrāliju un citām zemēm, kur vien mīt latvieši. Bet Jetes vārds šajā Piebalgas svētku dienā tiek bieži pieminēts, runājot par tiem gaišajiem cilvēkiem, kas gluži kā Gauja vada savas dienas, sudrabiņu sijādami.

Jeti var sastapt viņas pašas Lejniekos. Svētdien Dzērbenē ir kapusvētki, tāpēc jau sestdienas pēcpusdienā sabrauc radi, mastā uzvijas Lejnieku karogs un pagalms ir bērnu čalu pilns.

Mēs esam steidzīgi ciemiņi, mums var parādīt vien pēdējā gada darbiņus. Kur jau tas laiks, kad Jete var adīt tikai guļus, jo abas rokas reizē nespēj pacelt. Ir bijuši grūti un pavisam grūti brīži, tomēr adatas malā nav noliktas: "Agrāk noadīju 40 un pat 70 cimdu pārus gadā, šogad — tikai četrus. Vairāk nespēju, bet neadīt arī nevaru. Man galvai jādod darbs, lai domas nestāv pie grūtumiem. Ziema bija tik gara. Logi aizputināti, rūtis aizsalušas. Manā kaktā tumšs — visu dienu spuldze jādedzina. Ļoti vajadzēja kaut ko gaišu, par ko padomāt. Tad Māris Brancis atsūtīja kartīti ar Sandras Krastiņas gleznu "Ziedi pilsētā". Brīnumjauka. Sevišķi krāsas. To man vajadzēja izadīt! Sāku pārcilāt savas dzītiņas, piemeklēt krāsas. Un izdevās. Pēc tam saņēmu žurnālu ar igauņu cimdu paraugiem. Raksti līdzīgi mūsējiem, bet to salikumi atšķirīgi. Ļoti interesanti! Bija rūpīgi jāpiemeklē krāsas, lai būtu īstais tumšbrūnais tonis — tāds pats kā žurnālā, līdz ar to arī igauņu etnogrāfijā. Ceturto pāri noadīju mūsu ekspremjeram Vilim Krištopanam. Kad viņš pērnvasar bija atbraucis mani apsveikt 75. dzimšanas dienā, izrādīju savus cimdiņus, kuros man izadīta gan pārkārtošanās un Atmoda, gan mūsu ministru portreti. Tad viņš ieminējās, ka lielā Viļa vien vēl trūkstot. Parasti es apspēlēju uzvārdu, bet šoreiz tas nederēja. Noskaidroju, ka viņa vecāki nāk no Preiļiem un Ludzas. Palūdzu, lai no Vēstures muzeja man atsūta rakstu paraugus. Izvēlējos auseklīšu rakstu un valnītī ieadīju piederības zīmi — Lielais Vilis. Tie nu ir mani četri pārīši. Slinka esmu kļuvusi."

Ar Jaunpiebalgu dzīves un darba gaitās bijuši saistīti daudzi ievērojami kultūras darbinieki — viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem Jēkabs Zvaigznīte, komponists Emīls Dārziņš, gleznotājs Kārlis Miesnieks, komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš, skolotājs Emīls Buduls, selekcionārs Kārlis Ruks, aktieris un režisors Emīls Mačs un daudzi citi, kuru vairs nav mūsu vidū. Daudzi turpina tālāk spodrināt Latvijas un Jaunpiebalgas vārdu — grafiķis un dizainers Laimonis Šēnbergs, filoloģijas profesore Ausma Cimdiņa, žurnāliste Dzintra Ciekurzne, vēsturnieks Raitis Ābelnieks, inženieris Vilis Gavars, ārste stomatoloģe Erna Grāvīte, muzikologs profesors Oļģerts Grāvītis, dzejniece Olga Lisovska, mežu zinātnieks Pēteris Zālītis, astronomijas zinātņu doktors Laimonis Začs, jurists Tālavs Jundzis. Viņiem un daudziem citiem veltīta Vēsmas Johansones grāmata "...un Jaunpiebalga", kas iznāca 1996. gadā.

Jaunpiebalga prot padarīt par savējiem ne vien pašas bērnus, bet arī pārnovadniekus, kas te ieprecējušies vai atnākuši uz šejieni darbā. Tā notika ar Knāķu ģimeni. Pāragri aprāvās skolotāja Pētera Knāķa dzīve, bet joprojām zied ūdensrozes dīķos, ko viņš iekopa kopā ar skolēniem, par novada vēsturi stāsta muzejs, kura izveidošanā viņš piedalījās. Vidusskolu ilgus gadus vadīja viņa dzīvesbiedre Astrīda, pēc tam — viņu meita Ulla Logina. Tieši viņas laikā Jaunpiebalgas vidusskola kļuvusi par vienu no desmit pirmajām veselību veicinošajām skolām Latvijā. Jaunpiebalgas vidusskolas 50.gadadienā iznāca Astrīdas Knāķes grāmata, kurā tās attīstības ceļš aplūkots kopsakarībās ar vairāk nekā 300 gadu ilgo skolu vēsturi Jaunpiebalgā un virzību nākotnē. Astrīdas Knāķes tulkojumā šā gada sākumā pirmo reizi latviski iznāca grāmata "Emīls Kēlbrants", ko sarakstījusi viņa meita Marija Treija. Tā veltīta Jaunpiebalgas luterāņu draudzes mācītājam Emīlam Kēlbrantam (1836 — 1907), kas šajā amatā nomainīja tēvu Kārli Ludvigu Kēlbrantu un kopā ar viņu Jaunpiebalgas draudzē kalpoja no 1829. līdz 1895.gadam.

Savā laikā pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas Piebalgas novadā sāka strādāt zemgalietis Pēteris Micāns. Pamazām vien viņš atvilinājis uz Jaunpiebalgu vai visu kuplo Micānu dzimtu! Viņa brāļa meita Sandra Strēle kopā ar savu dzīvesbiedru te izveidojusi un sekmīgi vada mākslas skolu, kur bērni zīmē, glezno, mācās saskatīt skaisto dabā, uzdrīkstēties un sevi izteikt. Skolēni ar labiem panākumiem piedalījušies mākslas izstādēs Dānijā, Bulgārijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc Sandras Strēles projekta pie skolas izveidots Mākslas laukums, kur absolventi ik gadus stāda augus, kuru nosaukumi saistīti ar mākslu vai kāda mākslinieka vārdu. Sandras māsa Dace Micāne–Zālīte savukārt pazīstama kā oriģinālu lieluzvedumu veidotāja. Ievadot labdarības akciju "Jaunpiebalgas baznīcai 200", kuras mērķis ir iesaistīt sabiedrību baltā dievnama un tā vēsturisko ērģeļu atjaunošanā līdz 2004.gadam, kad baznīcai apritēs 200 gadu, Daces režijā pagājušā gada 25.septembrī notika Emīla un Volfganga Dārziņu piemiņai veltīts svētbrīdis un garīgās mūzikas koncerts. Kopš tā laika arī Dace Micāne–Zālīte Jaunpiebalgā kļuvusi par savējo. Pie grāmatu galda sastopam Sandras un Daces māmuļu — pazīstamo pedagoģi un rakstnieci Guntu Micāni kopā ar mazdēlu Rūdolfu. Viņa dzīvo līdzi savu meitu rosīgajai darbībai Jaunpiebalgā un ar pāliecību saka: "Piebalgas novads attīstās ļoti skaisti, īpaši Jaunpiebalga. Cilvēku cenšanās ir apbrīnojama. Te ir kaut kas īpašs, kas pievelk cilvēkus. Šim novadam ir lielas perspektīvas!"

Svētkos ikviens varēja pārliecināties, ka piebaldzēni prot pateikt īsto vārdu īstajā vietā, māk pasmieties par sevi un citiem, ikdienā kopj darba tikumu un godos tā īsti priecājas. Kā jau ļaudis, kuru novadā piedzimst un savu skrējienu uz jūru jauneklīgi uzsāk Gauja:

Visas upes klusu tecēj’,

Gauja klusu netecēj’ —

Gauja tecēj’ skanēdama,

Sidrabiņu sijādama.

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti Piebalgas svētkos — Katrīna Ducmane, Aina Rozeniece un Arnis Blumbergs

Jaunpiebalgas pagasta padomes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs

Jaunpiebalgas draudzes mācītājs Uldis Jumejs ar bērnu kori

Taurenes sētas ļaudis Rihards Šteins, Baiba Krastiņa un māsas Ņina un Asja

Rokdarbniece un dzīves filozofe Jete Užāne savos Dzērbenes Lejniekos

Sētā ienāk taureniešu saime kopā ar Dzērbenes dziedātājiem

Rakstniece Gunta Micāne ar mazdēlu Rūdolfu

Kaives ļaudis apliecina, ka sētā ienāk jaunā maizīte