Grāmatas, kuras skaita un atver rudenī

Vakar, 16.novembrī, Latvijas Valsts arhīvā valdīja mazliet satraukta un svinīga gaisotne. To veicināja ne tikai valsts svētku tuvums, bet arī pašu arhīva darbinieku paveiktais – notika arhīva 2004. gadā izdoto grāmatu atvēršanas svētki.

Latviešu sakāmvārds māca, ka cāļus skaita rudenī. Izrādās – arhīvā mēdz skaitīt arī pašu sarūpētās grāmatas. Šoreiz tika atvērtas piecas: Laimas Kļaviņas “Jūlijs Straume. Lietišķās mākslas meistars”, Jāņa Riekstiņa “Migranti Latvijā. 1944–1989. Dokumenti”, Elmāra Pelkaua “Cīņa un cerība. Partizāni Latvijā 1941. gada vasarā”, Andas Mjurkas sastādītais uzziņu krājums “Trimdas arhīvi atgriežas. 3.daļa” un konferences “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte” referātu krājums.
Bet sākās viss tā, kā jau svētku priekšvakarā pienākas, – ar valsts himnu. Sanākušos uzrunāja Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa:
“Mīļie viesi! Mēs šoreiz esam aicinājuši kolēģus, ar kuriem sadarbojamies un veicam kopīgu darbu. Katru gadu arhīvā atzīmējam Latvijas proklamēšanas gadadienu, tādējādi varbūt nedaudz kopjot arī mūsu sabiedrības patriotisma jūtas. Vienlaikus šī ir tā reize gadā, kad sakām paldies saviem cilvēkiem par labo darbu un daudzkārt arī par labo gribu. Tas visiem ir ļoti svarīgi, jo ne vienmēr mums ir viegli. Un ne vienmēr mums gribas darīt arī mazāk patīkamas lietas. Bet arvien ir jauki apzināties, ka šajā kolektīvā ir darbinieki, kuri ļoti labi saprot, kas ir pienākums, kas ir darbs, kādas ir mūsu saistības ar cilvēkiem, kas nāk uz arhīvu meklēt mūsu palīdzību visdažādākajos jautājumos.
Un otra lieta – jaunizdevumu atvēršana. Dažs no tiem jau ir aizgājis tautā, bet cits tikai nupat ver savas lappuses. Šodien mēs šos divus pasākumus esam savienojuši. Gribam pateikties gan pašu autoriem, gan visiem citiem, kas mūsu ļaudīm palīdzējuši veidot šos darbus.”
Turpinājumā bija daudz cildinājumu, labu vārdu un novēlējumu, netrūka vēlīno rudens ziedu, grupa darbinieku saņēma Latvijas Valsts arhīva Pateicības rakstus. Un gluži nemanot svētku pirmā daļa jau saaudās, savijās ar otro – darbs taču viens gan pie grāmatas rakstīšanas, gan materiālu sarūpēšanas un apstrādes. Jo ir taču tā, ka neviens dokuments vai laikmeta liecība pati uz arhīvu nenāk.
Atverot grāmatas, kolēģi, līdzautori, recenzenti raksturoja grāmatu autorus un viņu veikumu.
“Jānis Riekstiņš ir ļoti kompetents, ļoti strādīgs, ļoti ražīgs. Un nupat atvērtā viņa grāmata “Migranti Latvijā” ir pierādījums par sabiedrības savstarpējo toleranci. Jo migrācija savulaik ne tikai izmainīja etnisko sastāvu Latvijā, tā deva arī pašreizējiem nepilsoņiem daudz sociālo privilēģiju. Taču mēs viņus esam uzņēmuši savā valstī.”
“Elmāram Pelkauam ir tapis darbs par ļoti sarežģītu vēstures periodu. Viņš ir pirmais, kas iedziļinājies šajās problēmās, bijis celmlauzis. Cerams, ka darbam būs turpinātāji. Grāmatas “Cīņa un cerība. Partizāni Latvijā 1941. gada vasarā” atvēršana gan notika jau mazliet agrāk.”
“Laimas Kļaviņas darbs pie pētījuma “Jūlijs Straume. Lietišķās mākslas meistars” sākās pirms 12 gadiem. Toreiz bija nodoms veidot albumu par mākslinieku. Vēlāk gadu gaitā projekts izvērtas par kārtīgu grāmatu. Un tas ir brīnišķīgi. Kaut garajā tapšanas gaitā nebūt ne vienmēr klājās viegli – rozes visa ceļa garumā nebija kaisītas. Kādu brīdi pati autore vairs pat necerēja, ka manuskripts ieraudzīs dienas gaismu. Nu tas ir noticis. Un laikam jau ir patiesība tautas gudrībā: kas lēni nāk, tas labi nāk, jo galaiznākums ir ļoti labs. Grāmata ir sagatavota, iespiesta un izdota ļoti kvalitatīvi, arī bagātīgi ilustrēta. Tā spēj darīt prieku ikvienam, kas šo izdevumu paņems rokās. Varam būt gandarīti un teikt, ka Jūlijs Straume beidzot ir atgriezies Latvijā, jo līdz šim viņa darbs vairāk bija pazīstams citām dienvidu tautām – Gruzijā. Paldies autorei par ļoti rūpīgo darbu.”
Svētku svinīgās daļas izskaņā vārdu lūdza akadēmiķis Latvijas Vēstures institūta direktors Jānis Bērziņš, neslēpjot, ka ar skaudību raugās uz arhīva darbinieku šāgada grāmatu ražu: “Mēs savā institūtā atveram ikviena sava autora grāmatu atsevišķi, un visi priecājamies. Bet jums te šoreiz tik daudz grāmatu, ka ir lieli svētki, kurus vajag svinēt vairākas dienas. Jāatzīst, ja arhīvisti ķeras pie Latvijas vēstures avotu izdošanas, tad tas ir pats labākais, kas var būt. Paldies jums par šo darbu!”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv