Latvijas valsts svētku priekšvakarā

1992. gada marts Rīgā. Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis sagaida NATO ģenerālsekretāru Manfrēdu Verneru Foto: Uldis Briedis

Pārbaude ar brīvību

Bērnībā es aizrautīgi šķirstīju bēniņos nejauši atrastu 1923. gada laikrakstu komplektu. Visvairāk atmiņā iespiedusies fotoreportāža par valsts svētku svinēšanu 18. novembrī. Vienkāršās, pieticīgas kvalitātes fotogrāfijās bija redzama togad vēl visai primitīvā iluminācija – vienkāršas spuldzīšu virtenes, veidojot uzrakstu “Jau 5 gadus pašiem sava valsts”. Bet tekstā žurnālists stāstīja, kā gandrīz vai ikviena dzīvokļa logā 18. novembra vakarā degusi svecīte, radot siltu tautas vienotības sajūtu.
Komunistiskās okupācijas gados man šīs rindas nāca prātā, dedzot svecītes Mirušo piemiņas dienā pie Jāņa Čakstes un Zigfrīda Meierovica atdusas vietām, pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos. Vienreizējā tautas vienotības sajūta... Tagad grūti pateikt, kā mūsu jūtās bija vairāk – klusa pretestības gara vai kopīgas mīlestības pret Latviju.
Atjaunotā neatkarība atnāca ar tādu kā jūtu mulsumu. Dažs, diemžēl arī no žurnālistu vidus, sliecās pateikt ko nievājošu par savu valsti. Cits nīgri bilda, ka valsts svētki ar armijas parādēm viņam atgādinot komunistu laikus. Vēl citi lepni skandināja lozungu “Mīlu zemi, nemīlu valsti”. It kā tie būtu antagonistiski jēdzieni.
Taču mūsu zeme, tik skaista un mīļa, būtu tikai “bērniņš krustcelēs”, zem ratu riteņiem, zem pakaviem, zem dzelžu pēdām...
Salīdzinot valsts svētku fotogrāfijas no pirmskara gadiem ar mūsdienām, uzmanību saista Latvijas valsts ordeņi. Vecās, laika gaitā nodzeltējušās fotogrāfijas rāda vīrus, kas svētku dienā ar lepnumu nes savas valsts augstos apbalvojumus.

Esam taču NATO un Eiropas Savienībā

Tagad mums ir sava, NATO standartiem atbilstoša armija, Latvija līdzuzņemta pasaules ietekmīgākajā, spēcīgākajā militārajā savienībā un kļuvusi par pasaules ietekmīgākās ekonomiskās savienības dalībvalsti. Tagad jau tāls liekas laiks, kad daudziem gan ārzemēs, gan pašu mājās iespēja, ka Latvija varētu kļūt par NATO dalībvalsti, likās utopiska.
Nesen Latvijas Televīzija rādīja Lāčplēša dienā uzņemtu ekspresinterviju sēriju ar jauniešiem. Gandrīz neviens no viņiem nezināja, ar ko šis datums ir nozīmīgs mūsu valstij. Te nu jādomā: kas notiek mūsu skolās vēstures stundās?
Bet 18. novembra valsts svētku priekšvakarā mēs patiesi varam apbrīnot mūsu priekšgājēju unikālo spēju vienā gadā ne tikai nodibināt, bet arī smagās kaujās nosargāt savu jauno valsti.
Suverenitātes atjaunošanas laikā bija cits spēku samērs. Mums pretim stāvēja visa brūkošās impērijas militārā mašīna, savas agonijas priekšnojautās daudzkārt bīstamāka. Un, atceroties dramatisko spēku samēru, atliek vien apbrīnot Atmodas un Dziesmotās revolūcijas dalībnieku gara spēku, kas morālā pretstāvē izrādījās stiprāks par karaspēku.

Izstāde Kara muzejā

Skaists akcents valsts svētku gaisotnē, nu arī atskaites punkts mūsu ceļam atjaunotajā Latvijā, ir Kara muzejā aplūkojamā izstāde “No pirmajiem bataljoniem līdz NATO”. Pirmās pavēles par Latvijas aizsardzības spēku veidošanas pirmsākumiem: 1991.gada 24.janvārī Ministru padomē izveidots Sabiedriskās drošības departaments, tā paša gada 23.augustā Augstākā padome pieņem Likumu par zemessardzi. Taču pats pirmais mūsu atkal neatkarīgās Latvijas militārais formējums bija vēl gadu pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1990. gada 26. novembrī izveidotais Policijas bataljons.
Aplūkojam izstādes ekspozīciju ar kādreizējo šā bataljona komandieri, tolaik majoru, tagad ģenerāli Juri Vectirānu, Rīgas garnizona komandieri un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku ģenerālinspektoru. “Jā, esmu “dzīvs eksponāts” un, kā redzi, labā stāvoklī,” joko allaž omulīgais virsnieks un stāsta, cik svarīgi mūsu pirmajam bruņotajam formējumiem bijis saglabāt aukstasinību Latvijai kritiskajos pārbaudes brīžos. Jo ļaunuma impērijas spēkiem par visu vairāk vajadzēja provokāciju, bruņotu konfliktu, lai Atmodu noslīcinātu asinīs, bet pēcāk par asinspirti vainotu “latviešu kaujiniekus” jeb “nelikumīgo bandītisko formējumu”.
Ekspozīcijā redzami mūsu pirmo militāro formējumu ietērpa varianti – gan padomju milicijas formastērpi ar noārdītām PSRS regālijām, gan aizsargkrāsas kombinezoni no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) armijas noliktajām.
Ģenerālis Juris Vectirāns ar rūgtumu atceras, ka pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzi politiķi, arī mūsu parlamenta deputāti, spriedelējuši, ka mūsu mazajai valstij aizsardzības spēki vispār neesot vajadzīgi – ne kāds mūs tagad apdraudot, ne Latvija briesmu brīdī pati spēšot sevi aizstāvēt.

Atmiņas – ārpus muzeja sienām

Žēl, ka Kara muzeja korektajā izstādē nav parādītas arī dažas šobrīd jau gandrīz aizmirstas, bet tolaik, pirms gadiem desmit, valsts drošībai bīstamas epizodes. Juris Vectirāns gan laikam nekad neaizmirsīs bēdīgi slaveno divu krievu ģenerāļu “saņemšanu gūstā”, ko īstenoja kāds dīvains pusmilitārs formējums. Tagad, no laika distances, vēl skaidrāk novērtējama to mirkļu bīstamība. Ja Jurim Vectirānam, liekot lietā visu savu militāro pieredzi, nebūtu izdevies “sagūstītos” krievu ģenerāļus atbrīvot, ļoti iespējams, ka to būtu izdarījuši citas valsts bruņotie spēki. Pēc ģenerāļa Jura Vectirāna vārdiem, šāds scenārijs būtu Latvijai bezgala bīstams vai pat liktenīgs – ļoti iespējams, ka tieši “atbrīvošanas operācijā” abi ģenerāļi būtu krituši no savējo lodēm...
Ekspozīcijās būtu labi iederējusies arī informācija par Latvijas Zemessardzes īstenoto militāro operāciju 1992. gada pavasarī, pārbaudot Krievijas militāro bāzi Liepājā. Toreizējais Zemessardzes štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis, tagad Eiropas Parlamenta deputāts, izstādes atklāšanas dienā atcerējās, cik svarīga šī dziļā slepenībā sagatavotā operācija bijusi Latvijas valstiskās pašapziņas apliecināšanai, atgādinot ārvalsts militārpersonām, ka viņi atrodas svešā zemē, kur jāievēro līgumā noteikta kārtība.
Savukārt šo rindu autoram prātā NATO ģenerālsekretāra Manfrēda Vernera preses konference Rīgā 1992. gada pavasarī. “Kad NATO valstis beidzot sāks Latvijas bruņotajiem spēkiem piegādāt ieročus?” es, tolaik avīzes “Ābele” redaktors, vaicāju, bet saņēmu diplomātiski izvairīgu atbildi. Un arī pēc augstās viesa vizītes mūsu bruņotie spēki vēl ilgi no NATO varenajām valstīm saņēma armijas ietērpu, lauku virtuves, velosipēdus un automašīnas, pat bijušās VDR karakuģus, taču – bez ieročiem un munīcijas. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir iegūt Rietumu sabiedroto uzticību, apliecinot mūsu atjaunotās valsts uzticību demokrātijas principiem.

Ir uz ko atskatīties

Tieši šajā – uzticības un autoritātes iekarošanas – jomā Latvija panākusi visvairāk. Tieši šajā dimensijā redzams mūsu noietais ceļš. Jau sākot ar latviešu karavīru pirmajiem soļiem NATO programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Ar latviešu karavīru piedalīšanos Starptautiskajos miera spēkos Kosovā, Afganistānā, tagad Irākā. ..
Tieši tas bija ceļš uz starptautisko uzticību, kas savukārt ļāva mums, konsekventi pildot NATO “mājas darbus”, veidot mazu, modernu un mobilu NATO standartiem atbilstošu armiju. Relatīvi maza, arī finansiālo un materiālo resursu ziņā, maksa par latviešu mūžsenā sapņa piepildījumu – stratēģiski garantētu drošību, ko nosaka Ziemeļatlantijas savienības statūtu 5. paragrāfs.
Izstādes atklāšanas dienā Kara muzejā izskanēja doma, ka šī ekspozīcija nekad nebūs gatava. Jo, mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spējiem attīstoties, tā būtu papildināma ar aizvien jauniem eksponātiem. Es tiem pievienotu fotogrāfijas par jaunās kapelas atvēršanu Ādažu militārajā bāzē. Jo mūsu atjaunotās valsts garīgā atdzimšana nav iedomājama arī bez uzticības kristīgajām vērtībām un ideāliem. Mūsu stiprajam sargam Latvijas pēdējos lielajos likteņgriežos, kad ar garaspēku bijām stiprāki par okupantu karaspēku.
Kaut mēs, šo pieredzi atceroties, skaidrāk apjaustu lielās likumsakarības arī rīt, mūsu valsts 86. dzimšanas dienā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv