2004. gada 18. novembra stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja.
Cienījamā Valsts prezidente! Cienījamie kolēģi! Atklājam Saeimas 18.novembra svinīgo sēdi, kas ir veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 86.gadadienai!

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andris Ārgalis.

Sēdes vadītājs.
Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei!

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja).
Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamie kolēģi!
Ekselences! Dāmas un kungi!
Tieši pirms divām nedēļām Saeimas namā svinīgi tika atklāts Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes portrets. Pirms 86 gadiem – 1918.gada 18.novembrī – viņš tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju, 1920.gadā – arī par Satversmes sapulces prezidentu. Latvijas tautai Jānis Čakste bija autoritāte toreiz, un kā izcilu valstsvīru mēs godājam viņu arī tagad, viņa 145.dzimšanas gadā.
Saikne ar pagātni. Pagātnes elpa. Katrs mēs to izjūtam savādāk. Vēsture glabā visdzīvākās liecības par cilvēkiem, kuru nacionālā pašapziņa, garīgā pārliecība un enerģija vienoja mūsu tautu, briedinot nelokāmu apņemšanos – būt brīviem pašiem savā zemē. Mums ir ne vien jāsargā šīs liecības, bet arī jāmācās no tām – reizēm paraugoties uz šodienu aizgājušo paaudžu acīm. Valsts svētki ir tam piemērots brīdis.
Daudzu gadsimtu garumā latvieši tika malti un mīdīti zem svešvaru jūga, tomēr viņi turpināja godāt savu dzimtas pavardu. Čakli kopa savu zemi un radīja arvien jaunas gara mantas. Viena no svarīgākajām mūsu tautas iezīmēm, kas palīdzēja tai nostāties uz patstāvības ceļa, bija sapnis. Visam pamatā tika liktas idejas, gara un apziņas spēks. Zenta Mauriņa rakstīja: “Ne tikai folklora apliecina latviešu tautas garīgumu. Baumaņu Kārlis, latviešu himnas autors, sarakstījis arī latviešu universitātes himnu, kad nebija vēl ne latviešu universitātes, ne arī latviešu valsts. Šis fakts vienmēr liekas skaists pierādījums domai, ka vispirms kāda lieta jāiecer un tikai tad tā var realizēties; sapņi rada īstenību...” Viņa minējusi arī kādu citu ziņu par kādu saimnieku Vecpiebalgā, kurš 1877.gadā, kad brīva Latvija eksistēja tikai pārdrošu dzejnieku sapņos, testamentā bija atstājis 2000 zelta rubļu latviešu universitātei. Mēs varam būt lepni un pateicīgi par to, ka mūsu senčiem bija vīzija, bija ilgas un pārliecība par savu nākotnes valsti, un tieši tas deva viņiem spēku pārvarēt grūtības.
Daudz neviennozīmīgu liecību esam mantojuši par 1905.gada vēsturiskajiem notikumiem. Bet nenoliedzams ir tas, ka Jānis Čakste jau tad piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādē, prasot piešķirt visiem cariskās impērijas pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības likuma priekšā. Demokrātijas un pilsoniskas sabiedrības idejas viņš kopā ar domubiedriem saglabāja visus Pirmā pasaules kara gadus, līdz tautas vienotā griba vainagojās ar neatkarīgas, patstāvīgas valsts izveidi. Tas notika laikā, kad Latvijas zemi klāja gruvešu un pelnu kārta, kad bija iznīcinātas zemnieku sētas un izpostītas mājas. Mēs varam tikai mēģināt aptvert, cik lielai bija jābūt ticībai, cik stiprai – cerībai un cik dziļai – dzimtenes mīlestībai, lai ko tādu paveiktu tik smagos apstākļos... Mūsu tauta to spēja, un brīvības cīņu posms, kas sekoja astoņpadsmitajam gadam, cilvēkus vēl vairāk saliedēja un iedvesmoja kopīgam valsts jauncelsmes darbam.
Tautas padomes svinīgajā sēdē 1919.gada 18.novembrī Jānis Čakste sacīja: “Šī diena ir Latvijas valsts dzimumdiena. Mums būtu iemesls tagad priecāties, mums būtu iemesls gavilēt un visās formās savam priekam ļaut te izvērsties arī uz ārieni. Tāda viņa, bez šaubām, arī būs priekš mūsu nākošiem augumiem. Tāda viņa paliks, kamēr Latvija pastāvēs, bet šodien – šodien mēs atturamies no trokšņainiem svētkiem. Liela daļa no mūsu tautas brāļiem vēl smok zem apspiedējiem.... Mūsu armija pārcietusi un nes visas pūles, lai uzvarētu nekaunīgo ienaidnieku.... Mūsu jaunatne, kas ir apbruņojusies, aizstāv mūsu robežas. Tas arī ir iemesls, kamdēļ mēs no savas puses svētkus nesvinam, kā tas pienākas.”
Par spīti situācijas dramatismam, par godu sev un saviem līdzgaitniekiem, Jānim Čakstem izdevās apvienot atsevišķu partiju un grupu intereses, lai kopīgiem spēkiem ķertos pie Latvijas valsts nostiprināšanas. Viņš redzēja tikai vienu brīvas Latvijas attīstības ceļu – nekad nedalīties, vienalga, pie kādas partijas vai tautības arī cilvēki piederētu. Just atbildību, pienākumu par kopīgā valsts mērķa sasniegšanu.
Saderība un saskaņa, kas allaž caurvijusi arī mūsu tautasdziesmas, kļuva par galveno vadmotīvu Latvijas valsts pamatu izbūvē. Šīs nav stabilas un taustāmas lietas, ko var ielikt traukā un sargāt kā svētumu. Bet vajadzētu...
Mēs zinām, ka laikmeta grieži Latvijas ļaudis netika saudzējuši. Garie okupācijas gadi atņēma prāvu daļu no tautas vitālā spēka. Daudzi to izdzīvoja un pārdzīvoja. Daudziem tā arī nebija lemts pieredzēt savas valsts neatkarības atjaunošanu. Ikvienā tas ir atstājis neizdzēšamas pēdas un arī liecību par to, ka Latvijas cilvēki ir gana sīksti, uzņēmīgi un gudri, lai izdzīvotu arī nebrīvē un svešumā. Vēl vairāk – ne vien pastāvētu un izturētu, bet arī radītu unikālas kultūras un mākslas vērtības. Arī padomju režīma laikā nacionālā pašapziņa nesnauda, tā liesmoja cilvēku garā, veidojot augsni visaptverošām pārmaiņām.
Šodien, 86 gadus pēc Latvijas valsts dibināšanas un 14 gadus pēc tās neatkarības atjaunošanas, mēs esam tie paši un arī citi, nekā bijām toreiz. Mūs šķir laiks, pieredze, vēsture. Mūs vieno kultūras gars, centieni sasniegt patiesu brīvību, īstu demokrātiju un sajūtamu labklājību.
Bērnībā, kad uzsākam savu dzīves ceļu, uz pasauli veramies ar cerību pilnām acīm. Ir tik daudz jauna, nezināma, ir tik daudz brīnuma gaidu. Mēs klausāmies pasakas un vēlamies ātrāk kļūt pieauguši. Bet brieduma gadi pienāk ātrāk, nekā esam to domājuši. Mainās skats uz dzīvi, un pasaku vietā tajā ienāk proza. Un arī stāstnieki ir pavisam citi. Jautājums: kā šai prozā nezaudēt to gaišumu un cilvēcību, ko izjutām un vēl joprojām izjūtam, ļaujoties pasaku burvībai? Kā jau pusaudža vecumā apzināties, ka nesavtīgums un sirdsgudrība, ko gūstam no saviem vecākiem un vecvecākiem, ir svarīgākais dzīves kapitāls?
Ģimene un mājas. Ģimene un valsts. Mājas un valsts. Viss ir saistībā, nekas nepastāv pats par sevi. Mēs gribam, lai mums būtu kuplas un saticīgas ģimenes. Mēs gribam, lai mums būtu skaistas un drošas mājas. Mēs gribam plaukstošu un stipru valsti. Un šodien nav nopietna iemesla, lai mums tā visa nebūtu. Toties ir vesels klāsts jaunu iespēju, kādas liedza iepriekšējā kārtība.
Varbūt reizēm šķiet, ka paliek arvien grūtāk, jo katram par savu dzīvi un darbu ir jāuzņemas atbildība. Nemitīgi ir jāizdara izvēle. No tā gadās arī pagurt. Taču visi šķēršļi ir pārvarami. Jo ir galvenais – brīvība.
Valsts gādā par lietām, ko cilvēks atsevišķi nevar izdarīt. Valsts ir nomodā par iedzīvotāju drošību. Par katru ģimeni un mājām, par cilvēka tiesībām. Savukārt cilvēki strādā un maksā nodokļus, tā labprātīgi finansējot savu valsti. Īstenojot nodokļu politiku, valsts var palīdzēt ekonomikas upes gultni pavērst vienā vai otrā virzienā. Tas, vai šī upe neizsīks un neaizaugs, ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašiem darītājiem. Šeit strādā mijiedarbības un atbalsta mehānisms, par kuru jārūpējas ik dienu. Tas prasa savstarpēju uzticību un ievērojamas pūles, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.
Pirms vairākiem gadiem kādā publikācijā Viktors Avotiņš aicināja aust jaunu paklāju un, “kamēr to aužam, dzīvot kailiem, lai apgūtu iecietību un mācītos no sirds siltuma”. Atskatoties uz paveikto, mēs varam būt gandarīti, ka esam izgājuši pamatīgu tolerances un līdzdalības skolu. Esam uztvēruši labākos impulsus no dažādām pieredzēm un apsprieduši pat ļoti atšķirīgus viedokļus, un kopīgi pieņēmuši izšķirošus lēmumus savas valsts dzīvē. Kā savulaik Jānis Čakste, tā šodien arī mūsu Valsts prezidente ir aicinājusi tautu un partijas atbildīgi izsvērt katru no šiem lēmumiem. Un visos izvēles mirkļos Latvijas tauta allaž ir spējusi apliecināt savu vienotību.
Mēs vienmēr esam balstījuši savas tautas tradīcijas, vienlaikus jūtoties piederīgi Eiropas vērtību sistēmai. Tāpēc pilntiesīga atgriešanās kopējās Eiropas mājās ir notikums, ko varam uzskatīt par mūsu valsts pamatlicēju ideālu piepildījumu. Šo savu dzimšanas dienu Latvija sagaida kā Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses locekle. Neatlaidīgi strādājot, mums ir izdevies sasniegt tos lielos mērķus, par kuriem vienojāmies deviņdesmito gadu sākumā. Latvijas neatkarība ir neatgriezeniski nostiprināta. Mūsu valsts var justies drošāka nekā jebkad agrāk. Mums ir uzticami sabiedrotie un partneri. Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir pavērusi jaunas, daudz plašākas izaugsmes un attīstības iespējas. Tas, kā mēs šīs iespējas pratīsim izmantot, pirmām kārtām ir atkarīgs no pašu uzņēmības, enerģijas un varēšanas. Starptautiskajā sadarbībā mums jākļūst vēl aktīvākiem, vēl redzamākiem, stingri iestājoties par Latvijas nacionālo interešu respektēšanu.
Valsts svētkos es arī vēlos pateikties tiem mūsu karavīriem, kuri šobrīd piedalās starptautiskajās misijās ārpus Latvijas. Par drosmi un sava pienākuma apziņu. Paldies arī viņu ģimenēm un skolotājiem par atbalstu un patriotisma ieaudzināšanu. Ja vēlamies būt droši savā zemē, mums jābūt gataviem dot ieguldījumu miera nosargāšanā pasaulē.
Cienījamie kolēģi! Šis gads mums visiem aizritējis intensīvā darbā. Esam šķetinājuši vienu problēmu pēc otras. Kaut arī ne visās jomās panākti optimāli risinājumi, valstī kopumā valda attīstībai labvēlīga vide.
Mūsu uzmanības lokā pastāvīgi ir bijuši sociālie jautājumi, tajā skaitā pensiju politika. Iespēju robežās ir nodrošināta regulāra pensiju indeksācija. Tomēr skaidri apzināmies, ka mūs sagaida sarežģīti uzdevumi, pirms varēsim runāt par apmierinošu un līdzsvarotu situāciju pensiju jomā. Ir izstrādāta un apstiprināta tiesiskā bāze, lai uzsāktu Eiropas Sociālā fonda finansiālā atbalsta izmantošanu. Aktīvi veicināta invalīdu nodarbinātība. Īstenota arī virkne citu pasākumu, lai radītu iedzīvotāju integrācijai labvēlīgus apstākļus. Tiek domāts par algu paaugstināšanu sociālajiem darbiniekiem, jo tieši viņiem ir svarīga loma sociālās vides atveseļošanā. Ir palielināts bērnu piedzimšanas pabalsts, un no nākamā gada var sagaidīt būtiskas izmaiņas bērnu kopšanas pabalsta izmaksās.
Nozīmīgu valsts atbalstu dažādu izglītības, kultūras un infrastruktūras projektu īstenošanai ir saņēmušas un saņems Latvijas pašvaldības. Sekmīgi noris vienota publisko bibliotēku informācijas tīkla izveidošana, kas ar katru brīdi mūs tuvina Gaismas pils – Latvijas Nacionālās bibliotēkas – tapšanai.
Daudz paveikts, lai iestāšanās Eiropas Savienībā veicinātu uzņēmējdarbības vides attīstību. Šajā straujo pārmaiņu laikmetā ir nepieciešama uz zināšanām balstīta ekonomika, tai pašā laikā arvien lielāka nozīme ir arī cilvēku profesionālajām iemaņām. Mēs nedrīkstam aizmirst savus amatniekus, mazos un vidējos uzņēmējus, kuru darbs sniedz stabilitāti un vairo pašcieņu lielai mūsu tautas daļai.
Turpinās darbs, lai realizētu labās ieceres lauku attīstības veicināšanā un lauksaimniecības nozares konkurētspējas paaugstināšanā. Bet šobrīd neatliekamākais mūsu dienaskārtības jautājums ir veselības aprūpes finansēšanas un organizācijas reforma, jo vistuvākajā laikā jāizdara tas, ko diemžēl neesam iespējuši izdarīt iepriekšējos gados.
Rītdiena Latvijai paver plašas perspektīvas. Jaunie izaicinājumi liek meklēt atšķirīgas pieejas, lai tos īstenotu. Tā ir gan prasme radoši strādāt un dinamiski nostiprināt sadarbību, gan spēja izrādīt iniciatīvu, reizēm pat risku, vienlaikus uzņemoties godprātīgu atbildību. Un, protams, vienmēr atcerēties, ka tikai komunicējot mēs spēsim saprast viens otru!
Godātie klātesošie! Esam pāršķīruši vēl vienu nozīmīgu lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Skats uz to un tās vērtējums var būt atšķirīgs, pat strīdīgs. Bet ir būtiski, lai ikviens mūsu valsts iedzīvotājs justu nepieciešamību atstāt savu pašrocīgi uzrakstīto zilbi, vārdu vai teikumu šīs grāmatas topošajās lappusēs. Varbūt ar labojumiem, varbūt ar svītrojumiem, taču apzinoties, ka katra unikālais devums veido to neatkārtojamo mozaīku, ko saucam par Latviju. Tas ir cilvēka darbs un cilvēka atbildība par to.
Šajā gadā mums ir bijušas kopīgas uzvaras un kopīgi svētki, kuru svinēšanā vispatiesāk izpaužas Latvijas tautas vienotība. Tautas vienotība un prieks – vai par to nesapņoja Jānis Čakste pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem?
Mums ir zeme, par kuru mēs varam runāt tikai vienā – sirds valodā. Dažreiz ir dzirdēts sakām, ka neatkarība mums iekritusi klēpī – gluži kā likteņa dāvana. Nē, tā nav taisnība! Kārlis Skalbe ir teicis, ka neviena tauta nav tik dārgi maksājusi par savu brīvību kā latviešu tauta. Mūsu ceļš ir bijis ciešanu ceļš cauri ērkšķiem, ceļš, kas beidzot aizvedis pie trim zvaigznēm, kuras vara jaunava tur savās svētījoši paceltajās rokās. Atcerēsimies to šodien un arī turpmāk! Atcerēsimies to un apzināsimies! Ikviens no mums ir daļiņa no mūsu valsts, ikviens ir svarīgs un nepieciešams gluži tāpat kā Latvija ir svarīgs un nepieciešams nosacījums mūsu pastāvēšanai – mūsu darbam un mūsu dzīvei.
Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi. Skan Valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja.
Cienījamā Valsts prezidentes kundze! Cienījamie kolēģi! Līdz ar to mūsu svinīgā sēde ir slēgta.
Es lūgtu visus klātesošos turpināt mūsu sarunas Saeimas Sarkanajā zālē! Paldies.