Sirds politika

Tie bija diezgan neparasti grāmatas atvēršanas svētki. Grāmata saucās “Mārtiņa stāsts”. Taču tā nebija daiļliteratūra, kaut gan grāmatas kodolu veidoja ļoti spēcīgi tverti sievietes pārdzīvojumi, stāstot par kādas mātes izjūtām gan vairākas dienas pirms bērna piedzimšanas, gan mēnešus piecus, cīnoties par bērna izdzīvošanu, kad pieredzējis ārsts, jautāts par izdzīvošanas cerībām atbild: “piecdesmit pret piecdesmit…”. Tās nebija arī receptes, ko iesākt ar bērnu, kas piedzimis trīspadsmit nedēļas par agru un pār kuru sabrukušas visas iespējamās nelaimes, kas var uzklupt nevarīgam, neaizsargātam zīdainītim (ja neskaita “Mārtiņa stāstu” pielikumu – divu pieredzējušu ārstu padomus, ar kuriem viņas cenšas atbildēt uz problēmām, kas šādās dzemdībās iznirst arvien no jauna un neparedzētā veidā).

Grāmata bija un būs dokuments, kas liecina par divu vecāku – Kristīnes Mellēnas un Viktora Brennera – izmisušu cīņu par sava dēla izdzīvošanu laikā, kad pat vairāki ārsti netic tās iespējamībai. Par negulētām naktīm, par nemitīgu sekošanu ārstu darbam, par draugu atbalstu un par sveces iedegšanu katras nodzīvotas nedēļas beigās kā pateicības zīmi tam labestīgajam spēkam, kuru viņi piesaukuši un lūguši smagākajās stundās. Par rīta dziesmām savam bērnam slimnīcā, ticībā, ka mūzika, tāpat kā vecāku vieglie glāsti un mātes piens dod spēku tikt pāri visām krīzēm, un viņš – tik maziņš, neaizsargāts, aparātu tīklā ietverts – jūt savus sabiedrotos. Divu cilvēku smaga, līdz asarām sāpīga un tomēr veiksmīga cīņa par trešā dzīvību.
Kopš Mārtiņa piedzimšanas 2000.gada 14.jūlijā Kristīne atzīmēja dienasgrāmatā “Galvenos pagrieziena punktus Mārtiņa attīstībā līdz 2003.gadam”: “13 nedēļas pēc piedzimšanas Mārtiņš Atis atnāca mājās uz mājas numuru 13….30.novembris. Mārtiņš smaida un smejas pirmo reizi.” (..) 2001. – “29.janvāris. Mārtiņš mēģina sēdēt! (..) 10.maijs, pats novelk zeķes. (..) 14.maijs. Desmit mēneši. Atver muti kā putniņš, kad karote ar ēdienu tuvojas. (..) 29.jūnijs. Sāk kniebt man ar pirkstiem! (..) 2.jūlijs. Sāk sist plaukstas. (..) 14.jūlijs. Pirmā dzimšanas diena. Svars – 7,000 kg! 2.oktobris. Pirmais lielais puns pierē!”
Un tā arvien tālāk: pirmais smaids, pirmais zobs, pirmā rāpošana, pirmais vārds, pirmais brauciens uz Austrāliju…Kad bērns beidzot ir ticis galā ar fiziskām ciešanām un sava ķermeņa pilnīgo nevarību, sākas tikpat neatlaidīgs, pārsmags darbs, lai sagatavotu Mārtiņu iekļaušanai normālā bērnu vidē, līdz kurai daudzi priekšlaikus dzimušie bērni bieži vien nenokļūst, jo nav bijis zināms, ko īsti darīt, lai likvidētu pāragro dzemdību smagās fiziskās un psihiskās sekas:
“Vairāku ārstu uzraudzībā viņš izdzīvoja, bet vēlāk mēs atradām, ka šeit nav pieejama palīdzība viņa tālākai attīstībai. Es gribu minēt Austrāliju, tālu prom no šejienes, kur daudzos gados ir izveidoti centri, kas pieņem šādus bērnus ar atplestām un mīlīgām rokām, dodot palīdzību visās jomās, gara un ķermeņa attīstībai līdz skolas vecumam, lai viņi būtu gatavi ieņemt vietu parastās skolās. Bērni tiek uzskatīti par glābjamiem un līdzvērtīgiem sabiedrībā, kurpretī šeit, kā esmu novērojusi, viņus atstumj no sabiedrības: vai nu vecāki viņus pamet, vai vārgo slimnīcās, vai arī pazemoti dzīvo mājās. Viņiem nav dotas iespējas augt līdz punktam, kad viņi atklātu savas paslēptās spējas un dotības.”
Tā, atverot jauno grāmatu, stāstīja tās autore Kristīne Mellēna. Bet tajā pašā laikā pa grāmatnīcas “Globuss” divstāvu telpās pa kāpnēm augšup un lejup skraidīja pats dramatiskā vēstījuma varonis – tieviņš, trausls, apbrīnojami kustīgs gaišmatains četru gadu zēns. Kad Viktors Brenners lūdza prezentāciju atklāt bērnu un ģimenes lietu ministram Aināram Baštikam, tēva vārdus strauji, kaut drusku neskaidri atkārtoja arī Mārtiņš. Šodien viņš spējot runāt gan latviski, gan angliski, bet arī skrienot un kāpjot, klūpot un krītot, dziedot un spēlējot ne tikai mutes ermoņikas, bet arī klavieres un ģitāru…
Tiesa, Mārtiņa vecākiem dēla audzināšanā bija zināmas priekšrocības. Viņu dzimtene bija Austrālija, un Latvija, kurā viņi nu jau gadiem dzīvo un strādā, ir tēvuzeme. Viņi varēja viegli sameklēt palīdzību tur, kur tā ir jau gadu desmitiem veidota kā nopietna specialitāte un ar nopietnām valsts dotācijām. Tagad Kristīne dosies viņpus zemeslodes atkal, lai sagatavotu Mārtiņu sadzīvei mūsu bērnudārzā.
Sapulcējušies bija daudzi jauni cilvēki, kuri Kristīnes stāstu klausījās ar to aizkustinājumu, kādu jūt, saskaroties ar kaut ko lielu, skaistu un tomēr tik saprotamu ikdienas dzīvē. Ar mīlestību, kas mums tik nepieciešama visiem, bet it īpaši bērniem – pašiem neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem.
Šo divu vecāku pārbaudījums, par kuru viņi daudzreiz jautājuši: “Kāpēc, ak kāpēc mums šīs briesmīgās un ilgās pūles un izmisums, kāpēc tieši mums?” beigu beigās devis arī atbildi: “Lai mazinātu citu ciešanas.” Šobrīd Kristīne ar ārstēm – grāmatas līdzautorēm – Klaudiju Hēlu un Daci Tropu jau izveidojušas Priekšlaikus dzimušo bērnu attīstības atbalsta centru.
Kaut gan pagaidām viņas ir tikai trīs, tomēr cer atrast atbalstu sabiedrībā un palīdzēt citām māmiņām, kas piedzīvos tos pašus smagos pārbaudījumus, kas sagaidīja Kristīni.
Viņas nerunā par politiku, taču šajās valsts svētku dienās es domāju: tā būs visskaistākā politika, kāda sastopama mūsu valstī, – sirds politika.

Saulcerīte Viese