Mūsdienu pusdokumentālā vēsture

Aptaujājot cilvēkus par 11.novembra nozīmi, atklājās, ka daudzi latvieši nezina, kāds tam ir sakars ar Latvijas vēsturi. Kamēr izglītības funkcionāri spriež, kā mācīt vēsturi skolās, sabiedrība arvien attālinās no akadēmiskajiem priekšstatiem par to. Kādas veidojas sabiedrības un vēstures mūsdienu attiecības, skaidro sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors ROBERTS ĶĪLIS.

Roberts Ķīlis: “Nevar iedot pretindi pret vēstures interpretāciju, sabiedrībai pašai jāveido viedoklis. Liberālai sabiedrībai jābūt tādai, kur idejas pašas cīnās un uzvar Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Ja atbilst patiesībai bažas, ka sabiedrībai arvien mazāk interesē sava vēsture, tad kā to izskaidrot?

– Eventuāli iespējami ir vairāki skaidrojumi. Viens no iemesliem, varbūt cinisks, ir – vai cilvēkiem ir nepieciešams to zināt? Ir cilvēku grupa, kas pārstāv valsti, ideoloģiju, visu nacionālo. Viņiem ir svarīgs ne tikai 11.novembris, bet arī tas, kāpēc 14.jūnijā izkar karogus ar sēru lentēm, kas ir noticis pirms daudziem gadiem 25.martā. Citai grupai varbūt ideoloģisku motīvu dēļ liekas nevajadzīgi interesēties par pagātni, jo dzīve rit uz priekšu un jāskatās nākotnē. Trešā grupa varētu būt sabiedrības pētnieki, kuriem ir jāinteresējas par tā saukto sociālo amnēziju jeb aizmiršanu. Šis fenomens ir raksturīgs ne tikai Latvijā. Runājot par neseno padomju laiku – varam pajautāt cilvēkiem, kā toreiz sauca kādu ielu, cik maksāja piens vai pudele šņabja, un izrādās, ka ar grūtībām to atceras pat tie, kas dzīvoja tajā laikā un paši saskārās ar šiem faktiem ikdienā. Ja kaut kas kļūst mazsvarīgs, tas kā jautājums vairs netiek aktualizēts un cilvēki to aizmirst.

– Vai mūsdienu cilvēkam vispār ir būtiski interesēties par cēloņsakarībām, izprast vēsturiskos procesus?

– Es cenšos runāt kā cilvēks, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas, nevis kā pilsonis. Mans maģistra darbs un doktora disertācija bija veltīti sociālajai atmiņai, saistīti ar Sibīrijas latviešiem. Ir dažādas attieksmes pret pagātni, un patlaban mēs runājam par oficiālo pagātnes dokumentācijas reģistrāciju jeb vēsturi. Pastāv arī tā sauktā radošā nostalģija, kad cilvēki atceras gan savu, gan citu pārdzīvoto, pirmās grāmatas un filmas, un arī patērētāju nostalģija, interese par pagātni patēriņa nozīmē, par tūrisma objektiem, vecām pilīm, kultūras mantojumu. Cilvēki maksā naudu, lai baudītu pagātni. Tā ir tāda īpaša attieksme, pagātnes izmantošanas veids. Oficiālā vēsture parādās gan saistībā ar cilvēku dzīvi, gan ar valsts attieksmi pret notikumiem. Valsts definēto attieksmi pret pagātni tikai daļa cilvēku ņem nopietni.

– Šīs attieksmes ziņā – vai ir atšķirība starp paaudzēm?

– Attieksme pret vēsturi no valsts viedokļa (dēvēsim to par profesionālo vēsturi) ir atkarīga no valsts nostājas, tā finansē izglītību, pasūta noteiktas grāmatas, filmas. Pagātnes notikumu pieminēšana tomēr ir ļoti atkarīga arī no pārmantošanas mehānisma. Tas, ko vecāki uzskata par būtisku, vismaz daļēji kļūst svarīgs arī bērniem. Vecāki paši pieredzēja deportācijas, tāpēc par tām zina bērni.
Pie mums ļoti ātri nomainījās sociāli ekonomiskā struktūra, tāpēc jaunā paaudze ir ekonomiski un arī idejiski neatkarīga no vecākās paaudzes. Bērni nopelna daudz vairāk par saviem vecākiem, savukārt vecāki nespēj bērniem atstāt kaut cik nozīmīgus resursus, un viņu pozīcija pret bērniem ir vājāka nekā citur pasaulē. Līdzīgi notika Īrijā, ekonomiskais uzrāviens 90.gadu sākumā radīja plaisu starp paaudzēm. Jaunās paaudzes sociāli ekonomiskā neatkarība nozīmē arī vērtību un ideju mainīšanos.

– Vai tas grauj arī nacionālās identitātes apziņu, varbūt šī apziņa vairs nav svarīga?

– Šo apziņu tas apdraud izpratnē, kādā to redz vecākā paaudze. Neesmu pesimists un domāju, ka tas tikai transformē šo apziņu. Latviešu nacionālās identitātes apziņā vēsture patiešām ir viena no pamata dimensijām. Salīdzinājumam – ASV svarīgākas ir pilsoniskās brīvības, ar kurām viņi lepojas.

– Varbūt jaunās paaudzes pieeja pagātnes faktiem, arī pieminētajam 11.novembrim ir izpausme mūsdienu cilvēkam raksturīgajai virspusējībai?

– Kamēr valsts eksistē, ir svarīgi akcentēt svarīgāko tās tapšanā. Taču cilvēkiem nevar uzspiest to, ko viņi nevēlas. Varbūt tā uzspiešanas forma jaunatnei nav sagremojama? Rīgas Jaunajā teātrī cilvēki burtiski laužas uz “Latviešu stāstiem”. Varbūt tieši tas ir veids, kā paust vēsturi. Dokumentalitāte cilvēku dzīvē ir svarīga vidējai un jaunajai paaudzei. Jautājumā par deportācijām cilvēkus paņēma nevis skaitļi un fakti, bet atmiņas, detaļas, sajūtas. Pašlaik LTV rāda filmas par Latvijas vēsturi, kas domātas skolām, pusdokumentālas, ar lielu dzīves realitātes daļu, arī par to, ko pirka, ko ēda, kā dzīvoja, – tas ir atraktīvi un apelējoši.

– Varbūt šī forma ir nodeva patērētāju sabiedrības prasībām? Tātad – nevajag pasniegt vēsturi hrestomātiskā izklāstā?

– Vēsture tur tiešām nav sakrāli pasniegta. Bet jautājums ir: vai jūs gribat, lai 11.novembri zina visi, vai tikai sakrālās pieejas cienītāji? Tas tiesa, mūsu sabiedrība ir kļuvusi par patērētāju sabiedrību, tur vairs neko nevar darīt. Jārēķinās, ka tikai neliela sabiedrības daļa interesēsies par vēsturi dziļāk. Vairumam Trojas karš nebūs saistīts ar Iliādas lasījumiem un sengrieķu literatūru, bet ar redzēto filmu. Tomēr Troju viņi zinās.

– Bet vai vēstures skatīšana caur masu kultūras prizmu neapdraud sabiedrības spēju racionāli domāt, meklēt cēloņsakarības?

– Neapdraud. Es nedomāju par cilvēkiem aroganti. Domāju, ka man apkārt ir veselīgi, saprātīgi cilvēki, viņi izdara saprātīgas izvēles, kurās dominē patēriņa principi. Nacionālās identitātes jautājums nāk no citurienes, no fundamentālām pārmaiņām globālajā saimniecībā, un attieksme pret vēsturi nav vienīgais draudīgais fakts, ir nopietnāki, piemēram, multinacionālu un multivalstisku veidojumu dominēšana pasaulē. Daudzas valsts norises regulē no citurienes kaut kādas korporācijas. Mēs gaidām investīcijas, bet tas nozīmē, ka savas sociāli ekonomiskās norises mēs pakļaujam kaut kādiem veidojumiem, kuriem Latvijas valsts ir nulle. Tas gan var būt sitiens pa mūsu nacionālo identitāti, bet to neviens īsti nekritizē. Investori nosaka arī to, ar kuru politisko bloku vai valstu grupu mums vajadzēs rēķināties. Tas varētu būt pat svarīgāk nekā attieksme pret vēsturi.
Taču piekrītu, ka nācija ar savu kultūru, simboliem, vērtībām nevar pastāvēt bez projekcijas pagātnē. Vēsturiskas amnēzijas apstākļos grupa vai nācija sairst. Tās pastāvēšanai ir nepieciešami atgādinātāji, cilvēki, kas uztur interesi par vēsturi. Laba zīme ir sabiedrības pastiprinātā interese par ģenealoģiju, dienasgrāmatām, fotogrāfijām, dokumentālām filmām. Personīgas vai ģimenes atmiņas saistās arī ar lielākiem notikumiem, – kad mūsu senči dabūja zemi, kad bija kari, migrācija, trimda. Tā ir ļoti auglīga interese, varbūt labāka nekā grāmatu lasīšana.

– Latvijas gadījumā, lielā mērā pateicoties plašākas sabiedrības neinformētībai, bēdīgi zināma ir manipulēšana ar vēsturi par labu vienam vai otram režīmam. Vai šodien, kad joprojām viens un tas pats fakts var tikt pasniegts gan, piemēram, kā atbrīvošana, gan okupācija, iespējamība interpretēt vēsturi nav saglabājusies kā drauds?

– Nekad nav bijis situācijas, ka vēsture nebūtu dažādu interpretāciju kaujas lauks. Varbūt vienīgi diktatoriskā režīmā, Staļina laikā interpretācija bija viena. Nevar iedot pretindi pret interpretāciju, sabiedrībai pašai jāveido viedoklis. Liberālai sabiedrībai jābūt tādai, kur idejas pašas cīnās un uzvar. Mēs varam pateikt sabiedrībai, ka komunisms bija radikālisms, uz kādu ir bīstami orientēties, bet nevaram aizliegt balsot par to. Ir svarīgi, lai cilvēki saņemtu informāciju, daudz labas informācijas. Ir jārēķinās arī ar to, ka notikušas būtiskas izmaiņas sabiedrībā, dzīvē, apziņā, ka pagātnes uztvere ir apgrūtināta.

– Kā, jūsuprāt, vēstures uztveri ietekmē sociālā nevienlīdzība Latvijā, kur atbilstoši statistikas datiem gandrīz 80 procenti cilvēku dzīvo uz oficiāli noteiktā iztikas minimuma robežas?

– Jūs runājat par elitāro sabiedrību, Latīņamerikas modeli – nedaudz bagāto, neliela vidusšķira un ļoti daudz trūcīgo. Tomēr par trūcīgumu var runāt diezgan nosacīti, īpaši Rīgā, jo daudzi nedzīvo no mēneša ienākumiem, bet uz kredīta. Pašlaik daudzas aptaujas, ko izdarījuši gan uzņēmēji, gan nevalstiskās organizācijas, rāda, ka cilvēki nākotnē redz citu, vienlīdzības modeli ar daudz lielāku vidusšķiru un mazāk trūcīgajiem. Nav arī tā, ka kāds turīgo slāni gribētu “gāzt”. Kā tas saistās ar vēsturi? Cilvēki varētu meklēt šādas sabiedrības modeli pagātnē, kas varētu attiekties uz pagājušā gadsimta 20.–30.gadiem.

– Uz ko parasti ir tendēta vidusšķira?

– Daudzi pētījumi rāda, ka tā varētu būt protestantisma ētika. Vidusšķiras cilvēkiem vajadzētu būt ar ienākumiem vismaz 100 latu uz vienu mājsaimniecības locekli, te varētu pieskaitīt arī potenciālu, ko veido kredīti. Šīs ētikas principi – strādāt, būt disciplinētam, taupīt (nevis krāt, bet nešķiesties), būt ģimeniskam. Tērēt ar prieku, palutināt sevi, apmeklēt teātri, paceļot. Arī pilnveidot sevi. Te nav runa par dārgām automašīnām. Eiropā tā dzīvo 40 – 50% cilvēku, taču absolūtos skaitļos tas ir ļoti daudz.

– Virknē Eiropas valstu ir vēsturiski izveidojušies karaļnami un aristokrātija, kas zināmā mērā ir arī sabiedrības sasaiste ar valsts vēsturi. Latviešiem aristokrātijas nekad nav bijis. Vai latvieši, kuriem šāda veida saiknes nekad nav bijis, var kaut ko likt tam pretim?

– Protams, aristokrātijas esamība atvieglo attieksmi pret pagātni, un daudzie pasākumi to nostiprina. Pie mums dažādus pasākumus un tradīcijas kopj biedrības, klubi, korporācijas, asociācijas, dažas no tām ir diezgan senas, un to darbības aktualizē vēstures tēmu. Es domāju, ka pašlaik interese par vēsturi pieaug. Problēma ir oficiālās vēstures iedzīvināšanā cilvēkos.

– Vēsture, ja to kā kopīgu uztver vienas valsts dažādas etniskās grupas, var kalpot arī integrācijai. Kā sevi identificē Latvijas krieviski runājošie iedzīvotāji – ar Krieviju, Latviju vai varbūt ne ar ko?

– Kamēr latvieši runās par vēsturi savu tiesību pamatošanai, tikmēr to darīs arī krievi. Vēsturi viņi interpretēs citādi, tas izriet no grupu dinamikas. Vienīgais, kā pārtraukt grupu diskusijas par vēstures tēmām, ir oficiālā līmenī nerunāt par tām. Šī nav viņu etniskā dzimtene, taču šeit viņiem ir labi, viņi te ir dzimuši. Lai gan ar Krieviju šos cilvēkus saista valoda un kultūra, es šaubos, vai viņi identificē sevi ar Krieviju. Mūsu valsts nav arī divkopienu valsts, tādā visi socioekonomiskie procesi noris alternatīvi un paralēli. Patlaban notiek jaunas identitātes veidošana ES ietvaros, dažādas tās variācijas. Mans bērns divus gadus mācījās Anglijā, un viņam tur atrada mācību grāmatas latviešu valodā. Tāda pati pretimnākoša, liberāla pieeja pret citu tautību cilvēkiem ir daudzās Eiropas valstīs. Droši vien arī Latvija ar laiku būs pilsoniski vienota, bet etniski dažāda valsts.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv