Viņas gleznas ir kā sapnis par iedomātu dzīvi

Māksla kā fantāzija, domas un sapņi

Maijas Tabakas glezniecība ir mūsdienu mākslas brīnums. To apliecina arī 12.novembrī Valsts Mākslas muzejā atklātā mākslinieces personālizstāde un šai dienā tautā laistais katalogs. Rīgas galerijas vadītājas Ineses Riņķes sastādītajā katalogā ietverts Maijas Tabakas nozīmīgāko personālizstāžu saraksts. Šī ir četrpadsmitā. Mākslas muzeja direktore Māra Lāce atceras, ka viņas iepriekšējo izstādi 1992.gadā divu mēnešu un vienas nedēļas laikā apmeklējuši vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Tik fenomenāls apmeklētāju skaits nevienai izstādei šajā muzejā nav bijis. Vai tā būs arī tagad, kad muzeja abos pirmā stāva spārnos izvietotas 48 vairāku gadu desmitu laikā tapušās lielformāta gleznas? Viena no pirmajiem, kas apskatīja ekspozīciju autores pavadībā, bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Skulptūru dārzs. 1999

Izstādē

Kā patiesu mākslas brīnumu Maiju Tabaku izstādes atklāšanas svētkos raksturoja Imants Lancmanis un Jānis Borgs. Inese Riņķe izcēla mākslinieces spilgto veikumu figurālajā glezniecībā, kas tagad triumfējoši atkal atgriežas pasaules mākslā. Maija Tabaka runāja par lielo atbildības sajūtu, gatavojoties šai izstādei. Viņa pateicās daudziem, īpaši Valsts kultūrkapitāla fondam un sponsoriem Aināram Gulbim un Kārlim Leiškalnam.
Viens no izstādes jaunākajiem darbiem ir šogad tapusī glezna “Jaunavas”. Meiteņu acis it kā veras tieši skatītājā, bet vairāk tomēr sevī, ļaujot apjaust, izjust jaunavības noslēpumu. Pārliecinoša, suģestējoša glezna, kas varbūt apliecina kādu jaunu stīgu Maijas Tabakas mākslā. Kad aplūkoju gleznu “Čigānu dzīve”, pienāca klāt Džemma Skulme un iesaucās: “Traks var palikt!” Pabrīnījos, kāpēc glezniecības meistare tā saka, un saņēmu atbildi: “Es tā nekad negleznotu un varbūt pat nevarētu. Lūk, kā tas čigāns kāju augšup uzmetis, lūk, ko dara citi un kas tur apkārt sagleznots. Bet Maija Tabaka ir dziļi visā tajā iekšā, viņa tam visam tic”.

Grāmatā

Izstādes katalogs ir 135 lappuses bieza un koša grāmata, kas dod labu ieskatu ne vien šajā ekspozīcijā, bet visā mākslinieces līdzšinējā veikumā. Imants Lancmanis savā rakstā “Maija Tabaka un viņas māksla” apgalvo, ka viņa jau sen uz visiem laikiem ir ienākusi latviešu glezniecībā un Eiropas mākslā. “Viņa jau šobrīd ir sverama kā viena no Eiropas figuratīvās un figurālās mākslas lielākajām personībām.” Un vēl dažas I.Lancmaņa atziņas: “Viņas glezniecība ir izteikti sievišķīga, taču sasniedz varbūt augstāko spēka potenci, kāda gleznotājām sievietēm mākslas vēsturē bijusi lemta. Katra Maijas Tabakas glezna ir sapnis par iedomātu dzīvi, un katrs viņas personāžs skatās mūžības bezgalībā. Maijas Tabakas profesionālā varēšana un izteiksmes līdzekļi spēj visu.”
Jānis Borgs savu atmiņu un pārdomu rakstu “Kas baidījās no Maijas Tabakas?” sāk ar atskatu uz 20.gadsimta 60.gadiem, kad jaunā māksliniece bija” košs zieds pelēcībā”, uz kuras fona “ikviens spilgtāks raksturs vai izpausme izcēlās jau pa gabalu”.
Gleznotāja pati katalogā ievietojusi “Atmiņas par Rietumberlīni”, par tur pavadīto 1977.gadu un izstādi 1979.gadā. Par to presē bijusi atsauksme: “Der Paradiesvogel singt…” Maija

Frančeska ar bērnu. 1983

Tabaka raksta: “Neko skaistāku es savā mūžā vēl neesmu saņēmusi.” Tā bija toreiz. Rietumberlīnes laiks mākslinieci pārveidoja un stiprināja. Kad viņu pēc tam intervēju, tas uzreiz bija acīmredzams.
Katalogā ir reproducēta glezna “Kā tevi sauc?”. Tai impulsu devis Rietumberlīnes turku bērneļu jautājums: “Schöne Frau, wie heist du?” (“Skaistā kundze, kā tevi sauc?”) 25 gadi pagājuši no tā laika. Mākslinieces vārds ir kļuvis slavens. Izstāde atspoguļo padarīto un ļauj nojaust perspektīvas.

Sarunā

Pirms izstādes atklāšanas tikāmies ar Maiju Tabaku.

– Kādas, jūsuprāt, ir šīs izstādes īpatnības, ar ko tā sākas un ar ko beidzas?

– Pirmo reizi es strādāju ar tā saukto darba grupu un kuratori, kā jau tas tagad ir modē. Izstāde ir retrospektīva, bet ar diezgan lielu atlasi. Pir-majā zālē eksponēti galvenokārt 20.gadsimta 70.gadu darbi. Pašlaik, varbūt pat visas pasaules mākslā, ir liela interese tieši par šiem gadiem. Mākslas darbi tiek izvilkti no krājumiem, tā laika mūzika atskaņota, kinofilmas sameklētas un rādītas. Tur kaut kas slēpjas. Varbūt kaislība, kontrasti, trauksme, kā smagais metāls mūzikā. Bet 70.gadi ir maz izpētīti gan vēsturiski, gan citādi, māksla nav klasificēta. Ir interese arī par mūsu reģiona toreizējo mākslu. Mēs te bijām it kā iekonservējušies sevī. Daudziem bija mazvērtības komplekss. Beigās tomēr izrādījās, ka meklējumi bijuši globāli, zināmā veidā līdzīgi visur pasaulē. Te redzamas manas 70.gadu gleznas, piemēram, “Sievietes”, “Nostāsti”, “Kāzas Rundālē”, “Notikums”. Ietverts arī Rietumberlīnē pavadītais gads. Un tā līdz mūsdienām.

– Kā jūsu glezniecība ir veidojusies, kas tajā nāk no gēniem, no audzināšanas, no citiem faktoriem?

– Mans tēvs bija būvinženieris, māte modes šuvēja, bet strādāja viesnīcā par administratori. Vecāki iemācīja kārtīgi strādāt mājās un arī dārziņā. Bagāti nebijām, bet vienmēr viss bija kārtīgi sakopts, un arī man ar māsu bija par to jāgādā. Nokļūšanu mākslas ceļā grūti izskaidrot. Kaut arī skolā vispār biju teicamniece, zīmēšanā man bija trijnieks. Bet tēvs kaut ko juta. Viņš nopirka akvareļu krāsas un aizveda pie jūras pazīmēt. Uzkāpu arī Majoru viesnīcas tornītī un gleznoju to, kas bija redzams uz upes. Vecākiem mani darbiņi iepatikās, un viņi aiznesa tos uz toreizējo Pionieru pili parādīt mākslas pulciņa vadītājam Auseklim Baušķeniekam. Es kļuvu par mākslinieci tāpēc, ka nonācu pie viena ģeniāla mākslinieka.

– Vai jūs varat arī pateikt, kādam mākslas virzienam jūsu glezniecību varētu pieskaitīt?

– Manas dzīves lielākās nepatikšanas ir nākušas no tā, ka nekad neviens nav zinājis, kādam mākslas virzienam esmu pieskaitāma. It kā kaut kas būtu, it kā nebūtu, un beigās nekas nesanāk. Un tad man deva pa galvu, vienmēr kritizēja. Es esmu viskritizētākā māksliniece visā Latvijas mākslas vēsturē. Vienmēr ir atrastas kaut kādas kļūdas manos darbos.

– Bet jūsu darbiem ir bijis arī visvairāk skatītāju. Pastāstiet par jauno mākslinieku tā saukto franču grupu, – ne par to, kuru represēja, bet par vēlāko, par jūsējo.

– Mākslas akadēmijā tolaik mācīja franču valodu. Es nepratu, bet steidzīgi iemācījos, man šausmīgi patika. Mēs aizrāvāmies ar franču kultūru tāpēc, ka tajos laikos kaut kādā dīvainā veidā bija pieejamas franču grāmatas, Edītes Piafas dziesmas, kinofilmas ar Žanu Gabēnu un citiem. Tas viss bija modē. Šai grupā man tuvākie bija Bruno Vasiļevskis, Jānis Krievs, Juris Pudāns un Imants Lancmanis. Vēlāk pievienojās Miervaldis Polis un Līga Purmale. Tajos laikos mēs gājām uz kafejnīcu “Kaza”. Tur biedrojāmies ar mūziķiem, rakstniekiem, aktieriem, ar lielu pulku radošu personību.

– Intervijās jūs esat teikusi, ka dzīve jums ir bijusi grūta.

– Grūta bija gan. Arī personiski. Man ir bijuši labi draugi, bet daudzi jau aizgājuši viņā saulē.

– Tomēr jūsu glezniecībā pārsvarā ir ļoti gaiša noskaņa.

– Tā laikam ir tāda bēgšana no tumsas, ceļš no tumsas uz gaismu. Bet man ir arī ļoti kontrastaini darbi, temperamentīgi, asi. Tos kritizēja, nemēģinot iedziļināties, vienkārši kliedza, ka tā nevar un nevajag.

– Kā jūs skāra šāda attieksme, vai spējāt to laist pār galvu?

– Man “Kazā” kāds krievu mākslinieks teica: “Ты человек – мимоза” (“Tu esi cilvēks – mimoza”). Vai tāda var laist pār galvu? Viss ir atstājis sekas. Tagad gan ir citādāk. Mani vairs neuztrauc, piemēram, nejēdzīgi raksti.

– Kādas ir jūsu attiecības ar pašreizējās dzīves aktualitātēm? Jūs reiz pat politikā iesaistījāties, Jūrmalā vēlēšanās kandidējāt.

– Ar politiku bija tikai humors vai muļķība. Esmu galīgi atteikusies no politikas, nododos tikai mākslai un personīgajai dzīvei. Jā, es ļoti sekoju notiekošajam, mani interesē viss, bet esmu nākusi pie pārliecības, ka māksliniekam nav jāatdod savs talants politiskajai jezgai. Tanī jādarbojas profesionāliem cilvēkiem, piemēram, juristiem un ekonomistiem.

– Ko jūs domājat par skaistumu un tā izpausmi jūsu gleznās?

– Kāds nu kuram tas skaistums. Daudzos manos darbos tā nav, dažos ir pat groteska. Skaistums varbūt ir tas, ka manās gleznās nav krāsu disharmonijas. Es vienmēr sameklēju labu krāsu gammu, katrā gleznā savādāku. Varbūt skaistums ir tanī, ka tā gamma ir perfekti nostrādāta.

– Jūsu gleznās redzami konkrēti cilvēki, bet apkārtne bieži vien ir fantastiska.

– Tā tam jābūt, ka ir kaut kas reāls un ir fantāzija, domas un sapņi. Katrreiz citādi.

– Kad jūs tagad apskatāt savu retrospekciju, kādas domas nāk prātā par to?

– Prasiet kaut ko vieglāku! Es tikai gribētu, lai cilvēki atnāk un paskatās, un pārdomā. Daudzi manus agrākos darbus nav redzējuši. Bet domu par pašas padarīto nav nekādu. Es taču gribu turpināt strādāt!

Jānis Rozenieks