Pūķa septiņjūdžu soļi

Nobeigums. Sākums “LV”, 16.10.2004.

Pašā Ķīnā brīnumtempos izvēršas celtniecība. Tikai 18 mēnešos tika izbūvēta pilnīgi jauna trase līdz ar visām palīgbūvēm autosacīkšu “Formulai-1”. 2008.gada vasaras olimpisko spēļu sacīkšu vieta ir tieši Ķīna. Pasaules augstākā viesnīca uzslieta Ķīnā. Uz Jandzi upes tiek pabeigts visu laiku un visu valstu lielākais aizsprosts. No Šanhajas lidostas uz pilsētas centru traucas vilciens uz magnētiskā spilvena ar maksimālo ātrumu 431 km stundā, ko projektējuši Vācijas speciālisti. Šādu unikālu būvju uzskaiti var turpināt.
Ķīnas imports ik gadu uzsūc gigantisku preču masu. Pērn importa apjoms pieauga par 40%. Šai jomā līdere ir Vācija, kas kopš 1972.gada, kad Pekinā un Bonnā vienojās par diplomātisko attiecību nodibināšanu, palielināja savu eksportu uz tālo austrumu zemi. 70 reizes. Ķīnas pūķis apveltīts ar varenu apetīti. Pēdējos gados tas aprij 31,3% no pasaules ogļu patēriņa, 26,9% no tērauda patēriņa, ieņem otro vietu aiz ASV naftas produktu patēriņa ziņā. Eksperti atzīst, ka Ķīnas un Indijas augošais pieprasījums pēc naftas degvielām ir viens no būtiskiem faktoriem, kas enerģiski dzen uz augšu pasaules naftas cenas.
Vai austrumu pūķis ar septiņjūdžu soļiem virzās nemitīgi uz priekšu pa platu un gludu ceļu bez šķēršļiem un atvariem?

Pretrunas

Ķīnas augšupejas ceļš ir pretrunām bagāts. Infrastruktūras attīstība atpaliek no kopējā pacēluma. Valda elektroenerģijas bads. Rūpnīcām jāstrādā pēc īpaša grafika, un dažkārt strāva pieejama vienīgi naktī. Progresa soļi tiek piebremzēti. Krasi nevienmērīga ir teritoriju attīstība. Kamēr vieni reģioni plauktin plaukst (atsevišķi austrumu piekrastē), citi dramatiski nīkuļo. Kompartijas savu laiku plaši izpropagandētā “tērauda josta” ar tehnoloģiski gaužām atpalikušajām valsts rūpnīcām pārvērtusies par “rūsas jostu”: fabriku dūmeņi vairs nekūp, ceļi sabrūk, dzelzceļa stigas aizaug nezālēm. Bezdarba posts eiropietim grūti aptverams.
No vienas puses, ap miljons ķīniešu ik gadu paceļas pa sociālām kāpnēm, kļūst neredzēti ātri turīgāki, papildina vidējo kārtu, no otras puses, paplašinās atvars starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Daudzu miljonu zemnieku stāvoklis, it sevišķi rietumu provincēs, kalnu rajonos nekādi neuzlabojas, ienākumi ir nabadzības līmenī, ceļi līdz tuvākam centram ne vienmēr izbraucami, izglītības un medicīniskās palīdzības pieejamība klibo ar abām kājām. Ķīnas komunistiskā vadība šos faktus negrib neatzīt, kaut gan mēģina situāciju izskaistināt. Visai ierobežoti kaut kas tiek darīts, lai nabadzību mazinātu, bet bagātību ierobežotu. Pasākumi atgādina Sīzifa pūliņus. Pekinas varasvīriem šogad bija jāatzīst, ka to skaits, kas dzīvo absolūtā nabadzībā, no jauna pieaudzis (ap 800 000 cilvēku).
Ienākumu līmeni Ķīnā nedrīkst idealizēt. Pārdomām – viens skaitlis. Ķīnietis automontētājs saņem 12 reizes mazāku atalgojumu nekā viņa amata brālis, veicot analogu darbu kādā Rietumeiropas ražotnē.
Ķīnas posts ir korupcija. Tās dziļākais pamats ir komunistiskā partijas diktatūra ārpus jebkādas demokrātiskās kontroles. Cilvēku tiesības nav pakļautas likumam, kas ir viens visiem; likumu piemēro nevis neatkarīgā tiesa, bet partijas birokrāta patvaļa vienībā ar kukuli. Korupcija cauraudusi visu varas piramīdu. Nav nejaušība, ka par korupciju no amata nesen bija jāatbrīvo augsta ranga funkcionārs, kas partijas vadībā atbildēja par ideoloģiju.
Ja gribi gūt panākumus uzņēmējdarbībā, nodrošini sev partijas orgāna, valsts institūcijas atbalstu. Un neesi pārāk peļņas kārs, proti dalīties ar savu labvēli.
Apcerot mūsdienu Ķīnas nedemokrātisko kapitālismu ar necilvēcisko seju, daži autori velk paralēles ar to sociālo postu, kas attēlots Č.Dikensa (1812–1870) romānos par dzīvi Anglijā, t.s. Mančestras sabiedrībā. Vēsture nekad pilnībā neatkārtojas. Anglijai vajadzēja ap 120 gadu, lai pārdzīvotu divus pasaules karus, lai atbrīvotos no kapitālisma attīstības drūmākajām lapaspusēm. Domājams, ka Ķīna spēs šo ceļu nostaigāt divas trīs reizes īsākā vēstures sprīdī. Tam gan nepieciešamas būtiskas pārmaiņas šīs pūķa valstības politiskajā virsbūvē, cilvēku tiesību jomā.

Jaunu ideoloģiju meklējot

Marksa–Engelsa–Ļeņina–Staļina–Mao teorētiskie postulāti nekādi nebija piemēroti, lai pamatotu pāreju no centralizētās plānsaimniecības, no visu aptverošā valsts īpašuma un komūnām uz tirgus saimniecību ar privātkapitālistisku īpašumu, privāto iniciatīvu, konkurenci vietējā, nacionālajā un pasaules tirgū. Visvienkāršāk šādā situācijā ir atteikties no jebkādas ideoloģiskās reklāmas. Interesanti, ka šo tīri pragmatisko nostāju vēl 1978.gadā deklarēja visai atbildīgs komunistiskās partijas vadītājs: “Nav svarīgi, vai kaķis ir melns vai balts, galvenais, ka tas ķer peles.” Bet tauta ideoloģiski jāmobilizē peļu ķeršanai, lēma partija. Vecā, vairs nederīgā teorija jāaizstāj ar jaunām atziņām.
Kas meklē, tas atrod! Atrasti tika Konfūcija domugraudi. Jā, tā paša ķīnieša filozofa Konfūcija atziņas, kas dzīvoja 500 gadus pirms mūsu ēras un nav atstājis nevienu rakstītu rindiņu. Mao kundzības laikā par reakcionāru izsludinātais un nosodītais domātājs šodien atkal ir augstā cieņā. Konfūcija izteicieni esot visai laikmetīgi, jo mācot ķīniešu tautu, it sevišķi jaunatni, būt patriotiem, disciplinētiem, morāli integrētiem, meklēt stabilitāti un harmoniju, rūpēties par tautas un valsts vienotību. KP varas saglabāšanai visai piemērots ir arī Konfūcija teiciens: “Kas nav ar mums, jānosūta ellē.” Konfūcijs ar partijas propagandas palīdzību kļuvis par Ķīnas lielāko vēsturisko personību, kura ne visai skaidrā mācība izsludināta par KP morālisko kompasu. Taču šī mācība ir ieslēgta pudelē, kuras korķis ir KP ideologu rokās.
No nebūtības izcelts arī drosmīgais jūrnieks un ceļotājs Čens He (1371–1435). Viņa flote ar 317 liellaivām 7 ekspedīcijās spēja aizpeldēt līdz Sumatrai, Ceilonai, Austrumāfrikas krastiem. Admirāļiem netika dota pavēle iekarot atklātās teritorijas, tur dibināt militārus atbalsta punktus. Ķīnas ķeizars, “debesu dēls”, apmierinājās ar goda apliecinājumiem, bagātām dāvanām un neizrādīja nekādus imperiālistiskus centienus. Šodien Čens He pēc partijas norādes tiek visādi cildināts kā pasaules atklātās tirdzniecības partneris un miera sūtnis, kam esot jāseko ārējās tirdzniecības izvēršanā, starptautiskajā politikā. Tā Ķīnas pagātne ideoloģiski kalpo tagadnes uzdevumu risināšanai.
Vienlaikus uzmācīgi tiek atkārtots vecais: “Demokrātija ved uz strupceļu.” Disidenti tiek izolēti, tie debesis var vērot caur restoto cietuma lodziņu. Par cilvēka tiesību ievērošanu Ķīnā nav pieņemts runāt. Vecais komunistiskais, atkāpjas negribīgi. Neefektīviem valsts uzņēmumiem, maksātnespējīgām valsts bankām joprojām ir priekšrocības, varas orgānu labvēlība.

Tempa iegrožojums

Jau ilgāku laiku Ķīnā runā par ekonomikas pārkarsēšanas draudiem. IKP gada pieauguma temps 9,6% krities līdz 9,1%. Iedzīvotāju pirktspēja plašā valsts mērogā joprojām ir neatbilstoši zema un to vēl mazina inflācija (šogad ap 5%).
Kā glābt situāciju? Ķīnas emisijas banka nolēma 29.oktobrī paaugstināt īstermiņa kredīta procenta likmi līdz 5,58%, t.i., par 0,27 procentpunktiem. Cinītis nav liels. Tā tiešais uzdevums ir noslāpēt investīciju bumu un ar ieguldījumu apcirpšanas sviru iegrožot IKP straujo izaugsmi. Oficiāli paziņots, ka minētā pasākuma mērķis ir pastiprināt tirgus sviru lomu tautsaimniecības regulēšanā. Visnotaļ apsveicams solis. Par Ķīnas ekonomikas attīstības tempa vērā ņemamu apslāpēšanu runāt nenākas.
Ķīna droši raugās nākotnē. Pūķa septiņjūdžu soļi ir liecība progresam. Traucējošās politiskās važas tiks pakāpeniski novāktas bez kataklizmām.

Georgs Lībermanis,

Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks