Arī citām zivīm nepieciešami miesassargi

Laši atgriežas – tā kodolīgi var raksturot situāciju šoruden. Piemēram, Ventā nārstojošo zivju bijis tik daudz, ka pat vietējie iedzīvotāji nespēj atsaukt atmiņā līdzīgu
situāciju. Speciālisti atzīst, ka talkā nākusi pati daba, taču sava artava nenoliedzami ir arī pēdējos gados arvien izvērstākajai lašu aizsardzībai to nārsta periodā.

Šogad lašiem palīdzēja Māte Daba – ūdens līmenis lašupēs, īpaši Ventā, Gaujā, Salacā, bija pietiekami augsts Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nārstojošo lašu aizsardzība ilgst līdz novembra beigām, taču pēdējos gados liegums parasti ticis pagarināts. “Šogad nebūs tādas vajadzības, vairums jau nonārstojuši,” uzskata Vides valsts inspekcijas (VVI) Dabas aizsardzības un uzraudzības departamenta Ūdens bioloģisko resursu kontroles un uzraudzības daļas vadītājs Jānis Balodis. Tādās pašās domās ir Latvijas Makšķernieku asociācijas (LMA) vides projektu direktors Rolands Lebuss.
Akcija “Lašiem būt!” vēl turpinās, taču jau tagad var teikt, ka galvenā tās sūtība – ļaut lašiem iznārstot – ir piepildīta. To, vai jaunā paaudze nāks pasaulē kuplākā skaitā nekā līdz šim, redzēsim nākamgad, kad tā izšķilsies. Vasarā veiktais monitorings liecina, ka lasēnu skaits audzis, un, cerams, šī pozitīvā tendence nākamgad tikai attīstīsies un mazuļu izšķilsies vēl vairāk.

Daba labvēlīga zivju nārstam

“Šogad lašiem palīdzēja māte Daba – ūdens līmenis lašupēs, īpaši Gaujā, Salacā, Ventā, bija pietiekami augsts. Zivīm tas nāca par labu. Turklāt maluzvejniekiem grūtāk tām piekļūt, jo, kad ūdens daudz, lasi nevar pamanīt,” stāsta J.Balodis. To, ka apstākļi lašiem bijuši īpaši labvēlīgi, atzīst arī R.Lebuss, kā piemēru minot Ventu, kurā šoruden nārstojušas neredzēti daudz karalisko zivju.
VVI Ūdens bioloģisko resursu kontroles un uzraudzības daļas vadītājs uzsver arī akcijas “Lašiem būt!” artavu. Viņa-prāt, šogad kampaņa noritējusi daudz profesionālāk. Sevi lieti pierādījis arī šā gada jauninājums – tie vides inspektori no reģionālajām pārvaldēm, kuru pārraudzības teritorijā nav lašupes, devušies talkā kolēģiem, kuriem rudens paiet nārstojošo lašu aizsardzības zīmē. Tā ar profesionāļiem stiprinātas lašu sargu rindas. “Jācer, ka budžetā paredzēs naudu, lai nākamgad darbinieku resursus arī varētu novirzīt tur, kur tie visvairāk nepieciešami. Jāapmaksā taču nakstsmītnes, virsstundas, naktsdarbs,” teic J.Balodis.

Līdakas pelnījušas pastiprinātu aizsardzību

“Pozitīvi iedīgļi vērojami,” nākotnē cerīgi raugās VVI Ūdens bioloģisko resursu kontroles un uzraudzības daļas vadītājs, piebilstot, ka lašu sargu darbs diennakts režīmā, kā arī saziņas līdzekļu interese par lašu aizsardzības problēmām lēnītēm sākusi ietekmēt sabiedrisko domu. Tas, protams, vēl sākums. Būtu labi, ja nākotnē skolās jaunajai paaudzei vairāk skaidrotu vides aizsardzības jautājumus, domā J.Balodis. Speciālista viedoklis – par labu nāktu kampaņas arī citu nārstojošo zivju, piemēram, pavasarī līdaku, pastiprinātai aizsardzībai. “Īpaši svētīgi tas būtu zilo ezeru zemē Latgalē,” teic speciālists.
“Ar katru gadu, vērtējot situāciju ar lašiem, patiesi kļūst arvien labāk,” uzskata R.Lebuss. Viņaprāt, tagad valsts lašu aizsardzībai pievērš lielāku uzmanību, savukārt kūtra ir sabiedrība. Daudz runātāju, maz darītāju – tā spriež LMA pārstāvis, kā argumentu minot pilnvaroto personu mazo skaitu, pašvaldību ignoranci pret likumā noteiktajām tiesībām piedalīties vides aizsardzībā un attieksmi kopumā. “Nereti pārmet, ka inspektori slikti strādā vai ka viņu par maz. Latvija ir ārkārtīgi bagāta ar ūdeņiem, un, kamēr nemainīsies mūsu apziņa, nelīdzēs pat 10 000 inspektoru, jo arī ar tādu skaitu nepietiktu, lai 24 stundas diennaktī pie katras ūdenstilpes kāds atrastos sardzē. Es neesmu pret to, lai no dabas ņemtu, – cilvēks taču ir barības ķēdes galvgalī.
Taču mēs no dabas neņemam, bet rijam.”

Vai maluzvejniecība mazinās?

Jautāts, vai maluzvejniecības izplatība samazinās, J.Balodis atzīst, ka ir simptomi, kas vedina tā domāt. Piemēram, upēs šoruden nav tik daudz tīklu. Mazāk žebērklistu un cemerētāju, arī elektrozvejas lavīna mazinājusi tempu. Pēdējais šāds konstatētais gadījums bijis tieši valsts svētkos – 18.novembra vēlā vakarstundā. Vides valsts un sabiedriskie inspektori reidā pie Ventas iztraucējuši maluzvejnieku ar elektrozvejas aparātu. Vīru aizturēt gan nav izdevies, taču bēglis visai ūdens radībai nāvējošo ierīci pametis upmalā. Ar to vairs zivis bendētas netiks.
LMA vides projektu direktors uzskata, ka svārstības maluzvejniecības izplatībā viennozīmīgi grūti novērtēt. Proti, izvērtējot akcijas “Lašiem būt!” pēdējo gadu rezultātus, var secināt, ka pārkāpumu skaits audzis. Taču, kā norāda R.Lebuss, tas varētu būt izskaidrojams gan ar to, ka labāk un sekmīgāk strādā inspektori un lašu sargi kopumā, biežāk konstatējot dažādus pārkāpumus no kopējā skaita, gan varbūt ar to, ka maluzvejniecība vēršas plašumā. “Iespējams, šis ir tas gadījums, kad patiesība ir kaut kur pa vidu,” domā LMA pārstāvis. “Manuprāt, pieaug to makšķernieku skaits, kuri spiningo lieguma periodā. Bieži dzirdēts viedoklis – ķēru un ķeršu zivis, nekādu ļaunumu jau nenodaru. Taču tas ir pārkāpums. Cita kategorija – tie, kas ķer ar tīkliem. Tīkli, kā zināms, maksā neiedomājami lēti, tādēļ to “popularitāte” nemazinās.”

Grib pievērst uzmanību HES

Akcijas “Lašiem būt!” rezultātus un tajā gūtās atziņas vētīs nākammēnes, kad būs apkopoti rezultāti. Viens no novērojumiem, kas šoruden izkristalizējies LMA skatījumā, ir klupšanas akmens mazo HES un nārstojošo lašu saskarē. “Labi, ka nosargājam lašus, bet ko tas dod, ja ikri paliek uz laiku sausumā un līdz ar to aiziet postā?” retoriski jautā R.Lebuss. “Inspektori nevar visu dienu sēdēt pie upes, lai pārbaudītu, vai ūdens svārstības ir atbilstošas noteikumiem. Ir mazo HES īpašnieki, kas izdara pārkāpumus, pārējie darbojas saskaņā ar likumu. Taču arī šajos gadījumos, kad ūdens svārstību daudzums ir legāls, var rasties situācijas, kad ikri uz laiku paliek sausumā. Īpašniekiem nav ko pārmest, jo tie ievērojuši likuma burtu. Tātad jājautā – vai prasības atbilst reālajām vajadzībām, vides interesēm? Parastais pretarguments – mazie HES neatrodas uz lašupēm. Brasla – spilgts piemērs, kas apliecina pretējo. Turklāt rūpe nav tikai par lasi, bet arī par citām zivīm, piemēram, taimiņu, foreli, alatu, nēģi. Ir darba grupa, kas izstrādā grozījumus noteikumiem par ūdens resursu lietošanas atļauju. Arī ārzemju eksperti vērtēs mazo HES ietekmi uz vidi. Ceru, ka tuvākā nākotnē joma tiks sakārtota.”

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Uzziņai

Pēc nārsta atsevišķi laši dodas pa straumi lejup uz jūras pusi, taču, domājams, ka tie iet bojā. Vairums iznārstojošo lašu pārziemo upē, izvēloties dziļas bedres, nebarojoties un neizrādot nekāda aktivitātes. Tas, kāda ir lašu pēcnārsta kopējā mirstība, nav īsti aprēķināts, taču otro reizi nārstojošo lašu ir visai maz – ap 5% no kopējā nārsta bara, vairums no tiem ir mātītes un jauni tēviņi. Vēl retāk sastopami laši, kas nāk nārstot jau trešo reizi.

Avots: Gadagrāmata “Latvijas Zivsaimniecība 2004”