Kam nesīs labumu depozītsistēma

“Latvijas Vēstnesis” jau informēja par satraukumu, ko Latvijas dzērienu ražotājos izraisījis Igaunijas likumdevēju nodoms ieviest vienreiz lietojamā iepakojuma depozītsistēmu. Par iepakojuma savākšanas praksi un tās problēmām mums pastāstīja SIA “Ekoloģisko sistēmu institūts” direktors Mārtiņš Popelis.

Mārtiņš Popelis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Kas nosaka nepieciešamību ieviest iepakojuma savākšanas un pārstrādes sistēmas?

– Iepakojuma apriti Eiropas Savienībā (ES) regulē direktīva EC94/62. Tā noteic, ka ES dalībvalstīm jāveido sistēmas, kas nodrošinātu 50 procentu tirgū laistā iepakojuma savākšanu un pārstrādi. Valstis tiek mudinātas iepakojuma savākšanu uzdot uzņēmumiem, kas iesaiņotās preces laiž tirgū.
Jāizšķir divi iepakojumu veidi. Ir daudzkārt lietojamais iepakojums, piemēram, alus pudeles, kas tiek savāktas un atkārtoti laistas apgrozībā. Un ir vienreizējais iepakojums, kurš pēc produkta iegādes un izlietošanas patēriņam vairs šim mērķim nav izmantojams. Šajā grupā ietilpst tetrapakas, PET pudeles, citi plastmasas iepakojumi. “Vecajās” ES dalībvalstīs tā dēvētā depozītsistēma gādā, lai nodrošinātu daudzkārt lietojamā iepakojuma atgriešanos pie tirgotāja un ražotāja. Jūs nopērkat alus pudeli, samaksājot dažus santīmus ķīlas naudas, un, kad aiznesat tukšo pudeli atpakaļ uz veikalu, varat arī saņemt atpakaļ šo naudu. Šī sistēma funkcionē diezgan normāli. Ražotāji izvēlas optimālo iepakojuma savākšanas veidu, vienojas par tā realizāciju ar mazumtirgotājiem, kuriem jābūt gataviem gan ķīlas naudu iekasēt, gan to atdot.
Latvijā šobrīd ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi (Nr.414, “LV” 01.08.2004.), kas teorētiski ļauj izveidot šādu daudzkārt lietojamā iepakojuma savākšanas sistēmu. Taču par iepakojuma savākšanu mazumtirgotāji vēlas saņemt naudu, bet ražotāji nevēlas tik daudz maksāt. Tāpēc Latvijā šobrīd izveidojusies šāda kārtība: jūs tukšās alus pudeles vienkārši izmetat, maznodrošinātie iedzīvotāji tās salasa, un alus ražotāji pudeles uzpērk. Par šīs sistēmas plusiem un mīnusiem var diskutēt, bet tā funkcionē. Depozītsistēmu vienreiz lietojamam iepakojumam mūsu valstī nav paredzēts ieviest, un ceru, ka tas nenotiks arī turpmāk.

“Zaļais punkts” un depozītsistēma

– Un kas notiek ar vienreiz lietojamo iepakojumu?

– Tas nonāk tirgū, pēc preces izlietošanas tiek izmests, bet pēc tam saskaņā ar direktīvas prasībām 50 procentiem no šā iepakojuma jātiek savāktiem un pārstrādātiem. Ir divas atšķirīgas vienreizējā iepakojuma savākšanas un utilizācijas sistēmas. Viena ir tā dēvētā “Zaļā punkta” sistēma. Tās ietvaros uzņēmumi, kas preci ražo vai importē, var izveidot organizāciju, kas nodrošina iesaiņojuma savākšanu un pārstrādi. Tas ir nepieciešams, jo uzņēmumam ir neiespējami izsekot, piemēram, savu zobu pastas tūbiņu ceļiem. Organizācija, vienojoties ar atkritumu savākšanas operatoriem, pārstrādātājiem, loģistikas kompānijām, izveidojusi sistēmu, kuras ietvaros iedzīvotāju rīcībā nodoti krāsaini konteineri dalītai atkritumu izmešanai. Šķirot dažāda veida iesaiņojumus cilvēkus mudina ar dažādu reklāmas kampaņu palīdzību, turklāt ir arī finansiāla motivācija – šos konteinerus izved bez maksas, turpretim par parasto konteineru izvešanu jāmaksā. Proti, vienreizējā iepakojuma izvešanu apmaksā uzņēmumi, kas to laiduši tirgū.
Ir arī tā dēvētā depozītsistēma. Te jāuzsver, ka runa ir par depozītsistēmu, kas attiecas tikai uz vienreiz lietojamo iepakojumu. Atbilstoši šai sistēmai jūs ar savu tukšo PET pudeli dodaties nevis pie atkritumu konteinera, bet gan atpakaļ uz veikalu, lai saņemtu savu ķīlas naudu. Savukārt iepakojums tiek salikts kaudzēs, sapresēts un aizvests pārstrādei. Depozītsistēmas ieviesēji uzskata, ka tā ļauj sasniegt augstākas pārstrādes normas, jo iedzīvotāji tiek motivēti iepakojuma savākšanai. Tādējādi samazinoties ielu, mežu un citu sabiedrisku vietu piesārņojums. Taču uzņēmumiem, kuriem likums liek iesaistīties depozītsistēmā, jāapmaksā tās funkcionēšana – ir jānodrošina ķīlas naudas iekasēšana, iepakojuma transportēšana, arī pārstrāde, ja tā netiek subsidēta. Ja salīdzina Eiropas depozītsistēmas ar Vācijas “Zaļā punkta” sistēmu, kura ir visdārgākā Eiropā, tad izrādās, ka dalība depozītsistēmā tomēr ir apmēram astoņas reizes dārgāka. To izjūt gan uzņēmumi, gan patērētāji. Vēl viena problēma – depozītsistēma prasa nodrošināt iepakojuma marķēšanu. Jo citādi, piemēram, Igaunijā ieviešot ķīlas naudu PET pudelēm, var notikt tā, ka uzņēmīgi cilvēki no Latvijas varētu vest uz turieni autokravas ar pudelēm, tās nodot un saņemt ķīlas naudu. Igaunijas depozītsistēma tiktu noslogota ar citas valsts atkritumiem, turklāt gūstot peļņu. Tāpēc nepieciešams marķējums. Bet tad tiks diskriminēti importējošie uzņēmumi, jo vietējiem ražotājiem ir vienkāršāk savu preču iepakojumam uzlīmēt vai uzdrukāt marķējumu.

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Problēmu daudz, efekts – apšaubāms

– Šķiet, šādas sistēmas ieviešana neatbilst Eiropas Savienības likumdošanai.

– Tā ir pretrunā ar ES normām, kas nosaka brīvu preču apgrozību. Igaunijā vēl nav izlemts, kādam jābūt marķējumam. Vissliktākajā gadījumā varētu pieprasīt, lai marķējums būtu drukāts uz etiķetes. Liels importētājs vēl varētu domāt par īpašu etiķešu iespiešanu vienas valsts tirgus vajadzībām, bet mazākiem uzņēmumiem, un tiem, kuri importē daudz dažādu preču, šādas iespējas faktiski nav. Ja marķējums būs uzlīmes veidā, ārvalstu ražotājiem būs jānošķir preces, kuras paredzēts sūtīt uz Igauniju, jo eksportam derēs tikai preces ar uzlīmi. Savukārt, ja marķējums tiks līmēts Igaunijā, visas ievestās preces nāksies izsaiņot, aplīmēt, atkal iesaiņot, lai varētu sūtīt uz tirdzniecības vietām. Tas neizbēgami sadārdzinās importa produkciju, samazinot tās konkurētspēju un nostādot to nevienlīdzīgās pozīcijās attiecībā pret pašmāju precēm.
Jāpiebilst, ka depozītsistēma nav pielietojama visu veidu iepakojumam, piemēram, jogurta trauciņiem vai saldējuma papīrīšiem. Šis iepakojums pēc preces izlietošanas ir vai nu saplīsis mazos gabaliņos, vai arī ir netīrs, tāpēc tirgotāji nevēlēsies tos pieņemt un uzglabāt. Tāpēc depozītsistēmu attiecina tikai uz dzērienu pudelēm un pakām, konkrēti Igaunijā – uz bezalkoholisko dzērienu plastmasas iepakojumu. Un, ja valstij jāsavāc pārstrādei 50 procenti no visa vienreiz lietojamā iepakojuma, tas nozīmē, ka paralēli depozītsistēmai valstī jādarbojas arī “Zaļā punkta” analogam. Tik mazām valstīm kā Igaunijai un Latvijai būtu problēma nodrošināt iepakojuma reģenerāciju, pat vienotā sistēmā strādājot. Apgrozībā esošā iepakojuma nelielā daudzuma dēļ visi risinājumi kļūst neekonomiski, bet, strādājot divās atsevišķās sistēmās, process sadārdzinās vēl vairāk. Kā viens no argumentiem par labu depozītsistēmai tiek minēta cīņa par ielu tīrību. Taču Vācijā veiktais pētījums liecina: dzērienu iepakojums veido tikai dažus procentus ielu piegružojuma, tāpēc depozītsistēma tīrības līmeni būtiski nepaaugstina. “Zaļā punkta” sistēma ļauj sasniegt arī augstākus pārstrādes apjomus.

Vācijas nelāgā pieredze

– Kā negatīvs piemērs depozītsistēmas ieviešanā tiek minēta Vācijas prakse.

– Līdz ar depozītsistēmas ieviešanu Vācijā daļēji tika sagrauta efektīvi funkcionējošā “Zaļā punkta” sistēma. Agrāk iedzīvotāji iepakojumus izmeta speciālajos konteineros, bet tad viņiem tika paziņots, ka iepakojums jānes atpakaļ uz veikalu. Pret depozītsistēmas ieviešanu asi iebilda mazumtirgotāji. Ietekmīgu supermārketu ķēžu īpašnieki paziņoja, ka nevēlas nodarboties ar iepakojuma savākšanu un, lai tas nebūtu jādara, vienkārši netirgos attiecīgi iesaiņotās preces. Tā rezultātā vienreiz lietojamā iepakojumā tirgotā alus un bezalkoholisko dzērienu patēriņš Vācijā samazinājās par apmēram trīsdesmit procentiem, daudzi importētāji tika izstumti no tirgus, izveidojās haoss iepakojuma savākšanā. Esošā konteineru infrastruktūra netiek izmantota, bet iedzīvotāji nav apmierināti. Depozītsistēma prasa, lai pudele tiktu nodota teju vai tajā pašā veikalā, kur tā pirkta, tātad, ja pēc preces iegādes aizbraucat uz citu pilsētu, iepakojumu nāksies vienkārši izsviest un par ķīlas naudu aizmirst. Tādējādi kaut kur uzkrājas daudzi miljoni iekasētas, bet atpakaļ neatmaksātas naudas, kura savas funkcijas nepilda. Depozītsistēmas ieviešanas dēļ pret Vāciju vēršas ES institūcijas. Iemesls: konkurences ierobežošana, izstumjot no tirgus importētājus. Kaut kādi grozījumi likumdošanā gan ir izdarīti, bet pilnībā sistēma atcelta nav.

– Cik veiksmīga ir pašreizējā Latvijas prakse iepakojuma savākšanā?

– Latvijas “Zaļā punkta” sistēma vēl tikai uzņem apgriezienus, jo Iepakojuma likums tika pieņemts 2002.gadā (“LV” 09.01.2002.). Taču attīstība ir ļoti pozitīva, domāju, ka ES normas izpildīsim sekmīgi. Igaunijā likums par visu veidu iepakojumu ir pieņemts tikai nesen, līdz tam bija noregulēta vienīgi dzērienu iepakojuma aprite. Tāpēc igauņi vēl nevar izpildīt iepakojuma savākšanas un pārstrādes normas, kaut arī viņi bija apsolījuši, ka 50 procentu iepakojuma reģenerāciju spēs nodrošināt jau līdz šā gada 1.maijam. Tagad viņi ir sapratuši, ka labi nav, un nolēmuši ieviest gan Iepakojuma likumu, gan depozītsistēmu.

Importētāji nesamierināsies

– Kāpēc vispār vajadzīga depozītsistēma, ja sekmīgi funkcionē “Zaļais punkts”?

– Viens arguments – šāda veida sistēmas ir vēsturiski iesakņojušās un izplatītas Skandināvijas valstīs. Igaunija ir tuvāka Skandināvijai, un, iespējams, tas ietekmējis sistēmas izvēli. Svarīgāks iemesls ir jau minētā steiga ES direktīvas pildīšanā. Depozītsistēma prasa tūlītējas vairākus miljonus lielas investīcijas, tās darbību tūdaļ pamana arī patērētāji. Taču mērķi ātrāk sasniegti netiek – dzērienu iepakojums taču ir tikai 20 – 30 procenti no visa vienreizējā iepakojuma apjoma. Tāpēc steidzīgā depozītsistēmas ieviešana drīzāk vērtējama kā puspolitisks solis, kā “atrādīšanās” Eiropai. Ir arī izskaidrojums, kas, iespējams, vērtējams kā baumas un spekulācijas – šīs sistēmas ieviešanu lobējot skandināvu uzņēmēji, kas vēlas Igaunijai pārdot pudeļu pieņemšanas automātus. Vēl viens iemesls, kuru Igaunijā gan enerģiski noliedz, ir apstāklis, ka depozītsistēma daudziem turienes ražotājiem būtu diezgan izdevīga. Zināmā mērā diskriminējot importa produkciju, viņi iegūs izdevīgākas pozīcijas.

– Taču šī sistēma, pirmkārt, radīs grūtības arī mazajiem Igaunijas ražotājiem un, otrkārt, ierobežos patērētājiem pieejamo sortimentu.

– Iepakojuma marķēšana gan var sagādāt igauņu mazajiem uzņēmumiem problēmas. Un noteikti cietīs gan patērētāji, gan mazumtirgotāji, kuriem depozītsistēma nozīmēs papildu izdevumus.

– Kāda, jūsuprāt, varētu būt notikumu tālākā attīstība?

– Paredzēts, ka sistēma sāks darboties no 2005.gada 1.janvāra, taču Igaunijas ražotāji ir nobažījušies, ka nepagūs tai sagatavoties. Tiek spriests, ka sistēmas ieviešanu varētu atlikt uz trim mēnešiem, taču neviens vairs nešaubās, vai tā tiks ieviesta. Ar to gan samierināties negrasās nedz Latvijas, nedz citu valstu ražotāji, kuru intereses ir apdraudētas. Tāpēc mūsu valsts uzņēmēji jau vērsušies pie valsts institūcijām ar lūgumu risināt šo jautājumu. Atliek vien gaidīt, kādi soļi tiks sperti.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv