Kompromiss starp interesēm un iespējām

To, cik lielā mērā esam ikdienā atkarīgi no elektroenerģijas, saprotam tikai brīdī, kad īslaicīgi pārtrūkst elektrības padeve. Dzīve apstājas, jo ne mājās, ne darbā vairs nevaram veikt ierastos pienākumus – iekārtas nav iespējams izmantot, jo tās lielākoties darbina elektroenerģija. Lielā atkarība no elektroenerģijas visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, liek speciālistiem meklēt jaunus risinājumus tās iegūšanai. Izrādās, ar pašreizējiem enerģijas avotiem drīz vien var nepietikt. Turklāt uz Latvijas pleciem gulsies lielāka atbildības nasta šajā jomā, jo mūsu valsts pārstāvis Eiropas Komisijā ir apstiprināts par atbildīgo enerģētikas nozarē.

Latvija ar savām piecām lielajām strāvas ražotnēm – trim Daugavas HES un diviem Rīgas TEC – tomēr ir energoatkarīga valsts, kurai jādomā, kā lielākos apjomos izmantot alternatīvus enerģijas veidus Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Enerģijas patēriņa apjoms gadu gaitā pieaudzis atbilstoši tehnoloģiju attīstībai un cilvēku vajadzībām. “19.gadsimtā enerģiju izmantoja, tikai lai sasildītos un iegūtu gaismu. Vēlāk dažādām ierīcēm sāka izmantot mehānisko spēku. Pēc tam cilvēki atklāja, ka to visu iespējams izdarīt ar elektrību, tādēļ procentuāli pieauga un joprojām turpina pieaugt elektroenerģijas patēriņš,” elektroenerģijas nozīmi dažādos laikos raksturo VAS “Latvenergo” Attīstības stratēģijas daļas vadošais inženieris Valdis Gavars.

Latvija atkarīga no strāvas importa

Mūsu valstī galvenie elektroenerģijas ražotāji ir piecas lielās elektrostacijas – divas Rīgas termoelektrocentrāles (TEC) un trīs Daugavas hidroelektrostacijas (HES). TEC elektroenerģiju ražo atbilstoši siltumslodzei, bet hidrostacijas – atbilstoši ūdens notecei Daugavā, skaidro “Latvenergo” Attīstības stratēģijas daļas direktors Māris Balodis. Papildus enerģiju Latvijā iegūst arī no mazajām hidroelektrostacijām, kas kopumā saražo aptuveni 1,3 procentus no valstī patērētās enerģijas, koģenerācijas stacijām (četrus procentus) un vēja enerģijas stacijām (0,7 procentus). Pārējā elektroenerģija – aptuveni 40 procenti – tiek importēta no kaimiņvalstīm: Lietuvas, Igaunijas un Krievijas.
“Baltijas valstis strādā vienotā tīklā un līdz ar to visu staciju darbībai ir jābūt saskaņotai. Jāņem vērā arī tas, cik daudz elektroenerģijas tiek patērēts. Atbilstoši tam tajā pašā brīdī jāsaražo patērētais elektroenerģijas daudzums,” skaidro M.Balodis.
Vislielākais elektroenerģijas patēriņa apjoms ir galvaspilsētā Rīgā un Latvijas rietumu reģionā. Tas cieši saistīts ar konkrētā reģiona ekonomisko attīstību. Piemēram, desmit jauni lielveikali jau būtiski palielina pilsētas elektroenerģijas patēriņu. Lielākais elektrības patēriņa pieaugums ir tieši komercsektorā un arī iedzīvotāju patēriņa sektorā. Atbilstoši šīm tendencēm nākotnē jālemj par jaudu palielināšanu.

Vispirms rekonstruēt, tad būvēt no jauna

Jau pērn sākta Rīgas TEC–1 rekonstrukcija, ko paredzēts pabeigt 2005.gadā. M.Balodis stāsta, ka šīs stacijas jauda paliks nemainīga, bet tiks palielināts saražotās elektroenerģijas apjoms attiecībā pret saražoto siltumu, izmantojot to pašu kurināmā daudzumu. Tas nākotnē par trim vai pat četrām reizēm palielinās šīs stacijas elektroenerģijas izstrādes apjomu. ““Latvenergo” plāno rekonstruēt arī TEC – 2,” turpina M.Balodis. “Šo projektu paredzēts īstenot divās kārtās. Pirmajā tiks veikta 1.energobloka rekonstrukcija, kuru varētu pabeigt 2008. vai 2009.gadā. Nedaudz vēlāk tiks lemts par otra jauna energobloka uzstādīšanu.”
Līdztekus šiem darbiem pēta iespēju būvēt ogļu sadedzināšanas stacijas rietumu reģionā. Ieceres īstenošana ļautu samazināt gāzes piegādes apjomus no Krievijas. Sabiedrībā sākta diskusija par projekta nepieciešamību.
“Ir tā sauktais Kioto protokols,” paskaidro V.Gavars. Tajā katrai valstij piešķirts noteikts limits, kas nosaka pieļaujamo gāzu daudzumu, kuru valstij ir tiesības laist atmosfērā. Ja gribam būvēt jaunu elektrostaciju, kas sadedzina fosilos kurināmos, – tāda būtu plānotā ogļu stacija, tad nedrīkstam šo limitu pārsniegt. Par šīs normas ievērošanu rūpējas Vides ministrija. Ja izmešu rezerves ir paredzētas, tad attiecīgi iespējams palielināt fosilā kurināmā izmantošanu, uz ko arī cer speciālisti. Ja tādas nav, Latvija nokļūs sarežģītā situācijā saistībā ar elektroenerģijas ražošanu.

Domā par alternatīvās enerģijas avotiem

Jebkurā gadījumā Latvijai ir jādomā par iespējām lielākos apjomos izmantot alternatīvus enerģijas iegūšanas veidus. Pašlaik tādu ir vairāki. Kā jau minēts, mazās HES šā gada sešos mēnešos saražoja 1,3 procentus no valstī patērētās strāvas. Taču šis enerģijas iegūšanas veids ir izsmelts, uzskata V.Gavars. Turklāt vides aizstāvji, izpētot situāciju, nesen paziņoja, ka HES nodara lielu kaitējumu zivju resursiem un upju biotopiem.
Nedaudz mazāk – četrus procentus strāvas – šobrīd saražo koģenerācijas stacijas. Taču nākotnē, to skaitu palielinot, jārēķinās ar noteiktu izmešu daudzumu, jo enerģijas ražošanā tiek izmantota gāze un mazuts.
Vēja spēkstacijas pašlaik dod pavisam nelielu ieguldījumu enerģijas ražošanā – 0,7 procentus. Turklāt speciālisti uzskata, ka pēc izmaiņām likumdošanā enerģijas ražošana šajās stacijās kļūs neizdevīgāka. “Pašlaik šiem ražotājiem ir paredzēts papildu atbalsts no malas. Pretējā gadījumā vēja staciju īpašnieki nenopelnītu neko. Likumos noteikts, ka “Latvenergo” obligāti jāiepērk vēja ģeneratoru saražotā enerģija par dubultu tarifu. Tādējādi katrs valsts iedzīvotājs gadā izņem vienu latu no savas kabatas un atdod to Grobiņas 33 vēja ģeneratoru īpašniekiem,” stāsta V.Gavars. “Ar laiku šīm stacijām jāattīstās, bet tam jānotiek atbilstoši tirgus principiem.”
Speciālisti stāsta, ka ir divi paņēmieni, kā iegūt enerģiju, izmantojot atkritumus. Viens jau realizēts Getliņu atkritumu izgāztuvē Rīgas tuvumā. Atkritumu kaudzes pārklāj ar māla slāni, zem kura veidojas biogāze. To pa caurulēm novada uz blakus esošajām elektrostacijām. V.Gavars piebilst, ka šī tik vajadzīgā projekta realizēšanā valsts ir likusi šķēršļus, tāpēc līdzīgu projektu īstenotājiem jārēķinās ar diezgan smagnējo likumdošanu: “Pēc tam, kad Getliņos jau tika uzbūvēta jaunā enerģijas ražošanas iekārta, Saeima mainīja likumu un finansējums plānotajā apjomā netika piešķirts. Aptuveni pusgadu šā projekta realizētājiem bija jācīnās, lai atgūtu agrāk pamatoto iepirkšanas tarifu.”
Otrs atkritumu izmantošanas paņēmiens ir dedzināmo atkritumu šķirota savākšana un to sadedzināšana elektrostacijās. Lai to realizētu, sabiedrībā jāveido izpratne par dalītu atkritumu vākšanu.
Lai kāda arī būtu Latvijas izvēle, iedzīvotājiem jārēķinās, ka elektroenerģijas cenas pieaugs. Pašiem vien būs jāmaksā par izvēlētā enerģijas iegūšanas avota izveidošanu. Turklāt kaimiņvalstīs esošajām stacijām, no kurām Latvija elektroenerģiju importē, nepieciešami dažādi uzlabojumi, kas arī ietekmēs elektrības cenas.

Vai gribam AES?

AES iespējams iegūt lētu elektroenerģiju, bet tās būvēšana ir sāpīgs jautājums visā pasaulē. Tāpēc V.Gavars uzskata, ka ar AES būvniecību nav jāsteidzas. Pirms tam ir jāatbild uz trim svarīgiem jautājumiem: “Pirmais – vai sabiedrība pieņems tādu enerģijas avotu. Visiem vēl ir atmiņā avārija Černobiļas AES. Sabiedrību uztrauc pat tāds nekaitīgs staru avots kā lokators Audriņos. Bet atomstacija ir patiešām bīstams objekts. Otrais jautājums ir par risku, kam tiek pakļauta valsts teritorija. Lielas avārijas gadījumā trešdaļa Latvijas zemes uz ilgu laiku būs piesārņota. Jaunākie AES projekti ir drošāki, bet maksā dārgi. Piemēram, somi sava jaunā AES bloka dēļ ir spiesti šķirties no trim miljardiem eiru. Te sabiedrībai vajadzēs izvēlēties starp drošību un naudu. Trešais – ir jādomā par to, kur likt kodoldegvielas izdedžus. Urāna dalīšanās produkti pēc izmantošanas ir ļoti radioaktīvi. Par to, kur novietot šos atkritumus, inženieri, biologi un ģeologi strīdas jau desmitiem gadu. Piemēram, somi atkritumu glabāšanai izmantos klintis vairāku simtu metru dziļumā. Latvijā ir māla slāņi 600 metru dziļumā, un iespējams, ka ģeologi atļautu enerģētiķiem tur novietot radioaktīvos atkritumus.”
V.Gavars stāsta, ka Ignalinas AES šī problēma uz laiku ir atrisināta, jo Lietuva Vācijā iegādājās īpašas 70 tonnu smagas tvertnes radioaktīvo atkritumu glabāšanai. Gada laikā nepieciešami vairāki desmiti šādu tvertņu. Kad tās piepildītas, tvertnes novieto betonētā laukumā AES tuvumā. “Bet šīs tvertnes ir “veltījums” nākamajām paaudzēm,” piebilst V.Gavars.

Ieva Treija