Paplašinās valodnieku sadarbība

Sekmīgi sācies Latvijas, Lietuvas un Vācijas valodas pētnieku kopprojekts “Baltu valodu dialekti”, kas iekļauts Eiropas Komisijas programmā “Kultūra 2000”. 17. novembrī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā atklātā izstāde “No izlokšņu tērcēm uz valodas jūru” nākamā gada aprīlī aizceļos uz Šauļiem, pēc tam uz Viļņu un jūnijā – uz Marburgu. Tā atspoguļo valodas kopēju darbību vairāk nekā simt gadu garumā un iezīmē dialektoloģijas attīstības iespējas, kas pavērušās līdz ar jauno tehnoloģiju izmantošanu zinātnē.

LU Latviešu valodas institūta direktore Dr. habil. philol. Ilga Jansone Foto: Gunārs Krauze

Izstāde tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu un ļoti daudzu cilvēku entuziasmu. Lai uzskatāmi varētu parādīt tautas dzīvās valodas dzīvi dabiskā vidē, ar saviem materiāliem talkā nākušas Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Nacionālā bibliotēka, Dabas muzejs un Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Izstādes mērķis ir modināt skolu jaunatnē lepnumu par dzimtās valodas bagātību un interesi par sava novada valodas īpatnībām, pievērst uzmanību latviešu un lietuviešu valodai kā divām vēl dzīvām baltu valodām, parādīt tām kopīgo un atšķirīgo. Un Eiropas kultūras un zinātnes kontekstā veicināt interesi par baltu valodām un tām piemītošajām arhaiskajām formām kā vienām no senākajām indoeiropiešu valodām.

Pie lielās dialektu kartes

Par triju valstu valodniecības centru kopprojekta lielo starptautisko nozīmi runāja Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktors Ivars Zukulis, Lietuvas vēstniecības pirmā sekretāre Egle Blozneliene un paši valodnieki.
Vācijas vēstniecības kultūras atašejs Folkers Erhards uzsvēra, ka izstāde ir ārkārtīgi aktuāla:
– Ejot plašumā globalizācijas un urbanizācijas procesiem, visās nozarēs aizvien vairāk valda standarti. Arī valodā. Dialekti izzūd. To sekmē centralizētā skolu sistēma, vienotās literārās valodas pilnveidošanās, iedzīvotāju mobilitātes palielināšanās, modernie saziņas līdzekļi. Diemžēl valodā zūd individuālais, nivelējas novadu dažādība. Gēte 1829.gadā rakstīja: “Ikviena valoda zināmā veidā iemieso savas zemes atmosfēru.” Un valoda tiešām ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai saziņas līdzeklis. Projekts ir saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu. Un dialektu saglabāšana un pētniecība ir nozīmīga gan kultūrvēsturiskā aspektā, gan nākotnes Eiropas kontekstā. Eiropas Savienības konstitūcijas projekta preambulā ir runa par kultūru daudzveidību, kas ir pamats savstarpējai iecietībai un radošās darbības bagātībai.
Runātāji atgādināja, ka pēc 1.maija Eiropas Savienībā notiek komunikācija 20 dažādās valodās. Tāpēc viens no Eiropas tautu kopīgajiem uzdevumiem ir valodu daudzveidības stiprināšana. Kopprojekts pievērš uzmanību baltu valodām un to dialektiem galvenokārt vēsturiskā aspektā, jo bez vēstures nevaram saprast šodienu.

Dialektu pētnieka darbistabā

Te ir lietuviešu un latviešu valodas izlokšņu karte, dialektu leksikas kartotēkas un valodas materiālu vākšanas ekspedīciju apraksti. Un stiklota Goda kolonna visu pašlaik strādājošo latviešu dialektologu skolotājai Martai Rudzītei. Pie tās viesus aicināja Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja zinātniskā direktore Māra Eņģele:
– Dialektu atlanta veidošana ir lēns, rūpīgs darbs, vairāku paaudžu darbs. Latvijā pirmā ģeolingvistiskā karte uzzīmēta 1892.gadā, un tā atspoguļo tikai dažas valodas parādības. Pagājušā gadsimta 30.gados dialektu atlanta veidošanas ideju uzturēja Jānis Endzelīns, darbā aktīvi iesaistījās Velta Rūķe–Draviņa. Pēc kara rūpīgi tika izstrādāta valodas materiālu vākšanas programma. Par visa turpmākā darba dvēseli kļuva profesore Marta Rudzīte. Šai stikla vitrīnā nav iespējams parādīt viņas darbīgo mūžu, bagāto personību. Te ir tikai daži pieturas punkti: mātes adītās zeķes un dzimtās mājas fotoattēls, kas viņai arvien atgādināja laukus, zemniecisko vidi, kurā dzīvo valoda. Necils sējumiņš – “Latviešu dialektoloģija”. Bet tā ir īpaša grāmata! Ar daudzām atzīmēm un ielipinātām lapiņām, jo autore domāja par atkārtotu izdevumu, ko viņa diemžēl nepiedzīvoja. Disertācijas darbs “Ziemeļvidzemes izloksnes” – tas nāk no Tērbatas Universitātes bibliotēkas, un sējums ir mazliet apdedzis tur notikušajā ugunsgrēkā. Interesi par lībiskajām izloksnēm, somugru valodām atspoguļo vēstule igauņu profesoram Aristem. Viņi prata saistīt ne tikai abu mūsu tautu valodas, bet arī kultūras. Kopā ar savu dzīvesbiedru Tenu Karmu un meitu Rūtu viņa mācīja igauņu valodu visiem, kam vien bija vēlēšanās un pacietība.

Dāvanā – valodas atlants

Dāsnu dāvanu saviem sadarbības partneriem sagādājis Marburgas universitātes Vācu valodas pētniecības institūts: speciāli šai izstādei sagatavots Klaipēdas novada digitālā valodas atlanta interneta variants latviešu valodā, ar kuru varēja iepazīties visi interesenti.
Dr. Stefans Rabanuss:
– Rīgu pazīstam kā senu Hanzas pilsētu, bet pagājušajos gadsimtos lejasvācu dialekts bija Hanzas savienības valoda. Vēl ciešākas saites ir ar Klaipēdas novadu, kur līdz 1938.gadam notika dažādu vācu un lietuviešu valodas dialektu un izlokšņu mijiedarbība. Klaipēdas novada valodas atlants tapis uz digitālā Venkera atlanta pamatiem. Tas nav vācu valodas atlants, bet gan Lielvācijas valodas atlants (Sprachatlas des deutschen Reichs). Tajā apkopota informācija no vairāk nekā 40 tūkstošiem vietu, un tas dokumentē visus Lielvācijā 1871.gada robežās runātos dialektus. Valstu robežas ir mainījušās, bet valodniekiem tādas politiskas un saimnieciskas pārmaiņas ir interesantas.
Izstāde ir laba vieta diskusijām un konferencēm. Tāda notika arī muzejā, kur speciālisti mācījās racionāli izmantot digitālo atlantu un pārrunāja turpmākās sadarbības virzienus.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv